- Nē, neesmu vis, viņš milzīgā pašapziņā paziņoja. Es visu iztecināju ārā. Viņš paspēra soli uz manu pusi, kvēlodams kaislē.
- Nāc pie manis, Armaliet! Esmu gatavs.
Uzskatīju, ka “gatavs” vienā ziņā bija neliels pārspīlējums: viņam bija izdevies atpogāties līdz pusei un krekls uz pleciem bija nošķiebies, bet diez vai bez palīdzības viņš tiktu tālāk.
Taču citādi… platās krūtis bija kailas, pašā vidū varēja redzēt mazu iedobīti, kur es mēdzu atbalstīt zodu, un ap krūšu galiņiem priecīgi sprogojās mazi spalvu kušķīši. Pamanījis, ka es uz viņu skatos, Džeimijs saņēma manu roku un piespieda sev pie krūtīm. Nobrīnījos, ka augums ir tik silts, un instinktīvi pagāju tuvāk. Tūlīt man ap vidu apvijās otra roka un viņš pieliecās, lai mani noskūpstītu. Un darīja to tik pamatīgi, ka no viņa elpas vien man viegli noreiba galva.
- Labi, es smējos. Ja tu esi gatavs, tad es arī esmu. Bet ļauj man vispirms tevi izģērbt šodien jau pietiekami esmu lāpījusi.
Džeimijs stāvēja mierīgi, gandrīz nepakustoties, kamēr es vilku viņam nost drēbes. Viņš nekustējās arī tad, kad tiku galā ar savām drēbēm un biju saklājusi gultu.
Es ierāpos gultā un pagriezusies paskatījos uz Džeimiju, kura krāšņie sarkanīgie mati kvēloja rietošās saules blāzmā. Vaibsti bija nevainojami kā grieķu statujai, ar garo degunu un augstajiem vaigukauliem viņš atgādināja romieša profilu uz monētas. Šī platā, maigā mute bija savilkta sapņainā smaidā, un ieslīpās acis vērās tālumā. Viņš bija kā sastindzis.
Vēroju viņu ar zināmām bažām.
- Džeimij! es uzsaucu. Kā tu nosaki, vai esi piedzēries?
Manas balss izbiedēts, viņš bīstami sasvērās uz vienu pusi, bet
paguva pieķerties pie kamīna malas. Skatiens klīda pa telpu, tad apstājās pie manas sejas. Vienu brīdi acis mirdzēja skaidras un dzidras, kas liecināja par saprātu.
- O, tas ir viegli, Armaliet. Ja vari nostāvēt, tad neesi pillā. Viņš atlaida kamīna malu, paspēra soli uz manu pusi un lēnām saļima uz klona, acis raudzījās tukšas, bet sapņainajā sejā atplauka plats, mīlīgs smaids.
- Ak tā, es noteicu.
Nākamajā rītā ap saullēktu mani atmodināja gaiļu jodelēšana ārā un katlu grabināšana pirmajā stāvā. Man blakus guļošais augums, spēji pamodies, sarāvās, tad sastinga, jo straujā kustība bija satricinājusi galvu.
Es paslējos uz elkoņa nopētīt paģirainās atliekas. Varēja būt sliktāk, kritiski nodomāju. Džeimija acis bija cieši samiegtas, lai tajās neiekļūtu kāds nejaušs saules stars, un mati spurojās uz visām pusēm kā eža adatas, bet āda bija balta un tīra un rokas, iekrampējušās segās, nedrebēja.
Pavilku cietējam uz augšu vienu plakstiņu, ielūkojos acī un rotaļīgā balsī apvaicājos:
- Vai kāds ir mājās?
Tās acs dvīņumāsa, kurā es lūkojos, lēnām atvērās un pievienoja drūmi niknu skatienu tam, ko raidīja pirmā. Es atvilku roku un mīļi uzsmaidīju vīram.
- Labs rīts.
- Kā kuram, Armaliet, viņš sacīja un atkal aizvēra abas acis.
- Vai tev ir kāda nojausma, cik tu sver? es nevērīgi apjautājos.
-Nē.
Strupā atbilde liecināja, ka viņš to ne tikai nezina, bet viņam tas ir arī vienalga, taču es neatlaidos.
- Es teiktu, ap piecpadsmit stounu. Tikpat, cik viens kārtīgs mežakuilis. Diemžēl man nav dzinēju, kas piekārtu tevi ar kājām gaisā uz mieta un aiznestu mājās uz žāvētavu.
Viena acs atkal atdarījās, brīdi domīgi manī lūkojās, tad skatiens aizslīdēja līdz pavardam istabas otrā malā. Lūpu kaktiņš savilkās uz augšu negribīgā smaidā.
- Kā tu dabūji mani gultā?
- Nedabūju. Nevarēju tevi pakustināt, tāpēc tikai apsedzu ar segu un atstāju pie kamīna. Kaut kad nakts vidū tu atdzīvojies un pats saviem spēkiem ierāpoji gultā.
Džeimijs likās izbrīnīts un atkal atvēra otru aci.
