ar vēstuli no Aleksandra, kurš izskaidroja karaļa Džeimsa doto uzdevumu. Un, ja mūsu uzturēšanās Parīzē sakrita ar Džereda plāniem, jo labāk. Kad manī pēkšņi pamodās atzinīgas jūtas par jakobītu sarežģīto tīklojumu, es pacēlu savu glāzi un pāri ūdenim iedzēru par Viņa Majestāti un mūsu jauno kompanjonu Džeredu.
Pēc tam abi vīrieši sāka spriest par darījumiem un drīz vien, galvas kopā sabāzuši, pētīja ar tinti aprakstītas papīra lapas, kas acīmredzot bija kravas saraksti un pavadzīmes. Mazā kajīte oda pēc tabakas, brendija izgarojumiem un netīriem jūrniekiem, tāpēc man atkal sāka šķebināt. Redzēdama, ka kādu brīdi nebūšu vajadzīga, es klusi piecēlos un viena pati izgāju uz klāja.
Piesardzīgi apgāju darbīgos ļaudis, kas vēl arvien rosījās ap pakaļgala kravas lūku, un izspraucos starp tauvu rituļiem, priekšmetiem, ko es uzskatīju par stiprinājumiem, un nekārtīgi samestām buraudekla kaudzēm uz mierīgu vietiņu kuģa priekšgalā. Šeit nekas neaizsedza man skatu uz ostu.
Es sēdēju uz lādes pie rostra, priecādamās par sāļo vēju un piķa un zivju dvaku, kas pilda kuģus un ostas. Gaiss vēl bija auksts, bet, cieši ietinusies apmetnī, es nesalu. Kuģis, ceļoties paisumam, viegli zvalstījās; redzēju, kā pie tuvējā doka stabiem cilājas un pland aļģu bārdas, aizsedzot spīdīgo, melno mīdiju plankumus starp tiem.
Šī doma man atgādināja par tvaicētām mīdijām ar sviestu, ko vakar pasniedza vakariņās, un pēkšņi man briesmīgi sagribējās ēst. Grūtniecības absurdi kontrastainās izjūtas, šķiet, nepārtraukti lika pievērsties gremošanas procesiem: ja es nevēmu, tad man drausmīgi gribējās ēst. Domu virkne no ēdiena aizveda mani pie ēdienkartēm un atkal atpakaļ pie pārdomām par Džereda pieminētajām viesībām. Viesības, hm? Likās savādi, ka Skotijas glābšanu sāksim ar šādu darbu, bet neko labāku es tāpat izdomāt nevarēju.
Ja Čārlzs Stjuarts sēdēs man pretī pie galda, tad varēšu vismaz paturēt viņu acīs, tā es nospriedu, pasmaidīdama par savu iedomu. Ja viņš izrādīs kādas pazīmes, ka grasās lēkt kuģī, lai laistos uz Skotiju, iespējams, pagūšu iebērt viņam kaut ko zupā.
Galu galā varbūt tas nemaz nebija tik smieklīgi. Es iedomājos par Geilisu Dankenu, un smaids pazuda man no sejas. Viņa, Kreinsmūras apgabala prokurora sieva, bija noslepkavojusi savu viru, dzīru laikā ieberot viņam ēdienā cianīda pulveri. Drīz pēc tam viņu pasludināja par raganu un sagūstīja, tobrīd biju ar viņu kopā un arī tiku tiesāta. No šīs tiesas mani izglāba Džeimijs. Atmiņas par tām dažām dienām, ko nosēdēju Kreinsmūras aukstajā un tumšajā zagļu cietumā, bija vēl pārāk svaigas, un vējš pēkšņi likās kļuvis ļoti dzeldīgs.
Man pārskrēja drebuļi, ne tikai no aukstuma. Es nespēju domāt par Geilisu Dankenu bez šermuļiem. Ne tik daudz par to, ko viņa bija izdarījusi, bet par to, kas viņa bija. Arī jakobīte; viņas atbalsts Stjuartu lietai jau robežojās ar neprātu. Vēl ļaunāk viņa bija tāda pati kā es, ienākusi pa spraugu kromleha akmenī no cita laika.
Es nezināju, vai viņa pagātnē nokļuvusi tāpat kā es, nejauši, vai arī šajā ceļojumā devusies tīšuprāt. Es nezināju arī to, no kurienes viņa nākusi. Bet pēdējā ainā man acu priekšā, kad viņa izaicinoši kliedza uz tiesnešiem, kuri piesprieda sadedzināšanu sārtā, viņa bija gara auguma, gaišmataina sieviete, kas bija augstu pacēlusi izplestās rokas, un uz vienas no tām bija redzama nodevīga, apaļa injekcijas rēta. Automātiski sataustīju mazo, raupjās ādas laukumiņu uz sava augšdelma, zem siltā apmetņa krokām, un, to atradusi, atkal nodrebinājos.
No nepatīkamajām atmiņām mani iztraucēja arvien pieaugošā kņada blakuspiestātnē. Pie kuģa trapa bija izveidojies prāvs vīru murskulis, un tagad gāja vaļā skaļa klaigāšana un grūstīšanās. Kautiņš tas nebija; aizēnojusi ar plaukstu acis, centos saskatīt kaut ko tuvāk, bet sitienus neredzēju. Likās, ka cilvēki cenšas cauri kustīgajam pūlim izbrīvēt ceļu uz lielas noliktavas durvīm piestātnes tālākajā galā. Sanākušie stūrgalvīgi pretojās šiem pūliņiem, pēc katra grūdiena atplūstot atpakaļ kā bēguma vilnis.
