- Nenāc man klāt, ja tu od pēc tiem cigāriem, es teicu. Zušiem dūmi nepatīk.
- Es viņus saprotu. Džeimijs novilka svārkus un atpogāja kreklu. Zini, man liekas, ka tas būtu labs plāns, viņš uzticēja man savas domas un, novelkot kreklu, pameta ar galvu uz durvīm.
- Kā bites.
- Bites?
- Nu, kā pārnes bites, viņš skaidroja, atverot logu un izkarot kreklu ārā uz rāmja kloķa. Piestūķē pīpi ar stiprāko tabaku, ko var dabūt, iebāž stropā un pūš dūmus kārēs. Bites apdullušas krīt zemē, un tad tās var nest, kur iepatīkas. Man liekas, ka Džereds to pašu dara ar savām kundēm nopīpē līdz apdullumam un, iekams tie nav attapušies, paraksta pasūtījumu par trīsreiz lielāku vīna piegādi, nekā tie bij gribējuši.
Es sāku smieties, un arī Džeimijs pasmaidīja, pieliekot pirkstu pie lūpām, jo gaitenī bija dzirdami Džereda vieglie soļi, viņš gāja garām mūsu istabai uz savu guļamistabu.
Kad noklausīšanās briesmas vairs nedraudēja, viņš izstiepās man blakus gultā, ģērbies tikai kiltos un zeķēs.
- Nu, vai nav pārāk slikti? viņš jautāja. Ja ir, es varu gulēt ģērbistabā. Vai izbāzt galvu pa logu, lai smaka izvēdinās.
Es paostīju viņa matus, tabakas dvaka vēl kavējās rudajos viļņos. Gaisma no sveces iekrāsoja to šķipsnas zeltainas, es ielaidu pirkstus biezajos matos, sataustīdama stipro galvaskausu.
- Nē, nav tik traki. Tu tātad neraizējies, ka Džereds tik drīz dodas projām?
Viņš uzspieda skūpstu manai pierei un atlaidās guļus, atbalstījies pret gultas polsterējumu. Tad viņš, galvu purinādams, man uzsmaidīja.
- Nē. Esmu iepazinies ar visiem galvenajiem klientiem un kapteiņiem, zinu visus noliktavu strādniekus un ierēdņus, esmu iegaumējis cenu listes un uzskaites sarakstus. Un to, kas man vēl jāzina, es varu apgūt strādājot. Džereds man neko vairs nevar iemācīt.
- Un princis Čārlzs?
Džeimijs pievēra plakstus un samierinājies norūcās.
- Ak, ko nu. Šajā ziņā man jāpaļaujas uz Dieva žēlastību, nevis uz Džeredu. Un es uzdrīkstos sacīt, ka būs vieglāk, ja Džereda te nebūs un viņš neredzēs, ko es daru.
Es atlaidos vīram blakus, viņš apskāva manu vidukli un pagrieza pret sevi, tā mēs, cieši kopā saspiedušies, gulējām.
- Ko lai mēs darām? es jautāju. Vai tev ir kāda nojausma, Džeimij?
Viņa siltā elpa ar vieglu brendija dvesmu skāra manu seju, un es atgāzu galvu, lai viņu noskūpstītu. Maigā, platā mute pavērās, un viņš ļāvās skūpstam, tāpēc atbilde aizkavējās.
- O, man šis tas ir padomā, viņš, atraujoties no manām lūpām, ar nopūtu sacīja. Dievs vien zina, kas no tā beigās sanāks, bet dažas domas man ir.
- Pastāsti!
- Mmphmm. Viņš iekārtojās ērtāk, pagriežoties uz muguras un apņemot mani ar roku, galvu uzlicis man uz pleca.
- Nu… viņš iesāka, …es redzu, Armaliet, ka tas ir naudas jautājums.
- Naudas? Es būtu domājusi, ka runa ir par politiku. Vai franči nevēlas Džeimsa atgriešanos tronī tāpēc, ka tas radīs nepatikšanas angļiem? No tā mazumiņa, ko atceros, Luijs gribēja gribēs, es sevi izlaboju, lai Čārlzs Stjuarts novērš karaļa Džordža uzmanību no tā, ko Luijs dara Briselē.
- Es teiktu, ka tā ir, Džeimijs sacīja, bet, lai karalis tiktu atpakaļ tronī, ir vajadzīga nauda. Un Luijam pašam nav tik daudz, lai viņš varētu maksāt gan par kariem Briselē, gan arī par iebrukumu Anglijā. Tu dzirdēji, ko Džereds sacīja par karalisko kasi un nodokļiem?
-Jā, bet…
- Nē, Luijs nebūs tas, kurš izšķirs sacelšanās likteni, Džeimijs man nepiekrita. Lai gan viņam, protams, savs vārds par to ir sakāms. Nē, ir vēl citi naudas avoti, kurus Džeimss un Čārlzs mēģinās izmantot, un tie ir franču baņķieru ģimenes, Vatikāns un Spānijas galms.
- Tu domā, ka Džeimss strādā ar Vatikānu un spāņiem un Čārlzs ar franču baņķieriem? es ieinteresēta jautāju.
Džeimijs pamāja ar galvu, lūkojoties izgrebtajos griestu paneļos. Valriekstu koka paneļi sveces nemierīgajā gaismā izskatījās gaiši brūni, uz vidu no visiem stūriem vijās tumšākas rozetes un lentes.