- Tiešām?
Palocīju galvu un mēģināju pieglaust matus, kas slējās stāvus viņam aiz kreisās auss.
- 0 jā. Tu biji ļoti apņēmīgs.
- Apņēmīgs? Viņš domās sarauca pieri un izstaipījās, paceldams rokas virs galvas. Tad viņš satrūkās.
- Nē. Es to nevarēju.
- Varēji gan. Divas reizes.
Viņš palūrēja lejup uz savām krūtīm, it kā meklēdams apstiprinājumu šim neticamajam apgalvojumam, tad atkal pievērsa skatienu man.
- Tiešām? Nu, tas nav diez cik godīgi es pilnīgi neko neatceros. Viņš brīdi svārstījās sakaunējies. Vai bij labi? Es taču neizdarīju nekādas muļķības?
Nometos viņam blakus un piekļāvu galvu viņa pleca bedrītei.
- Nē, par muļķīgu es to nesauktu. Taču runīgs gan tu nebiji.
- Paldies Tam Kungam par mazām dāvaniņām, viņš noteica, un klusi smiekli satricināja viņa krūškurvi.
- Mm. Tev bija piemirsies, ka var teikt ari ko citu, izņemot “es tevi mīlu”, toties to tu teici neskaitāmas reizes.
Smiekli atsākās, šoreiz jau skaļāk.
- 0, ak tā? Nu, varēja būt sliktāk.
Džeimijs ievilka elpu un ieturēja pauzi. Pagriezis galvu, viņš aizdomīgi paošņāja mīksto kanēļa krāsas kušķi paceltās rokas padusē.
- Jēziņ! viņš izdvesa un mēģināja pastumt mani tālāk. Tu tak negribēsi bāzt galvu man azotē, Armaliet. Es smirdu kā pirms nedēļas nosprādzis kuilis.
- Un pēc tam iemarinēts konjakā, es piekritu, iekārtojusies ērtāk. Starp citu, kā tev izdevās tik… khm… ellīgi pietempties?
- Tur vainīgs Džereds ar savu viesmīlību. Viņš nopūtās, apņēma mani ap pleciem un atlaidās spilvenos. Viņš aizveda mani uz dokiem, lai parādītu savus spīķerus. Un kambari, kurā viņš glabā retos vīnus, portugāļu brendiju un Jamaikas rumu. Džeimijs, atceroties piedzīvoto, viegli saviebās. Ar vīnu nebij tik traki, jo iedzer malciņu, izgaršo un pēc tam izspļauj uz grīdas. Bet ne Džereds, ne es nespējām laist zudībā brendiju. Turklāt viņš sacīja, ka brendiju pilnībā var novērtēt tikai tad, ja ļauj tam lēnām noslīdēt lejā pa rīkli.
- Un cik daudz brendija tu novērtēji? es ziņkāri pajautāju.
- Otrā pudele bij līdz pusei, kad skaits sajuka. Tieši tajā brīdī sāka zvanīt netālā baznīca, aicinot uz agro misi. Džeimijs strauji uzslējās sēdus un nenovērsa skatienu no loga, pa kuru spoži spīdēja saule.
- Jēziņ, Armaliet! Cik ir pulkstenis?
- Laikam seši, es apjukusi atbildēju. Kāpēc prasi?
Viņš mazliet nomierinājās, bet spilvenos vairs neatlaidās.
- 0, tad nekas. Es jau satrūkos, ka zvana uz Angelus. Laiks galīgi sajucis.
- Tam es ticu. Tomēr vai ir kāda nozīme?
Enerģijas uzplūdā Džeimijs atmeta segas un piecēlās. Vienu brīdi viņš šūpojās, tad atguva līdzsvaru, tikai abas rokas satvēra galvu, lai pārliecinātos, ka tā joprojām turas uz pleciem.
- Kā tad. Viņš bija mazliet aizelsies. Man šorīt ir tikšanās dokos pie Džereda spīķeriem. Mums abiem.
- Tiešām? Arī es izvēlos no gultas un taustījos pēc naktspoda zem gultas. Ja viņš iecerējis pabeigt iesākto, diez vai viņam vajag lieciniekus.
Džeimija galva iznira pa krekla izgriezumu, uzacis viņam bija savilktas.
- Pabeigt iesākto?
- Nu, lielākā tiesa tavu radu vēlas nomušīt vai nu tevi, vai mani; kāpēc lai Džereds to nevēlētos? Man liekas, ka viņš jau tīri labi iesācis, tevi saindējot.
- Briesmīgi smieklīgi, Armaliet, Džeimijs sausi noteica. Vai tev ir kas pieklājīgs, ko vilkt mugurā?
Ceļojot es vilku ērtu pelēka sarža kleitu, kuru biju dabūjusi no ziedojumu vācēja Svētās Annas abatijā, bet man bija arī tērps, kurā bēgu no Skotijas, dāvana no lēdijas Annabellas Makrenokas. Skaista zaļa samta kleita, kurā es izskatījos visai bāla, toties eleganta.