- Laulāties, tēvocis apmierināts pavēstīja. Manam brālim paveicies noslēgt meitai ārkārtīgi izdevīgu laulību, līgavainis ir no franču aristokrātu aprindām. Likās, ka Hokinsa kungs no lepnuma piepūšas, vienkāršās zelta pogas nostiepa vestes audumu.
- Redziet, mans vecākais brālis ir baronets.
- Viņai ir piecpadsmit gadu? es nepatikā pārjautāju. Zināju, ka agrīnas laulības nav nekas neparasts, bet piecpadsmit gados? Tomēr es apprecējos deviņpadsmit gadu vecumā un vēlreiz divdesmit septiņos. Divdesmit septiņu gadu vecumā es zināju nesalīdzināmi vairāk.
- Vai jūsu brāļameita… ē… ir pazīstama ar savu līgavaini jau ilgu laiku? es piesardzīgi apjautājos.
- Nav nekad viņu satikusi. Patiesībā… Hokinsa kungs pieliecās man tuvāk, pielika pirkstu pie mutes un pieklusināja balsi:
- …viņa par kāzām vēl neko nezina. Redziet, sarunas vēl nav gluži noslēgušās.
Mani pārņēma šausmas, es atvēru muti, lai kaut ko teiktu, bet Džeimijs brīdinot cieši saspieda manu elkoni.
- Nu, ja līgavainis ir no aristokrātiem, tad varbūt mēs jūsu brāļameitu satiksim galmā, viņš izteica pieņēmumu, noteikti, kā ar buldozera lāpstu, stumjot mani uz durvīm. Hokinsa kungs piespiedu kārtā, lai es neuzgrūstos viņam virsū, kāpās atpakaļ, joprojām runādams.
- Nudien tas ir iespējams, Broktūrekas kungs. Nudien es uzskatītu to par lielu pagodinājumu, ja jūs ar savu kundzi satiktu manu brāļameitu. Esmu pārliecināts, ka viņa būtu ļoti priecīga par galma dāmas sabiedrību, viņš piebilda, veltīdams man lišķīgu smaidu.
- Protams, es neuzdrošinātos cerēt uz to, kas ir tikai darījuma pazīšanās.
Ne velna tu neuzskatītu, es aizkaitināta pie sevis nosodījos. Tu darītu visu, ko vien vari, lai tikai tava ģimene iesprauktos franču augstākajās aprindās, pat apprecinātu savu brāļameitu ar… ar…
- Ē, kas ir jūsu radinieces līgavainis? es tieši noprasīju.
Hokinsa kunga sejā iegūla viltīga izteiksme, un viņš pieliecās tik tuvu, ka varēja piesmakušā balsī iečukstēt man ausī:
- Man nudien nevajadzētu neko teikt, kamēr kontrakts nav parakstīts, bet, tā kā jautātāja esat jūs, cienītā kundze… Varu atklāt, ka tas ir Gaskoņu nama pārstāvis. Un patiešām augstu stāvošs!
- Ko jūs sakāt? es nobrīnījos.
Hokinsa kungs devās projām, berzēdams rokas, cerību spārnots, un es uzreiz vērsos pie Džeimija:
- Gaskoņu nams! Viņš noteikti domāja… bet tas taču nevar būt, vai ne? Tas pretīgais, vecais kraķis, ar zelējamās tabakas traipiem uz zoda, tas, kurš pagājušonedēļ bija pie mums vakariņās?
- Vikonts Mariņī? Džeimijs nosauca šo vārdu, smaidīdams par manu raksturojumu. Laikam gan. Viņš ir atraitnis un, cik man zināms, vienīgais neprecētais vīrietis tajā dzimtā. Taču es nedomāju, ka traipi ir no šņaucamtabakas; tā ir viņa bārda. Mazliet kožu izēsta, viņš atzina, bet noteikti ir drausmīgi grūti to nodzīt, ja ir tik daudz kārpu.
- Viņš nevar precēt piecpadsmitgadīgu meiteni, lai… lai… to! Un viņai pat neprasot!
- 0, domāju, var gan, Džeimijs tracinoši rāmā balsī iebilda.
- Katrā ziņā, Armaliet, tā nav tava darīšana. Viņš saņēma manas rokas un viegli sakratīja.
- Vai tu dzirdi mani? Es zinu, ka tev liekas savādi, bet tā tas notiek. Galu galā… platā mute vienā kaktiņā savilkās uz augšu,
- …tev arī vajadzēja iziet pie vīra pret pašas gribu. Bet tagad taču tu esi ar to samierinājusies, vai ne?
- Reizēm es neesmu tik pārliecināta! Es centos atrauties un atbrīvot rokas, bet viņš smejoties mani apskāva un noskūpstīja. Pēc brīža es padevos. Atslābinājos viņa apskāvienā, atzīstot sakāvi, pat ja tikai uz laiku. Es satikšu Mēriju Hokinsu, es spriedu, un tad redzēsim, ko viņa domā par šīm iecerētajām laulībām. Ja viņa nevēlēsies redzēt savu vārdu laulību līgumā blakus vikonta Mariņī vārdam, tad… Pēkšņi es izslējos, izraujoties no Džeimija apskāviena.
