Es paņēmu vienu trauciņu, izvilku korķi un mazliet paostīju.
- Sinepes, es noteicu, saraucot degunu, un timiāns. Visticamāk, valriekstu eļļā, bet ko jūs pielikāt, lai tās kļūtu tik riebīgas? Es sagāzu trauciņu, kritiski pētot stigro, melno šķidrumu.
- Ak, tad jūsu deguns nav tikai smukumam, madonna! Plats smaids sadalīja krupja seju divās daļās, atklājot cietas, zilas smaganas.
- Melnais smāķis ir sapuvis ķirbja mīkstums, pieliecies tuvāk un pieklusinot balsi, viņš man uzticēja savu noslēpumu. Un smaka… nu, atklāti sakot, tās ir asinis.
- Ne jau nu krokodila. Es pavērsu skatienu uz augšu.
- Tāds cinisms tik jaunai sievietei. Raimons saskuma. Par laimi, dāmām un kungiem no galma ir paļāvīgāks raksturs, nevaru
gan teikt, ka paļaušanās ir pirmā ipašiba, kas nāk prātā, iedomājoties par aristokrātiem. Nē, madonna, tās ir cūkas asinis. Jo cūkas ir daudz vieglāk dabūjamas nekā krokodili.
- Mm, jā, es piekritu. Tas zvērs jums noteikti maksāja krietnu kaudziti naudas.
- Par laimi, es to mantoju no iepriekšējā īpašnieka kopā ar lielu tiesu savu pašreizējo krājumu. Man likās, ka maigo, melno acu dzīlēs saskatu vieglu neērtības dzirksti, bet pēdējā laikā pret jūtu izpausmēm biju kļuvusi pārlieku jūtīga, tāpēc es viesibās cītīgi vēroju viesu sejas, vai neredzēšu kādas sīkas norādes, kas varētu noderēt Džeimijam, pildot viņa uzdevumu.
Mazais, druknais aptieķnieks pieliecās vēl tuvāk, uzticīgi uzliekot plaukstu man uz rokas.
- Zinātāja, vai ne? viņš sacīja. Man gan jāsaka, ka pēc tādas neizskatāties.
Pirmajā mirkli gribēju roku atraut, bet pieskāriens bija savādi mierinošs, bezpersonisks, taču negaidīti silts un glāsmains. Es pametu skatienu uz loga svina rūtīm, kuras apmaloja sarmas kārtiņa, un nodomāju, ka tas ir izskaidrojums; vīrieša rokas, kurās nebija cimdu, bija siltas, ārkārtīgi neparasti jebkura cilvēka rokām šajā gadalaikā.
- Tas pilnībā atkarīgs no tā, ko jūs saprotat ar vārdu “zinātāja”, es paštaisni iebildu. Esmu dziedniece.
- Ā, dziedniece? Viņš atkrita krēslā un ar interesi mani nopētīja. Jā, tā jau es domāju. Vai tomēr vēl kaut kas vairāk? Kā ar nākotnes pareģošanu vai pieburšanu?
Jutu vieglus sirdsapziņas pārmetumus, atceroties dienas, ko mēs ar Mērtegu pavadījām ceļā, pa visu Skotijas kalnieni dzenot pēdas Džeimijam; toreiz mēs kā divi čigāni zīlējot un dziedot pelnījām vakariņu tiesai.
- Nekā tamlīdzīga, es attraucu, viegli piesarkusi.
- Melot gan jūs neprotat, tas ir skaidrs. Viņš uzjautrināts mani vēroja. Žēl gan. Tomēr kā es varu jums pakalpot, madonna?
Es paskaidroju savu vajadzību, un metrs Raimons klausoties zinoši māja ar galvu; biezie, sirmie mati sakrita uz priekšu pāri pleciem. Sava veikala svētnīcā viņš nevalkāja parūku un arī nebija matus pūderējis. Tie bija atsukāti atpakaļ no augstās, platās pieres un taisni kā diegi ar strupiem galiem, it kā būtu apcirpti ar trulām šķērēm, nokarājās līdz pleciem.
Ar metru Raimonu bija viegli sarunāties, un viņš patiešām ļoti labi pārzināja zālīšu un augu iedarbību. Viņš nocēla no plaukta vairākas nelielas dozītes, kurās glabājās šādas tādas drogas, izkratīja lapas sev saujā un saspieda, lai es varētu paostīt vai pagaršot.
Mūsu sarunu pārtrauca skaļas balsis veikalā. Glīti ģērbies sulainis, pārliecies pāri letei, kaut ko teica meičai. Vai, pareizāk būtu teikt: viņš mēģināja kaut ko pateikt. Sulaiņa vārgos centienus kaut ko bilst letes otrā pusē sagaidīja iznīcinoša vārdu bira provansiešu valodā. Tā bija pārāk piebārstīta idiomām, lai es to pilnībā saprastu, bet izteikumu vispārējo nozīmi es tomēr uztvēru. Kaut kas saistībā ar desām un kāpostiem, neviens vārds nebija patīkams.
