Džeimijs atgāzās krēslā un, vienu uzaci savilcis uz augšu, ar smaidu uz lūpām pētīja savu brālēnu.
- Vai mēs saprotam pareizi, ka ari grāfa Senžermēna kuģis ir atvedis grādīgo, brālēn?
Par atbildi no vienas auss līdz otrai izpletās smaids, kas atklāja apakšžoklī divus zelta zobus, un Džereds vēl vairāk atgādināja pirātu.
- Vislabākais izturētais vīns no Piņau, viņš laimīgs sacīja.
- Izmaksāja viņam veselu bagātību. Puse no izturētajiem Novālas vīnadārzu vīniem, un nākamais vedums tikai pēc gada.
- Un otra puse no Novālas portvīna laikam jau tiek lādēta tavā noliktavā? Es sāku saprast Džereda sajūsmu.
- Nu kā tad, manu zeltenīt, skaidrs kā diena! Džereds iespurcās, gandrīz sevi apskaudams par šo domu. Vai tu zini, par kādu naudu tas aizies Parīzē? viņš noprasīja, sasvērdamies uz priekšu un ar troksni uzsizdams ar kausu pa galdu. Ierobežots piedāvājums, un man ir monopols? Ak Dievs, tas man ienesīs vesela gada peļņu!
Es arī piecēlos un palūkojos ārā pa logu. “Arianna” šūpojās pie enkura, ievērojami mazāk iegrimusi, lielie bagāžas tīkli nokarājās
no klīverkoka, kas bija atbalstīts kuģa pakaļgalā; tad tos saudzīgi izkraus, pudeli pa pudelei, un ratiņos tās aizceļos uz noliktavu.
- Nevēlos sabojāt vispārējo priecīgo noskaņu, es mazliet izaicinoši ierunājos, bet vai jūs teicāt, ka vīns nāk no tās pašas vietas, no kuras Senžermēna krava?
- Kā tad. Džereds nostājās man blakus un skatījās uz krāvēju rindu lejā. Novālā brūvē labāko vīnu Spānijā un Portugālē; es mīļu prātu būtu ņēmis visu, bet man pietrūka kapitāla. Kas tad ir?
- Tikai tas, ka, iespējams, arī dažiem no taviem jūrniekiem ir bakas, ja jau kuģi nāk no vienas ostas, es atgādināju.
Šī doma izbalināja vīna radīto pietvīkumu Džereda liesajos vaigos, un viņš pastiepa roku, lai iedzertu kādu atspirdzinošu malku.
- Ak Dievs, kas par iedomu! tirgonis noelsās, noliekot kausu.
- Bet man likās, ka viss kārtībā, viņš centās sevi mierināt. Vīns jau pa pusei izkrauts. Es tomēr labāk aprunāšos ar kapteini, viņš, pieri saraucis, piebilda. Likšu norēķināties ar krāvējiem, tiklīdz izkraušana būs galā… un, ja kāds izskatās savārdzis, lai saņem algu un uz vietas pazūd. Džereds apņēmīgi pagriezās un izšāvās no istabas, pakavējoties pie durvīm tikai tik ilgi, lai uzsauktu pāri plecam: Pasūti vakariņas! Tad pazuda, dimdinādams pa kāpnēm kā neliels ziloņu bars.
Es pagriezos pret Džeimiju, kurš uzjautrināts vērās savā neskartajā vīna kausā.
- Tā gan nevajadzētu darīt! es iesaucos. Ja uz klāja ir baku slimnieks, aizsūtot sasirgušos projām, viņš var izplatīt slimību visā pilsētā.
Džeimijs lēnām pamāja ar galvu.
- Tad laikam mums atliek cerēt, ka viņam slimnieku nav, viņš klusi noteica.
Es neizlēmīgi pagriezos pret durvīm.
- Bet… vai mums nevajadzētu kaut ko darīt? Es vismaz varētu iet apskatīt viņa vīrus. Un pateikt, ko darīt ar līķiem no otra kuģa…
- Armaliet! Džeimija dobjā balss vēl skanēja mierīgi, bet tajā nepārprotami bija dzirdams brīdinājums.
- Kas ir? Es pagriezos un redzēju, ka viņš paliecies uz priekšu un pāri kausa malai rāmi mani vēro. Bridi domīgi mani noskatījies, viņš beidzot sāka runāt:
- Kā tu domā, vai tas, ko esam nolēmuši paveikt, ir svarīgi, Ārmaliet?
Mana roka noslīdēja no durvju roktura.
- Neļaut Stjuartiem sākt Skotijā sacelšanos? Jā, protams, es tā domāju. Kāpēc jautā?
Džeimijs palocīja galvu, pacietīgi kā skolotājs, kas sarunājas ar neattapīgu skolēnu.
- Nu re! Ja tu tā domā, tad nāc šurp, apsēdies te un kopā ar mani iedzer vīnu, līdz atnāks Džereds. Bet, ja nedomā… Viņš apklusa un izpūta garu elpu, kas sakustināja sarkanīgo matu vilni virs pieres.
