ka tās prasot pārāk daudz laika un naudas. Un, ja viņas appreci, tad tās iztērē tavu naudu un mūža galā tu paliec par nabagu.
- Viņš gan ir labās domās par sievām, es teicu. Ko viņš domā par to, ka tu, par spīti labajam padomam, tomēr apprecējies?
Džeimijs smējās.
- Nu, sāksim ar to, ka man nav naudas, tāpēc es diez vai varu kļūt vēl trūcīgāks. Viņš domā, ka tu esi ļoti glīta, taču saka arī, ka man esot tev jānopērk jauna kleita.
Es izpletu ābolu zaļo samta kleitu, kas bija krietni novalkāta.
- Laikam viņam taisnība, es piekritu. Vai arī drīz es staigāšu ietinusies palagā; šī viduklī ir par šauru.
- Citur arī. Viņš pasmaidīja, noskatot mani no galvas līdz kājām. Ēstgriba ir atgriezusies, vai ne, Armaliet?
- Muļķis, es vēsi noteicu. Tu ļoti labi zini, ka Annabella Makrenoka ir maza auguma un tieva kā slotaskāts, bet es ne.
- Tu ne, Džeimijs piebalsoja, atzinīgi lūkodamies uz mani.
- Paldies Dievam. Un familiāri uzplīkšķināja man pa dibenu.
- Man šorīt jāiet pie Džereda uz noliktavu izskatīt kantora grāmatas, tad mēs apciemosim dažus klientus, lai viņi varētu ar mani iepazīties. Vai tev vienai nebūs garlaicīgi?
- Nē, protams, ne, es atbildēju. Mazliet papētīšu māju un iepazīšos ar kalpotājiem. Kad mēs vakar vēlu pievakarē ieradāmies, tiku stādīta priekšā visiem kalpotājiem, bet, tā kā mēs vakariņojām istabā, nesatiku nevienu, izņemot sulaini, kas atnesa mums ēdienu, un istabeni, kura agri no rīta bija ieradusies atvilkt aizkarus, iekurt kamīnu un iznest naktspodu. Mazliet baiļojos, iedomājoties, ka pēkšņi būšu atbildīga par “personālu”, bet mierināju sevi, ka tas nevarētu būt daudz grūtāk kā izrīkot sanitārus un jaunākās medmāsas, un to es biju darījusi jau agrāk kā virsmāsa franču kara hospitālī 1943. gadā.
Kad Džeimijs bija aizgājis, es nesteidzīgi savedu sevi kārtībā, cik nu varēju ar ķemmi un ūdeni, kas bija vienīgie pieejamie skaistumkopšanas līdzekļi. Ja Džereds bija nopietni domājis, sakot, ka
man vajadzēs rīkot viesības, tad jaunas kleitas iegāde būs tikai pirmais solis.
Manas zāļu lādes nodalījumā glabājās apspuruši vītolu zariņi, ar kuriem es tīrīju zobus, tāpēc vienu izņēmu un ķēros pie darba, domādama par pārsteidzošo veiksmi, kas mūs atvedusi šurp.
Tā kā no Skotijas bijām izraidīti, mums vajadzēja atrast vietu, kur veidot savu nākotni, vai nu palikt Eiropā, vai emigrēt uz Ameriku. Ņemot vērā to, ko es tagad zināju par Džeimija attieksmi pret kuģiem, es nepavisam nejutos izbrīnīta, ka viņš jau no paša sākuma raudzījās Francijas virzienā.
Freizeriem ar Franciju bija izveidojušās ciešas saites; ne viens vien no viņiem, piemēram, abats Aleksandrs un Džereds Freizers, bija apmetušies te uz dzīvi, reti vai vispār nekad neapciemojot dzimto Skotiju. Un Džeimijs bija man stāstījis, ka šajā valstī esot arī daudz jakobītu, tie, kas bija sekojuši karalim trimdā un tagad dzīvoja, cik labi prata, Francijā vai Itālijā, gaidot, kad karalis atkal kāps tronī.
- Par to runā nepārtraukti, Džeimijs bija sacījis. Galvenokārt mājās, nevis krogos. Un tāpēc nekas nav iznācis. Kad lieta nonāks līdz krogiem, tad tas būs kļuvis nopietni.
- Interesanti, es teicu, lūkojoties, kā viņš purina no apmetņa putekļus, vai visi skoti, jau piedzimstot, interesējas par politiku vai tikai tu?
Viņš smējās, bet drīz kļuva nopietns, atverot lielo skapi un pakarot tajā apmetni. Tas izskatījās novalkāts un visai nožēlojams, kad tā viens pats karājās milzīgajā, pēc ciedriem smaržojošajā skapī.
