Vējā apsārtušiem vaigiem viņš izskatījās jautrs un enerģisks. Laikam jau tikt galā ar sāncenšiem, kas domstarpības risināja ar slepkavību palīdzību, šim tirgotājam bija ikdienišķs darbs. Un kāpēc ne? es ciniski nospriedu. Galu galā viņš taču bija viens sasodīts skots.
It kā apstiprinot šo uzskatu, Džereds pasūtīja ēdienu un nodrošināja izsmalcinātu vīnu, vienkārši aizsūtot pēc vīna uz savu noliktavu, tad apsēdās un sāka risināt sirsnīgas novakares sarunas ar Džeimiju, kā un kādiem līdzekļiem tikt galā ar franču tirgotājiem.
- Bandīti, viņš sacīja. Ikviens iedurs tev dunci mugurā, ja uz viņu ne tā paskatīsies. Netīrie zagļi. Neuzticies viņiem ne tik, cik melis aiz naga. Sākumā rokasnauda, bet otra puse piegādājot. Un nekad nedod augstmanim uz krīta.
Par spīti Džereda apgalvojumam, ka viņš nolicis lejā divus vīrus sardzē, es joprojām mazliet nervozēju un pēc vakariņām apsēdos pie loga, no kurienes varēju redzēt, kas staigā pa piestātni. It kā no manas piesardzības būtu liels labums, es domāju; katrs otrais vīrietis, kas parādījās dokos, man izskatījās pēc slepkavas.
Virs ostas sablīvējās mākoņi; šonakt atkal snigs. Pieaugošajā vējā stipri plivinājās ierēvētās buras, sitoties pret takelāžu tik skaļi, ka gandrīz nomāca krāvēju kliedzienus. Uz mirkli, kad zemie mākoņi iespieda ūdenī rietošo sauli, ostu apspīdēja nespodra, zaļa gaisma.
Tumsai sabiezējot, drudžainā skraidīšana izbeidzās, krāvēji ar ratiņiem nozuda pilsētas ielās, jūrnieki pa apgaismotām durvju ailām nokļuva iestādēs, kādā es šobrīd sēdēju. Tomēr osta nebūt
nepalika tukša; neliels ļaužu pulciņš vēl drūzmējās ap nelaimīgo “Patagoniju”. Trapa pakājē rindā stāvēja kaut kādās uniformās ģērbušies vīri; skaidrs, lai neļautu nevienam nokāpt no kuģa vai nonest kravu. Džereds bija paskaidrojis, ka veselajiem apkalpes locekļiem ļaus nokāpt krastā, bet nekādas mantas nedrīkstēs ņemt līdzi, tikai drēbes, kas mugurā.
- Holandiešu ostās būtu sliktāk, Džereds sacīja, kasīdams biezos, melnos rugājus, kas bija izdīguši uz apakšžokļa. Ja kuģis ierodas, no ostas, kurā plosās kāda sērga, nolādētie holandieši liek jūrniekiem peldēt uz krastu plikiem.
- Ko tad viņi velk mugurā, kad tiek krastā? es ziņkārīgi jautāju.
-Nezinu, Džereds izklaidīgi atteica, bet, tā kā, izkāpjot
krastā, šie uzreiz meklē bordeli, tad drēbju viņiem nevajag piedod, dārgā, viņš steigšus atvainojās, pēkšņi atcerējies, ka sarunājas ar sievieti.
Maskēdams īso apjukuma mirkli ar sirsnību, viņš piecēlās un nostājās man blakus, lai paskatītos ārā pa logu.
- A, viņš noteica. Viņi gatavojas nodedzināt kuģi. Kravas dēļ būtu labāk to aizvilkt krietnu gabalu no ostas.
Pie nāvei nolemtās “Patagonijas” bija piestiprinātas tauvas, un vairākās nelielās laivās gatavībā sēdēja airētāji, kas tikai gaidīja signālu. To deva ostas pārvaldnieks, kura zelta treses blāvi atspīdēja dziestošajā dienasgaismā. Viņš iekliedzās un savicināja abas rokas virs galvas kā semafors.
Pārvaldnieka saucienu atbalsoja airu laivu un galeru kapteiņi, un tauvas nospriegojoties lēnām izcēlās no ūdens, šaltis no smagajiem kaņepju vijumiem gāzās ar tādu troksni, ko varēja dzirdēt pat dokos, kur pēkšņi iestājās klusums. Kliedzieni, kas atplūda no velkoņu laivām, bija vienīgās skaņas, kad nāvei nolemtā kuģa tumšais korpuss iečīkstējās, nodrebēja un iegriezās pa vējam; vantīm vaidot, tas devās savā pēdējā īsajā braucienā.
Cilvēki atstāja “Patagoniju” līča vidū, drošā attālumā no citiem kuģiem. Klājs bija piesūcināts ar eļļu, un, kad tika atlaistas tauvas, galeras atvirzījās nostāk, strupais ostas pārvaldnieka stāvs piecēlās
kājās laivā, kurā viņš bija devies jūrā. Viņš pieliecās, piebāzis galvu tuvu vienam no laivā sēdošajiem, tad izslējās, un rokā tam spoži liesmoja lāpa.
