- Neraizējies. Es paļaujos uz tevi.
- Ne jau uz mani, viņš vēl pēdējo reizi ar ilgu skatienu pakavējās pie cietzemes, uz manu kuņģi.
Taču kuģis zem mūsu kājām saglabāja mierinoši līdzenu līmeni, un gan Džeimijs, gan viņa kuņģis uzvedās piedienīgi iespējams, talkā nāca arī brendijs, ko mums ielēja kapteinis.
- Labs gan, Džeimijs sacīja, pacēlis glāzi pie deguna, un atzinībā par bagātīgo, aromātisko garaiņu buķeti uz mirkli aizvēra acis. Portugāļu, vai ne?
Džereds priecīgi iesmējās un iegrūda kapteinim sānos dunku.
- Redzi, Portis? Es teicu, ka viņam ir iedzimta garšas izjūta! Viņš tikai vienu reizi ir to pagaršojis!
Es iekodu vaigā un vairījos no Džeimija skatiena. Likās, ka kapteini, liela auguma, noplukušu tipu, tas neinteresēja, tomēr viņš pagriezās uz Džeimija pusi un pieklājīgi savilka seju smaidā, atklājot trīs zelta zobus. Cilvēks, kuram patīk savu bagātību nēsāt līdzi.
- Ghm, viņš noguldzināja. Šis ir tas puisis, kas turēs jūsu tilpnes sausas, ko?
Pēkšņi likās, ka Džereds samulst, viegls sārtums iekrāsoja viņa vēja ārdēto seju. Izbrīnīta pamanīju, ka viņam vienā ausī izdurts caurums auskaram, un sāku prātot, kādā ceļā viņš guvis pašreizējos panākumus.
- Nu, kā sacīt jāsaka, pirmo reizi vīntirgotāja valodā ielavījās nodevīgais skotu akcents, tas vēl jārauga. Bet domāju… Viņš palūkojās pa logu uz rosības pārņemtajiem dokiem, tad atkal uz
kapteiņa glāzi, kuru bija iztukšojis trijos malkos, kamēr mēs dzērām pa malciņam. Mm, paklau, Portis, vai tu man ļautu uz brīdi izmantot savu kajīti? Gribētu apspriesties ar brāļadēlu un viņa sievu, un… liekas, ka pakaļgala tilpnei, pēc skaņas spriežot, gadījusies kāda ķibele ar kravas tīkliem. Šī viltīgā piezīme lika kapteinim Portisam mesties ārā strauji kā mežakuilim uzbrukumā, piesmakušā balsī viņš kaut ko klaigāja pa pusei spāņu, pa pusei franču valodā, kuru es, par laimi, nesapratu.
Džereds klusiem soļiem piegāja pie durvīm un cieši aizvēra tās aiz kapteiņa raženā stāva, ievērojami samazinot trokšņu līmeni. Pirms sāka runāt, viņš devās pie kapteiņa mazā galdiņa un ceremoniāli pielēja visiem glāzes. Tad, paskatījies te uz Džeimiju, te uz mani, vēlreiz pasmaidīja mīļu, pašnosodošu smaidu.
- Apstākļi ir drusku nedrošāki, nekā biju cerējis, gribēdams izteikt tādu lūgumu, viņš iesāka. Bet es redzu, ka mūsu kapteinis nejauši atklājis manas kārtis. Lieta patiesībā ir tāda… viņš pacēla glāzi tā, ka ūdens atspulgi no iluminatora ietrīsuļoja brendijā, metot kustīgus gaismas lāsumiņus uz kajītes vara rotājumiem,
- …man vajadzīgs cilvēks. Džereds pacēla glāzi pret Džeimiju, tad pielika pie lūpām un nodzēra malku.
- Riktīgs vīrs, viņš paskaidroja tuvāk, atņēmis glāzi no lūpām.
- Redzi, dārgā, viņš palocījās pret mani, man radusies ārkārtīgi laba izdevība ieguldīt naudu jaunā vīna darītavā Mozeles apgabalā. Bet es nejustos drošs, ja tās novērtēšanu uzticētu apakšniekiem; man pašam vajadzētu apskatīt darītavu un izteikt norādījumus, kā turpināt darbu. Tas prasīs vairākus mēnešus.
Viņš domīgi raudzījās savā glāzē, viegli skalinot dzidro, brūno šķidrumu, tā ka aromāts piepildīja mazo kajīti. Es biju no savas glāzes iedzērusi tikai pāris malku, bet jutu vieglu reiboni, vairāk no pieaugošā satraukuma nekā no alkohola.
- Izdevība ir pārāk laba, lai laistu to garām, Džereds turpināja. Un vēl ir iespēja noslēgt vienu otru izdevīgu līgumu vīna darītavās gar Ronas upi; vīns tur ir lielisks un Parīzē dabūjams diezgan reti. Ak Dievs, aristokrāti to izpirktu tik ātri, kā vasarā kūst
sniegs! Viltīgās, melnās acis uz mirkli iegailējās mantkārībā, tad, paskatoties uz mani, tajās atkal uzdzirkstīja humors.
- Bet… viņš sacīja.
- Bet, es pabeidzu teikumu viņa vietā, tu nevari atstāt savus darījumus šeit bez uzticama vadītāja.