- Nu, es tev teikšu, Armaliet, ka es labāk gribētu neko nezināt. Bet, ja esi piedzimis tur, kur esmu dzimis es, starp Makenzijiem un Freizeriem, lielas izvēles nav. Turklāt tu nevari gadu apgrozīties franču sabiedrībā un divus gadus nodienēt armijā, neiemācoties klausīties, ko runā, un saprast, ko domā patiesībā un kā atšķirt vienu no otra. Taču šajos laikos runa nav tikai par mani; Hailendā nav ne kunga, ne rentnieka, kurš stāvētu malā, kad gaidāmas tādas lietas.
- Gaidāmas tādas lietas. Notikušas tādas lietas? Man iešāvās prātā. Tas, kas notiktu, ja mūsu pūliņi šeit nevainagotos panākumiem, būtu bruņota sacelšanās, lai mēģinātu atjaunot Stjuartu monarhiju, un to vadītu trimdā izraidītā karaļa dēls, princis Čārlzs Edvards (Kazimirs Marija Silvestrs) Stjuarts.
- “Skaistais princis” Čārlijs, es lēnām pie sevis noteicu, ieskatoties savā atspulgā lielajā trimo spogulī. Viņš tagad bija šeit, šajā pilsētā, varbūt pavisam tuvu. Kāds viņš būs? Es viņu varēju tikai iztēloties, ņemot vērā vēstures grāmatās redzamo portretu, glīts, mazliet sievišķīgs jauneklis ap gadiem sešpadsmit, sārtām lūpām un atbilstoši tālaika modei pūderētā parūkā. Vai, atceroties gleznas, kurās redzams tā paša cilvēka skarbāks attēls, kas vicina zobenu, nokāpis no kuģa Skotijas krastā.
Skotija, ko viņš atstās drupās un postā, pūloties atgūt to savam tēvam un sev. Neveiksmei lemts, viņš piesaistīs pietiekami lielu atbalstu, lai sašķeltu zemi un vestu savus sekotājus cauri pilsoņu karam līdz asinīs mērcētam galam Kalodenas kaujas laukā. Tad princis bēgs atpakaļ uz Franciju, kur būs drošībā, bet viņa ienaidnieku atmaksa ķers tos, kas palikuši aiz viņa.
Un mēs bijām ieradušies, lai šādu katastrofu novērstu. Apcerot tādas izredzes Džereda mājas mierā un greznībā, tas likās neticami. Kā var apturēt sacelšanos? Nu, ja uz dumpi musina krogos, tad varbūt apturēt to var pie viesību galda. Skatoties spogulī, es paraustīju plecus, aizpūtu uz acs uzkritušu matu šķipsnu un devos lejā, lai pielabinātos virējai.
Kalpotāji sākumā sliecās pret mani izturēties ar bijīgām aizdomām, bet drīz, sapratuši, ka man nav nolūka jaukties viņu darbā, nomierinājās un kļuva piesardzīgi paklausīgi. Es biju no noguruma apdullusi, tāpēc man bija licies, ka vestibilā manā priekšā rindā bija nostādīti vismaz ducis kalpotāju. Patiesībā viņu bija vairāk sešpadsmit, ieskaitot zirgu kopēju, staļļa puiku un nažu asinātāju, kuru vispārējā juceklī nebiju pat pamanījusi. Apbrīna par Džereda
finansiālajiem panākumiem vēl pieauga, līdz es uzzināju, cik skopi viņš kalpotājiem maksā: jauns apavu pāris un divas livras gadā sulainim, kādu nieku mazāk apteksnēm un virtuves meitām, mazliet vairāk tāda līmeņa profesionāļiem kā virēja Vjonē kundze un virssulainis Magnuss.
Kamēr es pētīju saimnieciskās dzīves mehānismu un noglabāju atmiņā jebkuru informācijas graudu, ko varēju iegūt no istabeņu pļāpām, Džeimijs visu dienu pavadīja ārpus mājas kopā ar Džeredu, apciemojot klientus, iepazīstoties ar cilvēkiem, gatavojoties “palīdzēt Viņa Augstībai” veidot tos sociālos kontaktus, kas izraidītajam princim varētu noderēt. Iespējams, tieši viesu vidū mēs atradīsim sabiedrotos vai ienaidniekus.
- Senžermēns? es pārjautāju; pēkšņi Margeritas, kura spodrināja parketu, runas plūdos bija saklausījusi pazīstamu vārdu.
- Grāfs Senžermēns?
- Oui, Madame. Margerita bija maza, tukla meitene ar savādi saplacinātu seju un apaļām acīm, kuru dēļ viņa atgādināja buti, bet pēc dabas viņa bija draudzīga un ļoti vēlējās izpatikt. Tagad istabene savilka lūpas sīkā aplītī, un šī grimase solīja, ka tūlīt dzirdēšu kādu īpaši skandalozu ziņu. Centos izskatīties, cik iedrošinoši vien iespējams.
- Grāfam, kundze, ir ļoti slikta slava, apteksne draudīgi apgalvoja.
Tā kā to pašu pēc Margeritas vārdiem varēja sacīt faktiski par visiem, kas nāca pie mums uz pusdienām, es savilku uzacis un gaidīju sīkākus paskaidrojumus.