- Vienā no kalna virsotnēm ir akmeņu loks, pavisam netālu. Un mēs pirms saullēkta devāmies turp, nu, viņas izspiegot, Klēra turpināja, kā atvainodamās paraustot plecus. Jūs jau zināt, kādi tie zinātnieki ir, ja runa ir pa viņu pētniecības lauku, tad vispār nav nekādas sirdsapziņas, nemaz nerunājot par takta izjūtu. Pie šiem vārdiem Rodžers mazliet sarāvās, tomēr piekrītoši pamāja ar galvu.
- Un viņas atnāca, Klēra sacīja. Arī Greiema kundze. Visas, satinušās palagos, kaut ko skandēja un dejoja akmeņu loka iekšpusē. Frenks bija kā apburts, viņa ar smaidu piebilda. Un tas patiešām bija iespaidīgs skats, pat man tā likās.
Klēra uz brīdi apklusa un domīgi nopētīja Rodžeru.
- Dzirdēju, ka Greiema kundze pirms dažiem gadiem aizgājusi mūžībā. Bet nez… vai viņai bija kādi piederīgie. Jūs nezināt? Šķiet, ka piedalīšanās šādās biedrībās bieži tiek mantota; varbūt ir kāda meita vai mazmeita, kas varētu man kaut ko pastāstīt.
- Nu… Rodžers lēnām novilka. Mazmeita ir… viņu sauc Fiona, Fiona Greiema. Patiesību sakot, viņa nāca šurp uz mācītājmāju palīdzēt pēc vecmāmiņas nāves; mācītājs bija pārāk vecs, lai viņu atstātu vienu.
Ja kaut kas spētu aizstāt ainu, kurā Greiema kundze, palagā satinusies, dejo, tad tikai doma par deviņpadsmitgadīgo Fionu kā senu, mistisku zināšanu sargātāju, bet Rodžers saņēma dūšu un turpināja:
- Diemžēl šobrīd viņas te nav. Taču es varu viņai pajautāt.
Klēra noraidoši pamāja ar slaido roku.
- Nepūlieties. Gan jau citu reizi. Mēs jau tā esam jūs ilgi aizkavējušas. »
Rodžeram par nožēlu, Klēra nolika savu tukšo glāzi uz mazā galdiņa starp krēsliem un Brianna tai pievienoja savu pilno, izskatījās, ka ar diezgan lielu degsmi. Viņš ievēroja, ka Brianna Rendela
grauž nagus. Šis mazais trūkums piešķīra viņam drosmi spert nākamo soli. Meitene bija modinājusi viņā interesi, un jaunais cilvēks nevēlējās, ka viņa aiziet, nedevusi solījumu vēlreiz tikties.
- Starp citu… par akmeņu lokiem, viņš aši ieteicās. Esmu pārliecināts, ka zinu, par ko jūs runājāt. Tas ir ļoti skaists kromlehs un nav pārāk tālu no pilsētas. Viņš tieši uzsmaidīja Briannai Rendelai, automātiski pamanot, ka meitenes vaiga augšējā daļā ir trīs mazi vasarraibumiņi. Domāju, ka projekta īstenošanu varu sākt no Broktūrekas. Tā ir uz to pašu pusi, kur akmeņu loks… ā!
Klēra Rendela pēkšņi parāva savu apjomīgo rokassomu un nogrūda no galda abas glāzes, ielejot Rodžeram klēpī krietni atšķaidīto viskiju.
- Lūdzu, piedodiet, viņa atvainojās, acim redzami satraukta. Tad pieliecās un sāka uzlasīt kristāla lauskas, neskatoties uz Rodžera ne visai sakarīgajiem mēģinājumiem viņu apturēt.
Brianna, paķērusi no bufetes sauju auduma salvešu, steidzās palīgā mātei, pārmetot:
- Nu, mammu, patiešām nesaprotu, kā tev ļāva operēt. Tev nevar uzticēt neko mazāku par maizes kasti. Paskaties, tu esi izmērcējusi Veikfīlda kunga kurpes viskijā! Viņa nometās ceļos uz grīdas un sāka slaucīt izlieto viskiju un kristāla gabaliņus. Un arī bikses.
Paņēmusi tīru salveti no kaudzes, ko bija pārlikusi pār roku, viņa čakli spodrināja Rodžera kurpju purngalus, sarkanajām krēpēm viļņojot ap puiša ceļgaliem. Meitenes galva pacēlās, kad viņa palūrēja uz Rodžera ciskām, enerģiski susinot mitros traipus uz velveta. Viņš aizvēra acis un drudžaini centās domāt par automašīnu sadursmēm uz šosejas, par Iekšzemes ieņēmumu dienesta nodokļiem un zinātniskās fantastikas filmām jebko, kas varētu atturēt viņu no galīga apkaunojuma, kamēr Briannas Rendelas siltā elpa viegli spiedās cauri viņa bikšu slapjajam audumam.