- Kā tad, tā es domāju gan. Tēvocis Aleks parādīja man vēstules no Viņa Majestātes karaļa Džeimsa, un es teiktu, ka, spriežot pēc tā, kas tur rakstīts, lielākas cerības viņš liek uz spāņiem. Zini, pāvests ir spiests viņu atbalstīt kā katoļu monarhu; pāvests Klements daudzus gadus viņu stutēja, bet tagad Klements ir miris un Benedikts turpina iesākto, bet ne gluži vairs tik augstā līmenī. Bet… gan Spānijas Filips, gan Luijs ir Džeimsa brālēni, un karalis apelē pie Burbonu dinastijas asinīm. Džeimijs iesāņus veltīja man skābu smaidiņu. Un no tā, ko esmu redzējis, varu tev teikt, ka karaliskās asinis kļūst ārkārtīgi šķidras, kad sākas runas par naudu, Armaliet.
Paceļot pēc kārtas abas kājas, viņš ar vienu roku novilka zeķes un uzmeta uz soliņa.
- Pirms trīsdesmit gadiem Džeimss dabūja naudu no Spānijas, viņš turpināja. Nelielu floti un arī vīrus. Tas bij 1715. gada sacelšanās laikā. Bet viņam neveicās, un pie Šerifmjūras Džeimsa spēkus sakāva pirms karalis pats paguva ierasties. Tāpēc es teiktu, ka spāņi varbūt ne visai vēlas apmaksāt vēl vienu mēģinājumu celt tronī Stjuartus… vismaz bez kārtīga pamatojuma, ka viņš var gūt panākumus.
- Tātad Čārlzs ieradies Francijā, lai strādātu ar Luiju un baņķieriem, es prātoju. Un no tā, ko es zinu par vēsturi, viņam izdosies. Ko tas mums dod?
Džeimijs noņēma rokas man no pleciem un izstaipījās, svara pārvietošana sašķieba matraci, uz kura es gulēju.
- To, ka es pārdodu baņķieriem vīnu, Armaliet. Viņš nožāvājās. Un to, ka tu runā ar istabenēm. Un, ja mēs laidīsim viņiem acīs pietiekami biezus dūmus, varbūt bites zaudēs sajēgu.
īsi pirms došanās ceļā Džereds aizveda Džeimiju uz nelielo namu Monmartrā, kur Viņa Augstība princis Čārlzs Edvards Luijs Filips Kazimirs un tā tālāk Stjuarts mitinājās, velkot laiku, līdz redzēs, ko Luijs būs ar mieru darīt vai nedarīt brālēna labā, kuram nav naudas, bet ir vēlēšanās kāpt tronī.
Biju viņus abus, sapostus labākajās drēbēs, pavadījusi un vīriešu prombūtnē pati kavēju sev laiku, iztēlojoties šo tikšanos un prātojot, kā viņiem iet.
- Kā jums gāja? bija pirmais jautājums, ko uzdevu Džeimijam, tiklīdz pēc atgriešanās no Monmartras bijām palikuši divatā.
- Kāds viņš ir?
Džeimijs, pakausi kasīdams, pārdomāja.
- Nu, beidzot atskanēja atbilde, viņam sāpēja zobs.
-Ko?
- Tā viņš teica. Un izskatījās, ka dikti sāp; seja visu laiku bij savilkta šķība, un vaigs bij drusku pietūcis. Nezinu, vai viņš vienmēr ir tāds stīvs vai ari viņam runājot sāpēja, bet neko daudz viņš neteica.
Patiesībā pēc oficiālās iepazīstināšanas vecākie vīri, Džereds, grāfs Māršals un kāds diezgan noplucis tips, kuru pārējie nevērīgi sauca par Belheldiju, bija sanākuši kopā un sākuši spriest par Skotijas politiku, atstājot Viņa Augstību un Džeimiju vairāk vai mazāk vienus pašus.
- Mēs katrs izdzērām pa kausam brandvīna, Džeimijs, manis pamudināts, paklausīgi ziņoja. Es apprasījos, kā viņam patīk Parīze, un viņš teica, ka tā liekoties apnicīgi noslēgta, jo nevarot iet medībās. Un tad mēs runājām par medībām. Princim labāk patīk medīt ar suņiem nekā ar dzinējiem, un es teicu, ka man tāpat. Tad viņš pastāstīja, cik fazānu nošāvis vienā medību ceļojumā Itālijā. Viņš stāstīja par Itāliju, līdz sāka sūdzēties, ka no loga pūš auksts vējš un tas neesot lāgā sāpošajam zobam māja neesot labi uzcelta, tikai tāda neliela villa. Tad viņš zoba dēļ iedzēra vēl mazliet brandvīna un es pastāstīju par briežu medībām Hailendā, viņš teica, ka gribētu kādreiz to pamēģināt, un jautāja, vai es protot šaut ar loku? Es atbildēju, ka protu, un viņš teica, ka viņam, cerams, būšot izdevība uzaicināt mani uz medībām Skotijā. Un tad Džereds pateica, ka viņam atceļā esot jāiegriežas noliktavā, tāpēc Viņa Augstība pastiepa roku, es to noskūpstīju un mēs devāmies projām.