- Domāju, ka ir, ja vien to nav pārlieku sabojājis sāļais ūdens.
Notupos pie mazās ceļojumu lādes un atlocīju zaļo samta tērpu.
Džeimijs nometās uz ceļiem man blakus un, pacēlis manas zāļu lādes vāku, sāka pētīt pudelītes, kārbiņas un marlē satīto zālīšu buntes.
- Vai tev te nav kaut kas pret drausmīgām galvassāpēm, Ārmaliet?
Palūkojos pāri viņa plecam, tad pastiepu roku un paņēmu vienu pudelīti.
- Marūbija varētu palīdzēt, kaut arī nav tās labākās zāles. Ļoti labi iedarbojas vītolu mizas tēja ar fenheli, bet tās pagatavošanai vajadzīgs laiks. Zini ko… es tev labāk izrakstīšu recepti samocītām aknām. Brīnišķīgs līdzeklis pret paģirām.
Viņš pievērsa man aizdomu pilnu zilu aci.
- Izklausās pretīgi.
- Ir jau ari, es jautri attraucu. Bet, kad izvemsies, jutīsies daudz labāk.
- Mmphmm. Viņš piecēlās kājās un ar purngalu pastūma uz manu pusi naktspodu.
- Vemšana no rītiem ir tava nodarbošanās, Armaliet, viņš atgādināja. Dari, kas jādara, un ģērbies. Lai tā galva sāp, es pacietīšu.
Džereds Manro Freizers bija maza auguma, kalsns vīrs ar melnām acīm un stipri līdzinājās savam attālajam radiniekam Mērtegam, vienam no Freizeru klana locekļiem, kurš bija pavadījis mūs uz Havru. Pirmo reizi ieraugot Džeredu, kas, majestātiski izslējies, bija nostājies savas noliktavas atvērtajās durvīs tā, ka strādniekiem, kuri plūda nepārtrauktā straumē, vajadzēja stiept mucas viņam apkārt ar līkumu, es samirkšķināju plakstus un pēc tam izberzēju acis, jo līdzība ar Mērtegu bija ārkārtīgi liela. Cik zināju, Mērtegs joprojām iebraucamajā vietā apkopa klibot sākušu zirgu.
Džeredam bija tādi paši tumši, plāni mati un caururbjošs skatiens, tāds pats stiegrains pērtiķa augums. Bet ar to visa līdzība ari beidzās. Kad mēs piegājām viņam tuvāk, Džeimijs galanti ar elkoņiem un pleciem atbrīvoja man ceļu pūlī, un es spēju saskatīt zināmas atšķirības. Džeredam seja bija iegarena, nevis kā Mērtegam līdzīga cirvim, ar smieklīgu, strupa deguna pogu, kas pilnīgi sabojāja milzīgo pašapziņu, ko no attāluma piešķīra lieliskais drēbnieka darbs un staltā stāja.
Būdams nevis zirgu zaglis, bet veiksmīgs tirgonis, Džereds prata ari pasmaidīt atšķirībā no Mērtega, kura dabiskā sejas izteiksme pastāvīgi pauda īgnumu, un, kad mēs, stumdīti un grūstīti, pa rampu nonācām līdz viņam, vīntirgotāja sejā atplauka plats smaids.
- Mīļo pasaulīt! viņš iesaucās, satvēris manu roku, lai veikli parautu mani nost no ceļa diviem raženiem ostas strādniekiem,
kas izvēla pa platajām durvīm gigantisku mucu. Kā es priecājos beidzot ar tevi iepazīties! Muca dārdēdama vēlās pa rampas dēļiem man garām, un es dzirdēju tajā skalojamies šķidrumu.
- Pret rumu tā izturēties drīkst, Džereds noteica, vērodams neveiklo milzīgās mucas ceļojumu cauri noliktavas šķēršļu joslai,
- bet pret portvīnu ne. To es vienmēr pats atvedu kopā ar pudelēs pildīto vīnu. Patiesību sakot, tieši šobrīd es grasos apskatīt jaunāko Belle Rouge vīna kravu. Varbūt jūs vēlētos nākt man līdzi?
Pametu skatienu uz Džeimiju, kurš piekrītoši pamāja ar galvu, un mēs devāmies Džeredam nopakaļ, vairoties no dzīvās satiksmes plūsmas, ko radīja mucas, alusvātis, ratiņi un ķerras, visdažādākā izskata vīri un zēni, kas stiepa auduma baķus, ēdamlietu un graudu kastes, vara plākšņu ruļļus, miltu maisus un visu, ko vien iespējams transportēt ar kuģi.
Havra bija nozīmīgs kravu pārvadāšanas centrs, un osta bija pilsētas sirds. Gara, pamatīgi būvēta piestātne veselu cetrurtdaļjūdzi stiepās gar ostas malu, un no tās kā puni atdalījās mazāki doki, pie kuriem bija pietauvojušās trīsmastu barkas un brigantīnas, zvejas laivas un nelielas galeras visdažādākie ūdens transporta līdzekļi, kas apgādāja Franciju.