- Ē… varbūt pārējo gribat noslaucīt pats? Balss atskanēja kaut kur viņa deguna augstumā, un, atvēris acis, Rodžers ieraudzīja, platu smaidu un divas tumšzilas acis, kas cieši raudzījās viņā. Viņš,
smagi elsodams, it kā tikko būtu bēdzis no vilciena, vārgi pastiepa roku pēc salvetes, ko Brianna viņam pasniedza.
Noliecot galvu, lai pabeigtu tīrīt savas bikses, viņš pamanīja, ka Klēra Rendela vēro viņu ar sejas izteiksmi, kurā žēlums jaucās ar uzjautrinājumu. Nekas cits nebija manāms; nekas no tās liesmas, kuru viņš it kā bija redzējis tieši pirms katastrofas. Lai arī viņa bija satraukta, droši vien tās bijušas tikai iedomas, Rodžers nosprieda. Jo kāda joda pēc lai viņa tīšām lietu zemē viskiju?
- Kopš kura laika tevi interesē druīdi, mammu? Likās, ka Brianna sliecas šajā domā saskatīt kaut ko ārkārtīgi smieklīgu; ievēroju, ka viņa bija kodījusi vaiga iekšpusi, kamēr es pļāpāju arRodžeru Veikfīldu, un smaids, ko viņa tobrīd centās noslēpt, tagad bija izpleties pa visu seju. Vai tu arī grasies ietīties palagā un pievienoties tai grupai?
- Tas noteikti būtu daudz interesantāk nekā piedalīties slimnīcas personāla sanāksmēs katru ceturtdienu, es atjokoju. Taču tas būtu mazliet jancīgi. Brī skaļi iesmējās, aizbaidīdama no takas divas zīlītes, kas tecēja mums pa priekšu.
- Nē, es atkal kļuvu nopietna. Ne jau druīdu dāmas mani interesē. Es Skotijā pazinu kādu cilvēku, kuru, ja vien būtu iespējams, es vēlētos atrast. Man nav viņas adreses neesam uzturējušas kontaktus vairāk nekā divdesmit gadus bet viņa aizraujas ar tādām savādām lietām: burvestības, seni ticējumi, folklora. Tamlīdzīgas padarīšanas. Agrāk viņa dzīvoja te tuvumā; domāju, ja viņa vēl ir te, tad, iespējams, darbotos līdzīgā pulciņā.
- Kā viņu sauc?
Es papurināju galvu un ķēru sprādzi, kas slīdēja ārā no maniem cirtainajiem matiem. Tomēr man neizdevās to satvert un sprādze iekrita ceļmalas garajā zālē.
- Nolāpīts! es nopukojos un pieliecos to pacelt. Nedroši taustījos pa biezi saaugušajiem stiebriem, bet satvert sprādzi nebija viegli, jo mitrajā zālē tā bija kļuvusi slidena. Līdz pat šim brīdim doma par Geilisu Dankenu spēja izsist mani no līdzsvara.
- Nezinu, es teicu, atglauzdama no pietvīkušās sejas matu šķipsnas. Tas ir… pagājis tik ilgs laiks, tagad viņai noteikti ir cits vārds. Viņa bija atraitne; varbūt viņa atkal ir precējusies vai pieņēmusi savu meitasvārdu.
- Ak tā. Brianna par šo tēmu bija zaudējusi interesi, un kādu brīdi mēs gājām klusēdamas. Pēkšņi viņa ierunājās: Ko tu domā par Rodžeru Veikfīldu, mammu?
Es pametu uz meitu skatienu; vaigi viņai bija piesārtuši, bet, iespējams, pie tā bija vainīgs pavasara vējš.
- Liekas, ļoti jauks jauns cilvēks, es piesardzīgi atbildēju. Katrā ziņā viņš ir inteliģents; viens no jaunākajiem profesoriem Oksfordā. To, ka viņš ir gudrs, es zināju, bet nebiju pārliecināta, vai viņam piemīt iztēle. Zinātniekiem bieži tās pietrūkst. Bet iztēle… tā varētu noderēt.
- Viņam ir kaifīgas acis. Brianna sapņaini nopūtās, ignorējot jautājumu par vīrieša inteliģenci. Vai esi kādreiz redzējusi tik zaļas acis?
-Jā, tiešām pārsteidzoši, es piekritu. Tādas tās bijušas vienmēr. Atceros, es tās pamanīju jau pirmajā tikšanās reizē, kad viņš vēl bija bērns.
Brianna, pieri saraukusi, raudzījās manī no augšas.
- Nu, mammu, patiešām! Vai tev obligāti vajadzēja teikt: "Ak kungs, kā tu esi izaudzis,” kad viņš atvēra durvis? Tik neveikli!
Es sāku smieties.
- Nu zini, ja esi redzējusi cilvēku, kad viņš sniedzās apmēram tev līdz nabai, un pēkšņi attopies, ka, galvu atgāzusi, raugies viņam nāsīs, es aizstāvējos, atšķirību nepamanīt nav iespējams.
- Mammu! Tomēr viņa iespurcās.
- Un viņam ir ļoti glīts dibens, es piebildu, lai ļautu viņai turpināt runāt par Rodžeru. Es to pamanīju, kad viņš gāja pēc viskija.