- Kas ir? Viņš izskatījās satrūcies. Vai tev ir slikti, zeltenīt? Tu esi gluži balta!
Un kāds tur brīnums? Jo es pēkšņi atcerējos, kur biju redzējusi Mērijas Hokinsas vārdu. Džeimijs kļūdījās. Tā bija mana darīšana. Biju redzējusi šo vārdu rakstītu kaligrāfiskā rokrakstā pašā dzimtas koka augšgalā, bet tinte bija veca un izbalējusi kā brūna sēpija. Mērijai Hokinsai nebija lemts kļūt par sievu nevarīgajam vikontam Mariņī. Viņai jāprecas ar Džonatanu Rendelu Tā Kunga 1745. gadā.
- Nu, tas nav iespējams, vai ne? Džeimijs sacīja. Džeks Rendels ir miris. Viņš pielēja glāzi pilnu ar brendiju un sniedza man. Roka mierīgi turēja kristāla kājiņu, bet lūpas sakniebās taisnā līnijā un strupi izgrūda vārdu “miris”, piešķirot tam ļaunu pabeigtību.
- Pacel kājas uz augšu, Armaliet. Tu vēl aizvien esi bāla. Pēc viņa mājiena es paklausīgi pacēlu kājas uz augšu un izstiepos uz dīvāna. Džeimijs apsēdās man pie galvas un izklaidīgi uzlika roku uz pleca. Pirksti, kas maigi masēja iedobīti pie locītavas, bija silti un stipri.
- Markuss Makrenoks man sacīja, ka redzējis, kā govis saminušas Rendelu Ventvērtas cietuma kazemātos, viņš atkal ierunājās, it kā gribētu ar šī fakta atkārtošanu sevi mierināt. Lupatu lelle, izvārtīta asinīs. Tie ir sera Markusa vārdi. Viņš bij par to pilnīgi pārliecināts.
-Jā. Es maziem malkiem dzēru savu brendiju, jūtot, kā vaigos atgriežas siltums. Man arī viņš to teica. Nē, tev taisnība, kapteinis Rendels ir miris. Es tikai sabijos, pēkšņi atceroties Mēriju Hokinsu. Frenka dēļ. Paskatījos uz savu kreiso roku, kas gulēja man uz vēdera. Kamīnā vēl mazliet kurējās uguns, un gaisma atspīdēja mana pirmā laulības gredzena gludajā stīpā. Džeimija gredzens, no skotu sudraba, apņēma manas otras rokas ceturto pirkstu.
- Ā. Džeimija roka man uz pleca sastinga. Galva viņam bija noliekta, bet viņš skatījās uz augšu man acīs. Kopš biju izglābusi Džeimiju no Ventvērtas, mēs nebijām runājuši par Frenku, nedz
ari pieminējuši Džonatana Rendela nāvi. Tobrīd tas nelikās svarīgi, izņemot to, ka no tās puses mums nekādas briesmas vairs nedraudēja. Un kopš tā laika man nebija vēlēšanās Džeimijam atgādināt Ventvērtu.
- Tu zini, ka viņš ir miris, vai ne, mo duinne'? Džeimijs runāja klusi, viņa pirksti bija satvēruši manu plaukstas locītavu, un es zināju, ka viņš runā par Frenku, nevis Džonatanu.
- Varbūt ari nav. Mans skatiens joprojām kavējās pie gredzena. Es pacēlu roku, un zelts nokrēslā uzmirdzēja. Ja viņš būtu miris, Džeimij… ja viņš neeksistētu tāpēc, ka Džonatans ir miris… tad kāpēc man vēl aizvien ir viņa dotais gredzens?
Kad Džeimijs skatījās uz gredzenu, mutes kaktiņā viņam raustījās kāds sīks muskulītis. Redzēju, ka ari seja ir nobālusi. Es nezināju, vai viņam kļūtu ļaunāk, ja vajadzētu domāt par Džonatanu Rendelu, bet likās, ka lielas izvēles nav.
- Vai tu droši zini, ka Rendelam pirms nāves nebija bērnu? Džeimijs jautāja. Tas visu izskaidrotu.
- Jā, es piekritu, bet nē, viņam noteikti nebija bērnu. Frenks… mana balss iedrebējās, izrunājot šo vārdu, un Džeimija tvēriens kļuva ciešāks, …Frenks diezgan daudz runāja par Džonatana Rendela nāves traģiskajiem apstākļiem. Viņš… Džeks Rendels… esot kritis Kalodenas kaujā, un viņa dēls tas būtu Frenka vectēvs piektajā augumā piedzimis dažus mēnešus pēc tēva nāves. Atraitne pēc pāris gadiem esot apprecējusies otrreiz. Pat ja būtu bijis kāds ārlaulības bērns, tas neskaitītos Frenka senču atzarā.