- Ne tikai skaistums un šarms, bet arī gudrs prāts. Es tevi apsveicu, brālēn. Džereds piešķieba galvu ar kārtīgo sasuku pret Džeimiju, vienu uzaci savilcis ironiskā atzinībā. Atzīstos, ka biju neziņā, kā rīkoties tālāk, viņš teica, noliekot glāzi uz mazā galdiņa ar tādu attieksmi kā vīrs, kas atmetis jokus, lai kārtotu nopietnus darījumus. Bet, kad tu atrakstīji vēstuli no Svētās Annas abatijas, ka grasies apciemot Parīzi… Viņš mirkli svārstījās, tad uzsmaidīja Džeimijam, savādi noplivinot rokas.
- Zinādams, ka tev, manu zēn, viņš pamāja ar galvu uz Džeimiju, labi padodas rēķināšana, ļoti nopietni sliecos domāt, ka tava ierašanās ir atbilde uz manām lūgšanām. Tomēr nospriedu, ka, iespējams, mums vispirms vajadzētu satikties, atjaunot mūsu pazīšanos un tikai tad es izteiktu tev noteiktu piedāvājumu.
Tu gribēji teikt, ka nolēmi vispirms apskatīties, vai esmu rādāma sabiedrībai, ciniski pie sevis nodomāju, tomēr uzsmaidīju Džeredam. Uztvēru Džeimija skatienu, un viena viņa uzacs pacēlās uz augšu. Šī acīmredzot mums bija piedāvājumu nedēļa. Trūcīga, ārpus likuma izsludināta cilvēka un aizdomās turamās angļu spiedzes pakalpojumi likās neparasti pieprasīti.
Džereda piedāvājums bija vairāk nekā dāsns; par to, ka Džeimijs nākamos sešus mēnešus vadītu viņa Francijas uzņēmumu, Džereds ne tikai maksātu algu, bet ari atstātu mūsu rīcībā savu Parīzes māju ar visiem kalpotājiem.
- Nekas, nekas, viņš sacīja, kad Džeimijs centās noraidīt šo punktu. Viņš piespieda pirkstu pie degungala un apburoši man uzsmaidīja. Skaista sieviete, kas uzņem viesus, viņa tirgošanā ir liels ieguvums, brālēn. Tev nav ne jausmas, cik vīna var pārdot, ja vispirms ļauj to pircējiem nogaršot. Viņš noteikti papurināja
galvu. Nē, jūs man izdarītu lielu pakalpojumu, ja tava sieva ļautu sevi apgrūtināt ar viesu uzņemšanu.
Doma par viesību rīkošanu Parīzes sabiedrībai patiesībā bija mazliet pārdroša. Džeimijs, jautājoši savilcis uzacis, paskatījās uz mani, bet es, norijusi kaklā iestrēgušo kamolu, pasmaidīju un palocīju galvu. Piedāvājums bija labs; ja viņš jutās pietiekami zinošs, lai vadītu pārdošanu, tad mazākais, ko es varēju darīt, ir pasūtīt pusdienas un uzspodrināt savu franču sarunvalodu.
- Man nav iebildumu, es nomurmināju, bet Džereds bija manu piekrišanu uzskatījis par pašsaprotamu un turpināja runāt, melnās, dedzīgās acis nenovērsis no Džeimija.
- Un tad es domāju, ka tev varbūt būs vajadzīgs kaut kas līdzīgs atbalsta punktam… lai īstenotu citas intereses, kuras atvedušas tevi uz Parīzi.
Džeimijs kā nesaprazdams pasmaidīja, par to Džereds īsi iesmējās un pacēla savu brendija glāzi. Mums katram bija iedota arī glāze ar ūdeni, lai starp malkiem noskalotu aukslējas, un viņš ar otru roku pievilka vienu no glāzēm tuvāk.
- Nu tad tosts! Džereds iesaucās. Par mūsu sadarbību, brālēn… un par Viņa Majestāti! Viņš pacēla sveicienā savu brendija glāzi, tad ārišķīgi pārlaida to virs ūdens glāzes un pacēla pie lūpām.
Es izbrīnīta vēroju šīs savādās izdarības, bet Džeimijam tās acīmredzot kaut ko nozīmēja, jo viņš uzsmaidīja brālēnam, paņēma savu glāzi un pārcēla pāri ūdenim.
- Par Viņa Majestāti! viņš atkārtoja. Tad, redzot, ka es neizpratnē skatos, pasmaidīja un paskaidroja: Par Viņa Majestāti… aiz ūdens, Armaliet.
- Ak tā? es teicu un pamazām sāku saprast. O! Karalis aiz ūdens… Karalis Džeimss. Un tas nedaudz izskaidroja šo pēkšņo dzinuli visiem parūpēties, lai mēs ar Džeimiju apmetamies Parīzē, kas citādi liktos visai neticama sagadīšanās.
Ja arī Džereds bija jakobīts, tad sarakste ar abatu Aleksandru, visticamāk, nebija sagadīšanās, bet kaut kas vairāk iespējams, Džeimija sūtītā ziņa par mūsu ierašanos Parīzē bija pienākusi reizē