Slimnieks steigā bija nomests turpat pie durvīm uz vecu saiņojamo salmu kaudzes. Kad gāju iekšā, nesēji paspraucās man garām, izmisīgi vēlēdamies pēc iespējas ātrāk tikt projām.
Piesardzīgi gāju tuvāk un apstājos dažas pēdas no saslimušā vīra. Drudža dēļ viņš bija pietvīcis savādā sarkanā krāsā, un ādu klāja bieza baltu pūtīšu kārta. Viņš vaidēja un nemierīgi mētāja galvu, apkaltušās lūpas kustējās, it kā gribētu dzert.
- Atnesiet man ūdeni! es uzsaucu vienam no tuvumā stāvošajiem jūrniekiem. Tas, neliela auguma, muskuļots vīrs ar bārdu, kura ar darvas palīdzību bija ieveidota jocīgās dekoratīvās radzēs, tikai blenza manī, it kā pēkšņi viņu būtu uzrunājusi zivs.
Nepacietīgi uzgriezusi viņam muguru, es nometos ceļos pie slimā jūrnieka un pavēru viņa savalkāto kreklu. Uzvēdīja briesmīga smirdoņa; droši vien, vēl būdams vesels, viņš nebija necik tīrs, bet vēlāk tika pamests guļam savos mēslos, jo darbabiedri baidījās viņam pieskarties. Uz rokām pūtīšu bija salīdzinoši maz, toties uz krūtīm un vēdera to bija milzum daudz. Pataustot varēja just, ka viņa āda deg kā ugunī.
Kamēr es izmeklēju slimnieku, bija ienācis Džeimijs un viņam līdzi Džereds. Kopā ar viņiem bija mazs vīriņš ar bumbierveidīgu augumu, ģērbies bagātīgi ar zeltu apdarinātā amatpersonas kamzolī, un vēl divi vīrieši: viens, spriežot pēc apģērba, augstmanis vai turīgs pilsētnieks, bet otrs garš un kalsns; ādas krāsa liecināja, ka viņš noteikti ir jūrasbraucējs. Droši vien sērgas, ja tā bija sērga, skartā kuģa kapteinis.
Un tā arī izrādījās. Biju bakas redzējusi neskaitāmas reizes tādās pasaules daļās, kuras civilizācija nebija skārusi un kur mani agrā bērnībā bija aizvedis tēvocis Lems, ievērojams arheologs. Šis slimnieks nečurāja asinis, kā dažreiz gadījās, ja slimība bija skārusi nieres, bet viņam bija visi klasiskie simptomi.
- Baidos, ka tās ir bakas, es paziņoju.
“Patagonijas” kapteinis pēkšņi dusmās iegaudojās, sašķobītu seju paspēra soli uz manu pusi un pacēla roku, it kā gribētu man iesist.
- Nē! viņš kliedza. Stulbais sievišķis! Salope! Femme sans cervelle!1 Vai gribi mani izputināt?
Pēdējie vārdi noslāpa gārdzienā, kad Džeimija roka aizspieda viņam rīkli. Otra roka cieši satvēra kapteiņa krekla priekšpusi, paceļot viņu uz pirkstgaliem.
- Man, kungs, patiktu, ja jūs pret manu sievu izturētos ar cieņu, Džeimijs aizrādīja diezgan miermīlīgi. Kapteinim, kura seja bija kļuvusi sarkani violeta, izdevās strupi pamāt ar galvu, un Džeimijs ļāva viņam atkal nostāties uz savām kājām. Sēkdams un visu laiku braucīdams kaklu, viņš atkāpās soli atpakaļ, tad, glābiņu meklēdams, sāniski aizslīdēja aiz sava pavadoņa.
Strupais ierēdnis bija piesardzīgi noliecies pāri slimniekam, turēdams pie deguna lielu, ķēdē iekārtu sudraba smaržu trauku. Ārpusē pēkšņi trokšņu līmenis strauji kritās, kad pūlis pakāpās atpakaļ no noliktavas durvīm, lai ielaistu vēl vienas audekla nestuves.
Mūsu priekšā gulošais vīrietis negaidīti piecēlās sēdus, tā izbiedējot mazo ierēdni, ka tas gandrīz nokrita. Vīrietis neprātīgu skatu raudzījās apkārt pa noliktavu, tad acis izbolījās un viņš iegāzās salmos kā cirvja ķerts. Protams, cirvis nebija pie vainas, bet iznākums bija vienāds.
- Viņš ir miris, es pavēstīju, gluži lieki.
Ierēdnis, atguvis gan pašapziņu, gan smaržu trauku, atkal spēra soli uz priekšu, cieši nopētīja līķi, izslējās un paziņoja:
- Bakas. Dāmai taisnība. Atvainojiet, grāfa kungs, bet jūs, tikpat labi kā es, zināt, kāds ir likums.