Brīnījos par franču tieksmi piesaukt ēdienu, runājot faktiski par jebkuru tēmu, kad negaidīti ar blīkšķi atvērās durvis. Veikalā iebrāzās palīgspēki izkrāsotas un saposušās personas izskatā.
- Ā! izdvesa Raimons, pa manas rokas apakšu ar interesi vērodams drāmu, kas risinājās veikalā. Vikontese de Rambo.
- Jūs viņu pazīstat?
Meitene veikalā acīmredzot pazina, jo atmeta ar roku sulainim un atsprāga līdz skapim, kur glabājās caurejas līdzekļi.
- Jā, madonna. Raimons pamāja ar galvu. Viņa ir diezgan ekspansīva.
Es sapratu, ko viņš ar to bija gribējis teikt, kad minētā dāma satvēra acīm redzamo strīda iemeslu mazu podiņu, kurā atradās kaut kāds marinēts augs, un ar ievērojamu spēku un precizitāti nomērķēja pa skapja stikla durvīm.
Stiklu šķindoņa uzreiz noslāpēja balsu troksni. Vikontese pastiepa uz meitenes pusi garu, kaulainu pirkstu.
- Tu, viņa iebļāvās balsī, kas šņirkstēja kā metāla skaidas,
- atnes man melno dziru! Tūlīt!
Meitene pavēra muti, lai iebilstu, bet, redzot, ka dāma meklē nākamo “ieroci”, aizvēra muti un metās uz dibensistabu.
Paredzēdams viņas parādīšanos, Raimons padevīgi pacēla roku virs galvas un, tiklidz meitene ienāca pa durvīm, iespieda viņai saujā kādu pudeli.
- Iedod viņai šo, viņš teica, paraustot plecus. Iekams viņa nav vēl kaut ko sasitusi.
Kamēr meitene bikli devās atpakaļ, lai atdotu pudeli, Raimons, savilcis skābu seju, pievērsās man.
- Inde sāncensei, viņš sacīja. Vismaz tā viņa domā.
- Ak tā? Es nobrīnījos. Un kas tas ir patiesībā? Krūklis?
Viņš lūkojās manī priecīgā izbrīnā.
-Jūs gan savu lietu pieprotat, aptiekārs mani uzslavēja. Dabas dotas dāvanas vai arī jūs kāds ir apmācījis? Nu, nav svarīgi. Viņš pamāja ar platu plaukstu, it kā noraidot šo sarunu tematu.
- Jā, tieši tā, krūklis. Sāncense rīt būs slima, acīm redzami mocīsies, tādējādi apmierinot vikonteses alkas pēc atriebības, un pārliecinās, ka pirkums bija labs, bet tad slimniece atlabs bez jebkāda kaitējuma savai veselibai un vikontese izveseļošanos izskaidros ar to, ka iejaucies priesteris, vai ar burvestībām, kuras izpildījis kāds upura nolīgts riebējs.
- Mm… es novilku. Un kā ar jūsu veikalam nodarīto zaudējumu? Pievakares saules stari zaigoja uz letes sabirušajās stikla lauskās un vienīgajā ekijā, kuru dāma bija nometusi par samaksu.
Raimons pašūpoja plaukstu, kas kopš neatminami seniem laikiem liecināja, ka cilvēks izvairās no atbildes.
- Gan jau izlīdzināsies, viņš rāmi atbildēja. Kad viņa nākammēnes nāks pēc zālēm, lai atbrīvotos no augļa, es viņai paprasīšu tik daudz, ka pietiks ne tikai jaunam stiklam, bet veseliem trijiem. Un viņa samaksās bez vārda runas. Metrs Raimons aši pasmaidīja, bet šoreiz smaidā nemanīja iepriekšējo humora dzirksti. Ziniet, tas ir tikai laika jautājums.
Pamanīju, ka melnās acis vērīgi pārslīd manam augumam. Vēl nekas nebija redzams, bet es nešaubījos, ka viņš zina.
- Un vai zāles, ko iedosiet vikontesei nākamajā mēnesī, palīdzēs? es jautāju.
- Viss atkarīgs no laika, viņš atkal atbildēja, noslēpumaini piešķiebis galvu. Ja laiks vēl ir mazs, tad viss būs labi. Bet pārāk ilgi gaidīt ir bīstami.
Viņa balsī ietvertais brīdinājums skanēja skaidri, un es viņam uzsmaidīju.
- Man tas nav vajadzīgs, es teicu. Tikai zināšanai.
Aptiekārs atkal atslāba.
- Ā. Tā to nedomāju.
Riteņu rībēšana uz ielas vēstīja, ka tur aiztraucas vikonteses zili sudrabotā kariete. Sulainis, kas stāvēja karietes aizmugurē, vicināja rokas un kliedza, un gājēji bija spiesti aši meklēt patvērumu durvju ailās un šķērsielās, lai tos nesabrauktu.