- Vai zināt, viņš ir pārdevis dvēseli velnam. Viņa man uzticēja noslēpumu, pieklusinot balsi un raugoties apkārt, it kā pieminētais kungs varētu slapstīties aiz skursteņa. Viņš celebrē Melno misi, kur nešķīsteņi kopīgi bauda asinis un nevainīgu bērnu miesu!
Tu nu gan es izraudzījusies sev par ienaidnieku vienu labu eksemplāru, es pie sevis nodomāju.
- 0, to tak visi zina, kundze, Margerita centās mani pārliecināt.
- Bet kas par to; sievietes, vienalga, ir uz viņu kā uzburtas; kur tik
viņš iet, tās burtiski krīt viņam pie kājām. Turklāt viņš ir bagāts. Skaidri redzams, ka ar pēdējo apstākli pietiek, lai izlīdzinātu, ja ne atsvērtu asiņu dzeršanu un miesas ēšanu.
- Cik interesanti, es sacīju. Biju domājusi, ka grāfa kungs ir Džereda kunga sāncensis. Vai tad viņš ari neieved vīnu? Kāpēc Džereda kungs viņu vispār ielūdz savā mājā?
Margerita atrāva skatienu no darba un sāka smieties.
- Nu, kundze! Tač’ tāpēc, ka Džereda kungs var pasniegt pusdienās labāko Beaune vīnu, pateikt grāfa kungam, ka nule nopircis desmit kastes, un pēc maltītes dāsni piedāvāt paņemt vienu pudeli uz mājām!
- Skaidrs. Es pasmaidīju. Un vai Džereda kungu tāpat aicina viesos pie grāfa kunga?
Meitene māja ar galvu, baltajam lakatiņam plīvojot virs eļļas pudeles un lupatas.
- 0 jā, kundze. Bet retāk!
Par laimi, šovakar grāfs Senžermēns nebija ielūgts. Mēs vakariņojām ģimenes lokā, lai Džereds pirms aizceļošanas varētu izskaidrot Džeimijam vēl šādus tādus sīkumus. No tiem svarīgākais bija karaļa Iever' Versaļā.
Uzaicinājums apmeklēt karaļa Iever liecināja par lielu labvēlību, Džereds paskaidroja maltītes laikā.
- Ne jau pret tevi, puis, viņš laipni sacīja, mādams ar dakšiņu Džeimijam. Pret mani. Karalis grib būt drošs, ka es atgriezīšos no Vācijas vismaz Divemē, finanšu ministrs, to grib. Pēdējais nodokļu vilnis smagi skāra tirgotājus, un liels skaits ārzemnieku aizbrauca. Un tas, kā tu vari iedomāties, slikti ietekmēja karaļa kasi. Džereds saviebās, iedomājoties nodokļus, un nikni skatījās uz mazo zutēnu, ko bija uzdūris uz dakšas.
- Es grasos doties prom pirmdienā pēc nedēļas. Vēl tikai gaidu ziņu, ka “Vilhelmīna” sveika un vesela iebraukusi Kalē ostā, tad es laižos ceļā. Džereds atkal nokoda gabaliņu zuša, pamāja ar galvu Džeimijam un turpināja runāt ar pilnu muti. Es savus darījumus
atstāju labās rokās, puis. Šajā ziņā man bažu nav. Taču mēs varam mazliet aprunāties, pirms pievēršos citām lietām. Ar grāfu Māršalu esam vienojušies, ka pēc divām dienām mēs ar viņu dosimies uz Monmartru, lai tu varētu izrādīt pienācīgo cieņu Viņa Augstībai princim Čārlzam Edvardam.
Pēkšņi jutu pakrūtē iedunamies satraukumu un aši saskatījos ar Džeimiju, kurš atbildēja Džeredam ar galvas mājienu, it kā tas nebūtu pateicis neko biedējošu, bet man pievērstās acis dzirkstīja nepacietībā. Tātad tas ir sācies.
- Princis Parīzē dzīvo ļoti noslēgti, Džereds stāstīja, dzenājot pa šķīvi pēdējos zušu gabaliņus, kas izkusušā sviesta dēļ bija slideni. Nebūtu piedienīgi, ja viņš izietu sabiedrībā, līdz karalis nav viņu oficiāli uzņēmis, ja tas vispār notiks. Tāpēc Viņa Augstība reti pamet māju, reti satiekas ar cilvēkiem, izņemot tos tēva atbalstītājus, kas ieradušies apliecināt viņam cieņu.
- Man ir citas ziņas, es iesaistījos sarunā.
- Ko? Divi pāri izbiedētu acu pavērās manā virzienā, un Džereds nolika dakšiņu, pametot pēdējo zuti likteņa varā.
Džeimijs, uzacis savilcis, skatījās uz mani.
- Ko tu esi dzirdējusi, Armaliet, un no kā?
- No kalpotājiem, es atbildēju, koncentrējoties uz saviem zušiem. Redzot Džereda neapmierināto seju, man pirmo reizi ienāca prātā, ka, iespējams, nama saimniecei lāgā nepiedien tenkot ar istabenēm. Nu, pie velna, es dumpīgi nodomāju. Man tāpat nav nekā cita, ko darīt.