Pēkšņi man aiz muguras nostājās Džeimijs, kuram cieši uz pēdām sekoja Džereds, un abi skatījās uz cilvēku baru lejā. Skaļo klaigu dēļ es nebiju dzirdējusi viņus pienākam.
- Kas tur ir? Es piecēlos un atbalstījos pret Džeimiju, turoties pretī arvien pieaugošajiem viļņiem, kas šūpoja kuģi. Tuvumā jutu vīra smaržu; viņš iebraucamajā vietā bija nomazgājies, tāpēc smaržoja pēc tīras un siltas miesas ar pavisam mazu nojautu par sauli un putekļiem. Acīmredzot ožas saasināšanās bija vēl viena no grūtniecības izraisītajām pārmaiņām; spēju saost viņu pat starp miriādēm jūras ostas smaku un smaržu, tāpat kā ļaužu drūzmā var saklausīt tuvumā skanošu zemu balsi.
- Es nezinu. Izskatās, ka kuģim gadījusies kāda ķeza. Viņš saņēma manu elkoni, lai palīdzētu noturēties līdzsvarā. Džereds pagriezās un franču valodā norēja pavēli jūrniekam, kas bija patrāpījies tuvumā. Vīrs nekavējoties pārlēca pāri treliņiem un šļūca lejup pa tauvu, kuras darvotā aste šūpojās virs ūdens. Mēs no klāja noskatījāmies, kā viņš iejūk drūzmā, iebaksta citam jūrniekam ribās un saņem atbildi, kuru papildināja izteiksmīgi žesti.
Džereds rauca pieri, kamēr vīrs ar astē sasietajiem matiem rāpās atpakaļ pa ļaužu pilno trapu. Jūrnieks kaut ko pateica Džeredam tādā pašā piesmakušā franču valodā; viņi runāja pārāk ātri, lai es saprastu. Tad pārmija vēl dažus vārdus un Džereds spēji apcirtās, pienāca pie mums, nostājās man blakus un ar kalsnajiem pirkstiem cieši satvēra reliņus.
- Viņš teica, ka uz “Patagonijas” ir izplatījusies slimība.
- Kāda slimība? Nebiju iedomājusies paņemt līdzi savu zāļu lādi, tāpēc jebkurā gadījumā es neko daudz līdzēt nevarēju, bet mani mocīja ziņkāre. Džereds izskatījās noraizējies un nelaimīgs.
- Viņi baidās, ka tās varētu būt bakas, bet skaidri nav zināms. Izsaukti ostas inspektors un arī pārvaldnieks.
- Vai negribat, lai es apskatos? piedāvāju. Es vismaz varētu pateikt, vai slimība ir lipīga vai ne.
Džereda smalkās uzacis pazuda zem plānajiem, melnajiem matiem, kas sedza pieri. Džeimijs likās nedaudz apmulsis.
- Mana sieva, brālēn, ir pazīstama dziedniece, viņš paskaidroja, bet tad pagriezās pret mani un papurināja galvu.
- Nē, Armaliet. Tas nebūtu droši.
Varēju redzēt “Patagonijas” trapu; pēkšņi ļaužu pūlis, grūstoties un minot cits citam uz kājām, sāka spiesties atpakaļ. Divi jūrnieki kāpa lejup no klāja, katrs savā galā kā nestuves nesot audekla gabalu. Baltais buraudekls bija ielīcis no slimnieka auguma smaguma, un pār improvizētā guļamtīkla malu šūpojās kaila, saules nobrūnināta roka.
Jūrnieki ar auduma strēmelēm bija aizsējuši mutes un degunus, viņi gāja, novērsušies no nestuvēm un, nikni ar galvas mājieniem un ņurdēšanu izrīkojot viens otru, centās izmanevrēt ar smago nastu pa skabargainajiem trapa dēļiem. Nesēji pagāja garām šausmu pārņemtajiem skatītājiem gar pašu degunu un nozuda tuvākajā noliktavā.
Ātri izlēmusi, es pagriezos un devos uz trapu “Ariannas” pakaļgalā.
- Neuztraucies, es pār plecu uzsaucu Džeimijam, ja tās ir bakas, tad es nevaru saslimt. Viens no jūrniekiem to sadzirdēja, sastinga uz vietas un blenza manī pavērtu muti, bet es viņam uzsmaidīju un patraucos garām.
Tagad ļaužu bars vairs nešūpojās šurpu turpu, bet stāvēja nekustīgi, tāpēc man nebija grūti izspraukties cauri jūrnieku pulciņiem, kas savā starpā kaut ko purpināja, ne viens vien no viņiem nikni palūrēja uz mani vai satrūkās, kad es gāju garām. Noliktava vairs netika izmantota; milzīgās telpas šaudīgajās ēnās nebija redzamas ne ķīpas, ne mucas, bet gaisā vēl jautās zāģskaidu, kūpinātas gaļas un zivju smārds, ko viegli varēja izšķirt starp simtiem citu aromātu.