Džeimija piere bija savilkusies grumbās, un starp uzacīm bija iegūlusi neliela, vertikāla rieviņa.
- Vai tā nevarētu būt kļūda… un tas vispār nav Rendela bērns? Frenks varētu nākt tikai no Mērijas Hokinsas līnijas… jo mēs zinām, ka viņa vēl ir dzīva.
Es bezpalīdzīgi papurināju galvu.
- Nevaru iedomāties, kā tas varētu notikt. Ja tu pazītu Frenku… bet nē, laikam neesmu tev nekad to teikusi. Kad es pirmo reizi
satiku Džonatanu Rendelu, vienu brīdi man likās, ka tas ir Frenks… protams, viņi nav vienādi, bet līdzība bija… satriecoša. Nē, Džeks Rendels bija Frenka sencis, noteikti.
- Skaidrs. Džeimija pirksti bija kļuvuši mikli. Viņš atvilka roku un izklaidīgi nobrauca gar kiltiem.
- Tad… varbūt gredzens neko nenozīmē, mo duinne, viņš uzdrīkstējās piesardzīgi ieminēties.
- Varbūt nenozīmē. Pieskāros metālam, kas bija silts kā mana roka, tad bezpalīdzīgi to nolaidu. Ak, Džeimij, es nezinu! Es neko nezinu!
Viņš noguris berzēja ar pirkstu kauliņiem rievu starp uzacīm.
- Es arī ne, Armaliet. Viņš nolaida roku un mēģināja man uzsmaidīt.
- Ir kāda lieta, viņš atkal ierunājās. Frenks tev sacīja, ka Džonatans Rendels ir kritis Kalodenas kaujā, tu tā teici, vai ne?
- Jā. Atklāti sakot, es pati to pateicu Džekam Rendelam, lai iebiedētu viņu… Ventvērtā, kad viņš mani izdzina sniegā, pirms… pirms devās atpakaļ pie tevis. Džeimija acis un lūpas pēkšņi sašķobījās, un es satraukta nolaidu kājas uz grīdas.
- Džeimij! Vai tev viss kārtībā? Mēģināju pielikt roku viņam pie galvas, bet viņš, izvairījies no mana pieskāriena, piecēlās un piegāja pie loga.
- Nē. Jā. Viss kārtībā, Armaliet. Es visu ritu rakstīju vēstules, un mana galva tūlīt pārplīsīs. Neraizējies. Viņš pamāja ar roku, lai eju projām, piespieda pieri pie aukstās loga rūts un cieši aizvēra acis. Viņš turpināja runāt, it kā tādā veidā varētu novērst uzmanību no sāpēm.
- Tātad, ja tu… un Frenks… zinājāt, ka Džeks Rendels mirs Kalodenā, bet mēs zinām, ka tā nav… tad to var izdarīt, Klēra.
- Ko var izdarīt? Es nepacietīgi mīņājos viņam aiz muguras, gribēdama palīdzēt, bet nezinādama, kā. Skaidrs bija tas, ka viņš negribēja, lai viņam pieskaras.
- Tas, ko tu zini par nākotni, var tikt mainīts. Viņš atrāva galvu no rūts un apveltīja mani ar nogurušu smaidu. Seja joprojām
bija bāla, bet īslaicīgās spazmas pēdas bija pagaisušas. Džeks Rendels nomira pirms noliktā laika un Mērija Hokinsa apprecēsies ar citu vīrieti. Pat ja tādēļ tavs Frenks nepiedzims… vai piedzims citādā veidā, viņš piebilda, lai mani mierinātu, tas nozīmē, ka mums ir izredzes veiksmīgi paveikt to, ko esam nodomājuši. Varbūt Džeks Rendels nekrita Kalodenas kaujas laukā tāpēc, ka nekādas kaujas nebija.
Redzēju, cik grūti Džeimijam ir izrauties no stinguma, pienākt un apskaut mani. Es viegli, nepakustoties, apskāvu viņu ap vidukli. Viņš pielieca galvu, piekļaujot pieri maniem matiem.
- Es zinu, tev tas sagādā bēdas, mo duinne. Bet vai tev nekļūst vieglāk, ka no tā var nākt kāds labums?
- Jā, es beidzot nočukstēju kreklā viņam uz krūtīm. Saudzīgi atbrīvojos no apskāviena un piekļāvu plaukstu Džeimijam pie vaiga. Rieviņa starp acīm bija iegrauzusies dziļāka, un acis vērās tukšumā, tomēr viņš man uzsmaidīja.
- Džeimij, es sacīju, ej atgulies. Aizsūtīšu ziņu d’Arbanviliem, ka šovakar nevaram aiziet.
- 0 nē, viņš iebilda. Ar man viss būs kārtībā. Es šādas galvassāpes pazīstu, Armaliet. Tas tikai no rakstīšanas, stundu pagulēšu, un viss pāries. Tagad kāpšu augšā. Viņš pagriezās pret durvīm, tad saminstinājās un atkal pagriezās atpakaļ, viegli smaidīdams.
