“Tas notiks arī ar tevi, Freizer. Vēl tikai dažas stundas, un tu jutīsi, kā cilpa savelkas ap kaklu.” Mocītājs, apmierināts ar sevi, smējās. “Tu dosies nāvē, pakaļai svilstot no manas baudas, un, kad tev atslābs zarnas, tad mana sēkla tecēs tev pa kājām un pilēs zemē zem karātavām.”
Džeimijs neizdvesa ne skaņu. Viņš juta, ka smird, ka apkaltis ar netīrumiem no cietuma kameras, ka sīvi dvako baiļu un dusmu sviedri. Un vīrietis viņam aiz muguras arī oda, dzīvnieka stiprā smaka lauzās cauri smalkam lavandas tualetes ūdens aromam.
- Sega, Džeimijs sacīja. Viņa acis bija aizvērtas, seja mēnesgaismā saspringta. Ar vaigu jutu, cik tā asa, un es neko citu neredzēju kā vien akmens sienu acu priekšā. Nebija nekā, kam pievērst domas… nekā, ko redzēt. Tāpēc turēju acis ciet un domāju par segu, kas spiedās man pie vaiga. Tas bija vienīgais, ko varēju just, izņemot sāpes… un viņu. Es… turējos pie tās.
- Džeimij! Ļauj man tevi apskaut. Es runāju klusi, cenšoties apvaldīt drudzi, kas traucās pa manām asinīm. Viņa tvēriens bija tik ciešs, ka man sāka tirpt rokas. Bet viņš negribēja ļaut man tuvoties. Viņš turēja mani pa gabalu tikpat noteikti, kā tvērās pie manis.
Pēkšņi tiku atbrīvota, jo Džeimijs atrāvās un pievērsās mēness apspīdētajam logam. Viņš stāvēja sasprindzis un nospriegots kā tikko izšauta loka stiegra, bet balss skanēja rāmi:
- Nē. Tādā veidā es tevi neizmantošu, zeltenīt. Tu tur neiemaisīsies.
Spēru soli tuvāk, bet viņš mani ar ašu kustību apturēja un no jauna pievērsa seju logam, mierīgs un neizteiksmīgs kā stikls, kuram raudzījās cauri.
- Ej gultā, zeltenīt. Atstāj uz brīdi mani vienu; tūlīt viss būs labi. Par mani nav jākreņķējas.
Džeimijs izpleta rokas, satvēra loga rāmi, aizsedzot ar savu augumu gaismu. Pleci no piepūles izspīlējās, un es redzēju, ka viņš no visa spēka spiežas pret koka aplodām.
- Tas bija tikai sapnis. Džeks Rendels ir miris.
Beidzot biju aizmigusi, bet Džeimijs joprojām stāvēja pie loga un stīvi blenza mēness sejā. Taču, kad es rītausmā pamodos, viņš gulēja, saritinājies loga sēdeklī, ietinies pledā un uz kājām, lai nenosaltu, uzklājis manu apmetni.
Kad sakustējos, viņš pamodās un šķita atkal normāls, kaitinoši jautrs kā jau no rīta. Bet es nakts notikumus nespēju aizmirst un pēc brokastīm atvēru savu zāļu lādi.
Sev par nepatīkamu pārsteigumu, atklāju, ka trūkst dažu zālīšu, kas būtu vajadzīgas, lai pagatavotu iecerēto miega dzērienu. Bet tad es atcerējos vīru, par kuru man bija stāstījusi Margerita. Zāļu tirgotājs Raimons de Varenes ielā. Viņa bija nosaukusi to par burvi. To vietu esot vērts redzēt. Nu labi. Džeimijs visu rīta cēlienu pavadīs noliktavā. Manā rīcībā bija kariete ar kučieri; braukšu paskatīties, kas tur ir.
Visā garumā gar divām veikala sienām stiepās tīri noberzta koka lete, aiz tās plaukti divu vīru augstumā no grīdas līdz pat griestiem. Dažiem bija stikla durvis, tās droši vien sargāja retākas un dārgākas vielas. Uz skapjaugšas izlaidušies gulšņāja resni, zeltīti eņģeļi, pūta ragos, plivināja savas togas un vispār izskatījās tā, it kā būtu patērējuši dažas no veikala precēm, kuru sastāvā ir alkohols.
- Raimona kungs? es pieklājīgi apvaicājos jaunai sievietei, kas stāvēja aiz letes.
- Maоtre Raimons, viņa izlaboja. Ne visai glīti ar piedurkni nobraukusi gar sarkano degunu, meiča pamāja uz veikala otru galu, kur pa durvju augšējo daļu, kas bija atvērta, gāzās ļaunu vēstoši brūngani dūmu mutuļi.