Cilvēks, kuru viņš bija uzrunājis, nepacietīgi nopūtās. Viņš caur pieri paskatījās uz mani, tad pameta ar galvu uz ierēdņa pusi.
- Nešaubos, ka to var kaut kādā veidā nokārtot, Pamplemusa kungs. Lūdzu, uz vienu vārdu… Viņš norādīja uz tukšo priekšstrādnieka būdu gabaliņu nostāk, mazu, vecu šķūnīti lielajā noliktavas ēkā. Grāfa kungs, augstmanis, pēc apģērba un titula spriežot, bija slaiks, elegants vīrietis ar biezām uzacīm un plānām lūpām. Viņa izturēšanās pauda, ka viss, pats par sevi saprotams, notiek pēc viņa prāta.
Bet mazais ierēdnītis kāpās atpakaļ, kā aizsargājoties rokas uz priekšu izstiepis.
- Non, grāfa kungs, viņš sacīja. Je le regrette, mais c’est impossible…' Nevar, nevar. Pārāk daudz cilvēku to zina. Tagad jau šī
vēsts būs nonākusi visos dokos. Viņš bezpalīdzīgi paskatījās uz Džeimiju un Džeredu, tad nenoteikti pamāja uz noliktavas durvīm, kur skatītāju pūļa galvu siluetus, bez sejas vaibstiem, novakares saule bija apjozusi ar zelta nimbiem.
- Nē, viņš atkārtoja, un apaļīgā seja apņēmīgi nocietinājās.
- Atvainojiet mani, kungs… un kundze, viņš ar novēlošanos piebilda, it kā tikai tagad būtu mani pamanījis. Man jāiet veikt darbus kuģa iznīcināšanai.
Pie šiem vārdiem kapteinim izlauzās vēl viens slāpēts kauciens, viņš ieķērās ierēdnim piedurknē, bet tas izrāvās un izsteidzās no ēkas.
Spriedze pēc viņa aiziešanas pieauga vēl vairāk, grāfa kungs un viņa kapteinis naidīgi lūrēja uz mani, Džeimijs draudīgi glūnēja uz viņiem, un mirušais neko neredzošu skatienu vērās augšup četrdesmit pēdu augstajos griestos.
Grāfs, acīm zibot, spēra soli uz manu pusi.
- Vai jums ir kāda nojausma, ko esat izdarījusi? viņš šņāca.
- Sargieties, kundze, jūs par to vēl samaksāsiet!
Džeimijs pēkšņi metās pie grāfa, bet Džereds izrādījās veiklāks, viņš satvēra brālēnu aiz piedurknes, viegli stūma mani uz durvju pusi un kaut ko nesaprotamu pačukstēja satriektajam kapteinim, kurš par atbildi tikai stulbi papurināja galvu.
- Nabadziņš, ārā, galvu grozīdams, noteica Džereds. Fū! Piestātnē bija vēsi, salts, pelēks vējš šūpoja noenkurotos kuģus, bet Džereds no mēteļa kabatas izvilka lielu, uzkrītošu, sarkanu buraudekla mutautu un noslaucīja sev seju un kaklu. Nāc, puis, iesim meklēt krogu. Man vajag iedzert.
Droši patvēries ostmalas kroga augšējā istabā ar vīna krūku uz galda, Džereds atkrita krēslā, apvēdināja sevi un skaļi nopūtās.
- Mīļo dieviņ, kā mums paveicās! Viņš ielēja sev kausā krietnu devu vīna, izdzēra vienā malkā un atkal pielēja. Redzēdams, ka nenovēršu no viņa acu, Džereds pasmaidīja un pastūma krūku uz manu pusi.
- Re, ku’ vīns, zeltenīt, viņš sacīja, to dzer, lai noskalotu putekļus. Aši iedzer, pirms sajūt garšu, un tas lieliski paveic savu darbu. Ievērodams pats savu padomu, viņš iztukšoja kausu un atkal pastiepa roku pēc krūkas. Sāku saprast, kas vakar bija noticis ar Džeimiju.
- Paveicās vai nepaveicās? es ziņkāri pārprasīju Džeredam. Man būtu šķitis, ka pareizā atbilde ir “nepaveicās”, bet sīkā tirgotāja dzīvespriecīgā pacilātība likās pārāk liela, lai to būtu izraisījis sarkanvīns, kas stipri atgādināja sērskābi. Es noliku savu kausu, cerot, ka zobu emalja palikusi neskarta.
- Senžermēnam nepaveicās, man paveicās, viņš īsi atteica. Tad piecēlās no krēsla un palūkojās ārā pa logu.
- Labi, viņš apmierināts secināja, atkal apsēžoties. Līdz saulrietam vīns būs izkrauts un atradīsies noliktavā. Pilnīgi droši.