- Un, ja es miegā kliegšu, Armaliet, pieliec man savu roku un saki: “Džeks Rendels ir miris.” Un ar mani viss būs labi.
Gan ēdiens, gan sabiedrība pie d’Arbanviliem bija labi. Mēs pārnācām vēlu, un es aizmigu veselīgā miegā, tiklīdz galva pieskārās spilvenam. Sapņus es neredzēju, bet nakts vidū pēkšņi uztrūkos un zināju, ka kaut kas nav kārtībā.
Nakts bija auksta, un dūnu sega bija noslīdējusi uz grīdas, kā bieži gadījās, atstājot man tikai plānu vilnas segu. Pusmiegā apvēlos uz sāniem un meklēju Džeimiju, jo gribēju sasildīties. Viņa nebija.
Es piecēlos sēdus un gandrīz tūlīt viņu ieraudzīju, viņš, galvu rokās saņēmis, sēdēja pie loga.
- Džeimij! Kas ir? Vai tev atkal sāp galva? Taustījos pēc sveces, lai sameklētu savu zāļu lādi. Bet kaut kas sēdētāja pozā lika man aizmirst par sveci un steigties pie viņa.
Viņš smagi elpoja, it kā būtu skrējis, un, par spīti aukstumam, mirka sviedros. Es pieskāros Džeimijam pie pleca un sajutu, ka tas ir ciets un auksts kā metāla statujai.
Džeimijs atrāvās no mana pieskāriena un pielēca kājās. Plati ieplestās acis tumšajā istabā likās melnas.
- Negribēju tevi sabiedēt, es sacīju. Vai ar tevi viss kārtībā?
Vienu brīdi man iešāvās prātā, vai tikai viņš nav mēnessērdzīgs, jo seja palika sastingusi; viņš skatījās man cauri, un tas, ko redzēja, viņam nepatika.
- Džeimij! es asi uzsaucu. Džeimij, mosties!
Tad viņš samirkšķināja plakstus, kaut ari sejā saglabājās tā pati izteiksme vajāta zvēra izmisums.
- Viss ir labi. Esmu nomodā. Izklausījās, ka viņš grib pats sevi par to pārliecināt.
- Kas notika? Redzēji sliktu sapni?
- Sapni. Kā tad. Tas bij sapnis.
Es paspēru soli uz priekšu un uzliku plaukstu uz viņa rokas.
- Izstāsti! Ja izstāstīsi, tas izgaisīs.
Viņš stingri saņēma manus apakšdelmus, gan lai neļautu sev pieskarties, gan lai atbalstītos. Spīdēja pilnmēness, un es redzēju, ka ikviens viņa auguma muskulītis ir saspringts, ciets un nekustīgs kā akmens, tomēr viņš pulsēja niknā enerģijā, gatavs rīkoties.
- Nē, viņš atteica, vēl arvien runādams kā caur miglu.
- Jā, es nerimos. Džeimij, runā ar mani! Izstāsti! Pastāsti, ko tu redzēji!
- Es nevaru… neko neredzu. Neko. Es nevaru redzēt.
Ar varu es viņu pagriezu prom no istabas ēnām ar seju pret spožo mēnesgaismu, kas plūda no loga. Likās, ka gaisma nāk par
labu, jo elpas ritms kļuva lēnāks un pamazām saraustīti, ar mokām pār lūpām sāka plūst vārdi.
Viņš sapni bija redzējis Ventvērtas cietuma akmens mūrus. Džeimijam runājot, istabā ienāca Džonatana Rendela tēls. Un kails iegūlās manā gultā uz vilnas segas.
Cieši sev aiz muguras Džeimijs bija dzirdējis sēcošu elpu un jutis nosvīdušas miesas pieskārienu. Viņš sakoda zobus izmisuma sāpēs. Vīrietis aiz muguras juta viņa vieglo sakustēšanos un iesmējās.
“0, mums vēl ir mazliet laika, manu zēn, pirms tevi pakārs,” spoks bija čukstējis. “Pietiekami, lai ļautos baudai.” Pēkšņi Rendels bija pavirzījies uz priekšu, skarbi un spēji, un Džeimijs nevilšus klusi iekunkstējās.
Rendela roka atglauda matus viņam no pieres un nogludināja aiz ausīm. Karsta elpa dvesa pie auss, un Džeimijs pagrieza galvu, lai izvairītos, bet elpa sekoja, dvešot vārdus:
“Vai tu kādreiz esi redzējis pakārtu cilvēku, Freizer?” Vārdi, negaidot atbildi, turpināja plūst, un gara, slaida roka apvija viņa vidukli, viegli glāstot līdzeno vēderu, ar katru vārdu plauksta kairinoši slīdēja zemāk.
“Nu, protams, esi; tu esi dzīvojis Francijā, būsi šad un tad redzējis pakārtus dezertierus. Pakārtajam iztukšojas zarnas, vai ne? Kad aukla cieši aizspiež rīkli.” Roka viņu žņaudza te viegli, te stingri, te berzēja, te glāstīja. Upuris cieši ar veselo roku iekrampējās gultas malā un piekļāva seju asajai segai, bet vārdi neatstājās.