- Ja ne, tad tu dosies uz piestātni, kur čum un mudž jūrnieki un tirgoņi, kuri sievieti uzskata par pašu lielāko nelaimes nesēju un kuri jau palaiduši baumas, ka tu esi uzlikusi lāstu Senžermēna kuģim un pateikusi, kas viņiem jādara. Ja paveiksies, viņi būs pārāk nobijušies no tevis, lai vispirms izvarotu, tad pārgrieztu rīkli un iemestu ūdenī turpat pie ostas un mani tev pakaļ. Ja Senžermēns jau nebūs paguvis pats savām rokām tevi nožņaugt. Vai tu redzēji viņa seju?
Es atgriezos pie galda un diezgan steidzīgi apsēdos. Ceļgali man bija kļuvuši mīksti.
- Redzēju, es atbildēju. Bet vai viņš varētu… viņš taču ne…
Džeimijs savilka uzacis un pāri galdam pastūma man vīna kausu.
- Viņš varētu, un viņš to izdarītu, ja domātu, ka to iespējams paveikt neuzkrītoši. Dieva dēļ, Armaliet, tu esi tam kungam izmaksājusi gandrīz visa gada ieņēmumus! Un viņš neizskatās pēc cilvēka, kas šādus zaudējumus uztvertu filozofiski. Vai tad tu nepateici ostas pārvaldniekam, ka tās ir bakas, turklāt skaļi, liecinieku klātbūtnē, daži neuzkrītoši iegrūsti kukuļi šo lietu būtu atrisinājuši. Tad kāpēc, tavuprāt, Džereds mūs tik veicīgi uzveda te augšā? Labā vīna dēļ?
Man likās, ka lūpas kļuvušas stīvas, it kā es no krūkas būtu iedzērusi krietnu devu vitriola.
- Tu gribi teikt… mums draud briesmas?
Džeimijs atgāzās krēslā un pamāja ar galvu.
- Beidzot tev atausa, viņš mīlīgi sacīja. Droši vien Džereds negribēja tevi satraukt. Domāju, ka viņš aizgāja ne tikai apraudzīt savu komandu, bet arī sagādāt mums kādu apsardzi. Viņs pats var justies puslīdz droši… visi viņu pazīst, arī kuģa apkalpe un krāvēji turpat vien grozās.
Es ar plaukstām pārbraucu apakšdelmiem, kur nupat bija uzmetusies zosāda. Pavardā jautri sprakšķēja uguns, istabā bija silti, un gaisā jautās viegla dūmaka, bet man sala.
- Kā tu tik daudz zini par to, ko grāfs Senžermēns varētu darīt? Man ne prātā nenāca apšaubīt Džeimija vārdus es pārāk labi atcerējos ļauno, tumšo skatienu, ko grāfs man bija veltījis noliktavā, bet es brīnījos par to, ka vīrs pazīst šo cilvēku.
Džeimijs iedzēra mazu malciņu vīna, saviebās un nolika kausu.
- Pirmkārt, viņam ir nežēlīga cilvēka slava un arī citas lietas. Mazliet biju par viņu dzirdējis, kad dzīvoju Parīzē iepriekšējo reizi, lai gan toreiz man paveicās nesaskrieties ar viņu. Otrkārt, vakar Džereds atvēlēja krietnu laika sprīdi, lai brīdinātu mani no viņa; Senžermēns ir Džereda nopietnākais darījumu sāncensis Parīzē.
Atspiedu elkoņus uz apskrāpēta galda un atbalstīju zodu uz plaukstām.
- Esmu savārījusi krietnas ziepes, vai ne? es skumīgi secināju. Sagādāju tev labu sākumu darbam.
Džeimijs pasmaidīja, piecēlās, nostājās man aiz muguras, pieliecās un apskāva mani. Šie negaidītie atklājumi joprojām darīja mani nemierīgu, bet, sajūtot sev aiz muguras Džeimija spēku un lielo augumu, man kļuva labāk. Viņš viegli noskūpstīja mani uz galvas.
- Nekreņķējies, Armaliet, viņš sacīja. Es varu par sevi parūpēties. Un arī par tevi… un tu man to ļausi. Balsī skanēja smaids, bet arī jautājums, un es piekrītoši pamāju ar galvu, tad piekļāvu to viņam pie krūtīm.
- Ļaušu, es solīju. Jautājumā par bakām Havrao iedzīvotājiem vajadzēs paļauties uz veiksmi.
Pagāja gandrīz stunda, līdz Džereds atgriezās ar aukstumā sasarkušām ausīm, bet rīkle viņam nebija pārgriezta un acīmredzot arī nekāds cits ļaunums nebija nodarīts. Priecājos viņu redzēt.
- Viss kārtībā, viņš smaidīdams paziņoja. Uz kuģa nekā cita nav kā vien parastais skorbuts, iesnas un saaukstēšanās. Nekādu baku. Rokas berzēdams, viņš noskatīja istabu. Kur tad vakariņas?