Pārvaldnieks atvēzējās un aizsvieda lāpu, airētājs viņam aiz muguras atliecās. Ar eļļā mērcētām lupatām aptītā smagā vāle griezdamās lidoja pa gaisu, liesma saplaka līdz zilai kvēlošai gaismiņai, tad pazuda skatienam, nokrītot kaut kur aiz treliņiem. Ostas pārvaldnieks negaidīja, lai noskatītos, vai lāpa sasniegusi mērķi, uzreiz apsēdās, kā traks mādams ar rokām airētājam, kas ari nekavējoties iegūla airos, un mazā laiviņa šāvās projām pār tumšajiem ūdeņiem.
Ilgi nekas nenotika, bet pūlis dokos stāvēja mierīgi, tikai klusi murdēja. Loga tumšajā rūtī redzēju Džeimija bālās sejas atspulgu peldam virs manējās. Stikls bija auksts un drīz vien no mūsu elpas norasoja; ar apmetņa malu es to noslaucīju.
- Tā, Džeimijs klusi sacīja. Pēkšņi aiz treliņiem aizskrēja liesma, maza, zila kvēlojoša līnija. Tad zibsnis, un priekšējās vantis uzliesmoja, pret debesīm ievilkās oranži sarkanas svītras. Lēciens bez skaņas, un uguns mēles dancoja gar eļļas pievilgušajām margām, viena satīta bura uzdzirksteļoja un sāka liesmot.
Nepagāja ne minūte, kad bija aizdegušās bezānburas vantis un galvenā bura attinās, tauvas uzliesmoja, izveidojot krītošu uguns palagu. Tad liesmas izplatījās pārāk strauji, lai spētu ar acīm tām izsekot; likās, ka viss aizdedzies uzreiz.
- Aiziet! Džereds pēkšņi iesaucās. Ejam lejā. Tūlīt aizsvilsies tilpne, tas būs īstais brīdis, kad mukt projām. Neviens mūs neredzēs.
Viņam bija taisnība; kad mēs piesardzīgi izlavījāmies pa kroga durvīm, blakus Džeredam iznira divi vīri viņa kuģa jūrnieki, bruņojušies ar pistolēm un gariem durkļiem, bet neviens cits mūsu parādīšanos nepamanīja. Visi skatījās uz ostu, kur “Patagonijas” vraks bija redzams vairs tikai kā melns skelets plēsonīgu liesmu blīvā. Atskanēja vairāki paukšķi, tik tuvu cits citam, ka izklausījās pēc automāta kārtas, un tad kuģa vidū nogranda varena eksplozija, izspļaujot dzirksteļu spietu un degošus koka gabalus.
- Ejam! Džeimija roka stingri saņēma manu elkoni, un es neturējos pretī. Sekojot Džeredam, divu jūrnieku apsargāti, mēs zagāmies projām no piestātnes tik slepeni, it kā tieši mēs būtu pielaiduši kuģim uguni.
7 nodaļa Audience pie karaļa
Džereda Parīzes māja atradās Tremulīna ielā. Tas bija bagātnieku rajons, kurā cieši plecu pie pleca kopā bija saspiedušies trīs, četru un piecu stāvu akmens nami. Šur tur kāds patiešām varens nams viens pats slējās savā parkā, bet lielākoties tie atradās cieši cits citam līdzās, lai laupītājs, kurš būtu puslīdz labā fiziskā formā, bez grūtībām varētu pārvietoties no jumta uz jumtu.
- Mmphmmm, bija vienīgais, ko Mērtegs spēja pateikt, ieraugot Džereda māju. Es atradīšu sevim pajumti pats.
- Ja tevi, cilvēk, kreņķē, ka virs galvas ir pieklājīgs jumts, vari gulēt stallī, Džeimijs piedāvāja. Viņš no augšas smaidīdams skatījās uz savu sīko, īgno krusttēvu. Liksim sulainim tavu putru iznest laukā uz sudraba paplātes.
Māja bija iekārtota ar komfortablu eleganci, lai gan vēlāk es atklāju, ka salīdzinājumā ar muižnieku un bagāto pilsoņu mitekļiem tā bija spartiska. Nospriedu, ka šādas pieticības iemesls daļēji bija namamātes trūkums. Džereds nekad nebija bijis precējies, viņš gan neizrādīja nekādas pazīmes, ka ilgotos apņemt sievu.
- Nu, viņam, protams, ir mīļākā, Džeimijs paskaidroja, kad es apcerēju viņa brālēna privāto dzīvi.
- 0, pats par sevi saprotams, es nopurpināju.
- Bet viņa ir precējusies. Reiz Džereds man sacīja, ka darījumu cilvēkam nevajadzētu pīties ar neprecētām sievietēm… viņš teica,