Džeimijs stingri turēja manu elkoni, lai laikus parautu malā no ceļa ķerrām, ripojošām mucām, nevērīgiem tirgoņiem un jūrniekiem, kuri parasti neskatījās zem kājām, bet vairāk paļāvās uz vispārējo virzītājspēku, kas izvadīja viņus cauri dokos valdošajam juceklim.
Ejot pa piestātni, Džereds man otrā pusē ausī izsmalcināti pieklājīgā valodā kliedza, norādot uz interesantām vietām, kurām gājām garām, un saraustīti, nesakarīgi skaidroja dažādu kuģu vēsturi un piederību. “Arianna”, kuru mēs devāmies apskatīt, patiesībā bija viens no Džereda paša kuģiem. Ja pareizi sapratu, tad kuģi var piederēt vienam īpašniekam, bet biežāk tie pieder tirgotāju grupai kā kopīpašums vai dažkārt kapteinim, kurš noīrējis kuģi, komandu un pakalpojumus uz vienu braucienu. Redzot, cik daudzi kuģi pieder īpašnieku grupām un cik salīdzinoši maz vienam cilvēkam, man sāka rasties cieņa pret Džereda bagātības apmēriem.
“Arianna” bija noenkuroto kuģu rindas vidū, netālu no noliktavas ēkas, uz kuras ar baltiem, šķībiem burtiem bija uzkrāsots vārds FREIZERS. Ieraugot to, man pār muguru pārskrēja sīki, savādi drebuļi, es piedzīvoju pēkšņu brālības un piederības sajūtu, apjēdzot, ka man ir tāds pats uzvārds un tam līdzi nāk radniecība ar cilvēkiem, kas to nesa.
“Arianna” bija trismastu kuģis, aptuveni sešdesmit pēdu garš, ar platu priekšgalu. Uz klāja pie borta doku pusē atradās divi lielgabali gadījumā ja jūrā parādītos pirāti, es nospriedu. Klājs čumēja un mudžēja no vīriem, kas tur rosījās droši vien ar kādu nolūku, bet kuģis izskatījās kā skudru pūznis, kuru kāds sadomājis izpostīt.
Visas buras bija ierēvētas un nostiprinātas, bet paisuma uzplūstošie ūdeņi kuģi viegli zvalstīja, grūžot bugspritu uz mūsu pusi. To rotāja visai drūma paskata tēls, šķita, ka sievietei ar apjomīgajām, kailajām krūtīm un izjukušajām, ar sāli nošķiestajām matu pinkām jūras gaiss nemaz tik ļoti pie sirds neiet.
- Maza, mīļa skaistulīte, vai ne? Džereds jautāja, plaši novēcinot roku. Pieņemu, ka viņš bija domājis kuģi, nevis tēlu tā priekšgalā.
- Varen smuka, Džeimijs pieklājīgi apstiprināja. Biju pamanījusi nepatikas pilno skatienu, ar kādu viņš vēroja ūdenslīniju, kur pret kuģa korpusu sitās nelieli, tumšpelēki viļņi. Viņš cerēja, ka mums nevajadzēs kāpt uz klāja. Džeimijs Freizers bija drosmīgs karotājs, spožs, pārgalvīgs un bezbailīgs kaujas laukā, bet īsta sauszemes žurka.
Viņš pilnīgi noteikti nebija skarbais skots no Tarvatijas, kurš braukā pa jūrām, medījot vaļus, vai vago okeānus, cerot tikt pie bagātības, viņu mocīja tik stipra jūrasslimība, ka decembrī, kad mēs šķērsojām Lamanšu, viņam, jau tā novājinātam pēc cietumā piedzīvotās spīdzināšanas, tā gandrīz kļuva liktenīga. Un, kaut arī vakardienas plostošanu Džereda sabiedrībā ar to gluži salīdzināt nevarēja, diez vai tādēļ viņš šūpošanos paciestu labāk.
Vīra sejā redzēju atspoguļojamies nepatīkamās atmiņas, kamēr brālēns slavināja “Ariannas” stabilo gaitu un ātrumu, tāpēc pievirzījos viņam tik tuvu, ka varēju iečukstēt ausī:
- Tev taču nekļūs slikti uz noenkurota kuģa?
- Nezinu, Armaliet, Džeimijs atbildēja, un skatienā, ko viņš veltīja kuģim, vienādās daļās jaucās riebums un samierināšanās.
- Bet mēs laikam to drīz noskaidrosim. Džereds jau bija uzskrējis pa trapu līdz pusei, kur viņu ar skaļiem apsveikuma vārdiem sveicināja kapteinis. Ja man sametas zaļš ģīmis, vai tu nevarētu notēlot ģīboni vai kaut ko tamlīdzīgu? Nebūtu smuki, ja es apvemtu Džereda kurpes.
Es mierinoši noglaudu viņa roku.