- Apteksne sacīja, ka Viņa Augstība princis Čārlzs pastāvīgi apmeklējot princesi Luīzi de Latūru de Roanu, es stāstīju, iebāžot mutē zuša gabaliņu un sākot košļāt. Tie bija garšīgi, bet, ja norija veselu, radās visai savāda sajūta, jo tad likās, ka šis radījums vēl ir dzīvs. Es uzmanīgi noriju kumosu. Tiktāl viss labi.
- Kad minētās dāmas vīra nav mājās, es taktiski piebildu.
Džeimijs izskatījās uzjautrināts, bet Džereds satriekts.
- Ar princesi de Roanu? Džereds pārjautāja. Mariju Luīzi Henrietu Žannu de Latūru d’Overņjē? Viņas vīra ģimene ir karalim
tuvu stāvoša. Viņš paberzēja ar pirkstiem lūpas, un ap muti palika sviestains spīdums. Tas varētu būt ļoti bīstami, viņš pie sevis purpināja. Nez vai mazais muļķītis… bet nē. Tik daudz prāta taču viņam ir. Tur noteikti vainojams pieredzes trūkums; princis necik nav grozījies sabiedrībā, un Romā viss ir citādi. Tomēr… Džereds pārtrauca murmināt un, pieņēmis lēmumu, uzrunāja Džeimiju:
- Tas, puis, būs tavs pirmais uzdevums Viņa Majestātes dienestā. Tu un Viņa Augstība esat gandrīz viena vecuma, bet tev ir pieredze un saprašana no Parīzē pavadītajiem laikiem un mana skola, atļaušos sev paglaimot. Viņš veltīja Džeimijam īsu smaidu. Tu vari iedraudzēties ar Viņa Augstību; cik vien iespējams, nogludini viņam taku pie tiem vīriem, kas kādreiz varētu noderēt; tagad tu viņus gandrīz visus jau pazīsti. Un paskaidro Viņa Augstībai… cik taktiski iespējams… nepareizā virzienā vērsts galantums var ievērojami kaitēt viņa tēva mērķiem.
Džeimijs izklaidīgi pamāja ar galvu, nepārprotami domādams par kaut ko citu.
- Kā tava istabene, Armaliet, var zināt par Viņa Augstības vizītēm? viņš jautāja. Viņa neiziet no mājas biežāk kā reizi nedēļā, uz misi, vai ne tā?
Es papurināju galvu un, pirms atbildēju, noriju nākamo kumosu.
- Cik spēju izsekot viņas sacītajam, mūsu ķēķameita dzirdējusi to no nažu asinātāja, kurš to savukārt dzirdējis no staļļa puikas, kuram to pateicis kaimiņu zirgu kopējs. Nezinu, cik daudz cilvēku bijuši pa vidu, bet Roanu māju no mūsējās šķir trīs nami. Domāju, ka princese arī par mums zina visu, es jautri piebildu. Vismaz tad, ja viņa sarunājas ar savu ķēķameitu.
- Dāmas netenko ar savām ķēķameitām, Džereds salti noteica. Un samiegtām acīm paskatījās uz Džeimiju, mēmi aicinot saukt savu sievu pie kārtības.
Redzēju, ka Džeimijam raustās lūpu kaktiņš, bet viņš tikai dzēra savu Montrachet un mainīja sarunas tematu, pievēršoties Džereda pēdējam riskantajam darījumam ruma kravai, kas šobrīd bija ceļā no Jamaikas.
Kad Džereds pazvanīja, lai novāc galdu un atnes brendiju, es atvainojos un devos projām. Viens no Džereda dīvainajiem paradumiem bija vēlme pie brendija smēķēt garus, melnus cigārus, un man bija radusies cieša pārliecība, ka apēstie zuši, lai cik rūpīgi sakošļāti, neko neiegūtu, ja tiktu kūpināti.
Es gulēju gultā un mēģināju izmest no prāta zušus, lai gan visai neveiksmīgi. Aizvēru acis un centos pievērst domas Jamaikai skaistām pludmalēm, tropiskas saules apspīdētām baltām smiltīm. Bet domas par Jamaiku aizveda pie domām par “Vilhelmīnu”, un kuģi savukārt lika atcerēties jūru, kas atkal pa tiešo atgriezās pie milzīgu zušu tēliem, kuri ritinājās un locījās pa augstiem, zaļiem viļņiem. Ar atvieglojumu uzņēmu Džeimija ierašanos, kas beidzot ļāva pievērst uzmanību kaut kam citam, un, kad viņš ienāca, es piecēlos sēdus.
- Fū! Viņš atspiedās pret aizvērtajām durvīm un apvēdinājās ar savu žabo. Jūtos kā kūpināta desa. Man Džereds patīk, bet es dikti priecāšos, kad viņš tos savus nolādētos smēķus aizvāks uz Vāciju.