Vai Raimons bija burvis vai ne, telpu iekārtojums mudināja tā domāt. Dūmi cēlās no melna slānekļa pavarda un sagriezās mākoņos zem zemajām, melnajām jumta sijām. Virs pavarda bija iekārtota akmens plāksne, kuras izurbtajos caurumos bija saliktas stikla retortes, vara “pelikāni” metāla kannas ar gariem snīpjiem, no kuriem tasītēs pilēja aizdomīga paskata šķidrums, un mazs, bet noderīgs destilējamais aparāts. Es piesardzīgi paošņāju gaisu. Cauri citiem spēcīgiem aromātiem, kas valdīja veikalā, no pavarda puses plūda izteikta reibinoša alkohola dvinga. Uz bufetes kārtīgi sarindotās tīrās pudeles pastiprināja manas sākotnējās aizdomas. Lai ko viņš pārdot kā talismanus un burvju dziras, metrs Raimons acīmredzot piekopa ļoti ienesīgu biznesu, tirgojot augstas kvalitātes ķiršu brendiju.
Pats destilētājs bija pārliecies pāri pavardam un ar kruķi stūma atpakaļ kamīna mutē nejauši izkritušas ogles gabalus. Izdzirdējis
mani ienākam, viņš izslējās un pagriezās, lai sasveicinātos, un apveltīja mani ar jauku smaidu.
- Labdien, es pieklājīgi saciju viņa galvvirsai. Iespaids, ka esi ienācis burvja midzeni, bija tik spēcīgs, ka es nebūtu brīnījusies, par atbildi saņemot kurkstienu.
Jo metrs Raimons stipri atgādināja lielu, labsirdīgu vardi. Kādu nieku vairāk par četrām pēdām garš, ar varenu krūškurvi un līkām kājām, raupju, miklu ādu, kāda parasti ir radījumiem, kas mitinās purvā, un mazliet izvelbtām, draudzīgām, melnām acīm. Izņemot tādu sīkumu, ka viņš nebija zaļš, aptieķniekam trūka vienīgi kārpu.
- Madonna! viņš, plati smaidīdams, iesaucās. Ko man būtu tas gods darīt jūsu labā? Pilnīgais zobu trūkums vēl vairāk pastiprināja līdzību ar vardi, un es kā apburta nespēju atraut no viņa acis.
- Madonna? Viņš jautājoši vērās manī.
Pēkšņi apjēdzu, cik nepieklājīgi esmu blenzusi, un koši pietvīku, tad bez domāšanas izšāvu:
- Es tikai prātoju, vai jūs kādreiz ir noskūpstījusi skaista, jauna meitene.
Kad viņš sāka spalgi smieties, es nosarku vēl vairāk. Ar platu smaidu sejā viņš atbildēja:
- Daudzas reizes, madonna. Bet, ak vai, tas nav līdzējis. Kā redzat. Kva-kva.
Mēs smējāmies līdz nespēkam, piesaistot veikala meitenes uzmanību, kas satraukta ieskatījās pāri durvju apakšējai pusei. Metrs Raimons ar mājienu aizraidīja viņu projām, tad, klepodams un turēdams sānus, aizkliboja līdz logam, lai atvērtu svina rūtis un izlaistu mazliet dūmu.
- 0, tā ir labāk! viņš sacīja, dziļi ieelpojot, kad telpā ieplūda aukstais pavasara gaiss. Tad pagriezās pret mani un atglauda garos, sudrabainos matus, kas sniedzās līdz pleciem. Nu, madonna. Tā kā esam sadraudzējušies, varbūt jūs pagaidīsiet, līdz es nokārtošu kādu lietu?
Joprojām piesarkusi, es uzreiz piekritu, un viņš pagriezās pret pavarda plauktu, lejot destilējamā aparāta kannā šķidrumu un vēl aizvien žagojoties no smiekliem. Izmantojot izdevību atjaunot garīgo līdzsvaru, es staigāju pa telpu un aplūkoju pārsteidzošo mantu klāstu.
Pie griestiem karājās diezgan liela izmēra krokodils, droši vien izbāznis. Es nespēju atraut skatienu no dzeltenajām vēdera zvīņām, cietām un spīdīgām kā presēts vasks.
- īsts, vai ne? es jautāju, apsēžoties pie saskrāpēta ozolkoka galda.
Metrs Raimons smaidīdams pavērsa skatienu augšup.
- Mans crocodile? O, protams, madonna! Ieraugot to, kundes uzreiz izjūt pret mani lielāku paļāvību. Viņš pamāja ar galvu uz plauktu, kas stiepās gar sienu acu augstumā. Uz tā rindā stāvēja porcelāna trauciņi, rotāti ar zeltītiem vijumiem, uzgleznotām puķēm un dzīvniekiem, un katram bija piestiprināta ar smalkiem, melniem burtiem rakstīta etiķete. Uz trijiem trauciņiem, kas atradās man vistuvāk, uzraksts bija latīņu valodā, kuru es iztulkoju ar zināmām grūtībām, krokodila asinis, aknas un žults, droši vien no tā paša zvēra, kuru tik draudīgi man virs galvas šūpoja caurvējš, kas vilka no veikala galvenās telpas.