- A la lanterne1 , es pie sevis nomurmināju. Retas bija tās reizes, kad mans neparastais skatījums uz aktuālajiem notikumiem ļāva man izbaudīt tādu apmierinājumu, bet šis noteikti bija viens no tādiem brīžiem.
- Kam skanēs zvans, es izmetu piezīmi, pagriežoties pret Raimonu. Tev.
Viņš skatījās uz mani, nedaudz apjucis.
- Ak tā? Nu, katrā ziņā jūs teicāt, ka vēdera mīkstināšanai izmantojat melno pātaini? Es izmantotu balto.
- Tiešām? Kādēļ?
Un, vairs nepieminot zināmo vikontesi, mēs apsēdāmies, lai nokārtotu darījumu.
9 nodaļa Versaļas krāšņums
Klusi aiz sevis aizvēru viesistabas durvis un brīdi nekustīgi stāvēju, līdz saņēmu drosmi. Lai nomierinātos, dziļi ieelpoju, bet vaļa skrimšļu korsete cieši aptvēra manu augumu, tādēļ izklausījās, ka es aizžņaugtu rīkli elsoju.
Kad to izdzirdēja Džeimijs, kurš visu uzmanību veltīja kaudzītei pavadzīmju, viņš pacēla skatienu un sastinga plati ieplestām acīm. Mute pavērās, bet ārā nenāca ne skaņa.
- Kā tev patīk? Mazliet neveikli savākusi trēnu, es pagājos dziļāk istabā, kā šuvēja bija mācījusi, viegli šūpodamās gurnos, lai izrādītu virssvārku plānā zīda ķīļveida ielaidumus.
Džeimijs aizvēra muti un vairākas reizes samirkšķināja plakstus.
- Tā ir… ē… sarkana, vai ne? viņš izmocīja.
- Diezgan. Precīzi sakot, Sang-du-Christ. Kristus asinis, šīs sezonas modernākā krāsa, tā man vismaz lika noprast.
“Tādu, cienītā kundze, ne katra sieviete uzdrīkstētos vilkt mugurā,” bija apgalvojusi šuvēja, kurai runāt traucēja lūpās saņemtās kniepadatas. “Bet ar jūsu ādu! Dieva māte, visu nakti nevarēsiet atkauties no vīriešiem, kas gribēs līst jums zem brunčiem.”
“Lai tikai pamēģina, es nomīšu viņiem pirkstus,” biju teikusi. Galu galā ne jau to es gribēju panākt. Bet tas, ka vēlējos būt pamanāma, ir tiesa. Džeimijs bija mani mudinājis pašūt kaut ko tādu, lai es izceltos pūlī. Acīmredzot karalis, par spīti rīta dūmakai, atcerējās Džeimiju no piedalīšanās Iever, un mēs bijām ielūgti Versaļā uz balli.
“Man vajag, lai vīri, kuriem turas nauda, mani pamana,” Džeimijs teica, kad kalām plānus. “Un, tā kā man pašam nav ne augsta amata, ne varas, tad tas būs jāpanāk, liekot viņiem meklēt manu sabiedrību.” Viņš smagi nopūtās, skatoties uz mani, jo savā vilnas naktstērpā noteikti neizskatījos pievilcīga.
“Un baidos, ka Parīzē tas nozīmē drusku iziet sabiedrībā; ja iespējams, jāparādās galmā. Viņi zinās, ka esmu skots; dabiski, ka vietējie prasīs man par princi Čārlzu un gribēs zināt, vai Skotija gaida Stjuartu atgriešanos. Tad es varētu viņus neuzkrītoši pārliecināt, ka skoti maksātu krietni daudz, lai Stjuarti neatgrieztos, kaut arī man īsti nepatīk tā teikt.”
“Jā, labāk esi gan piesardzīgs,” piekritu. “Citādi nākamajā reizē, kad tu ieradīsies, “skaistais princis” uzrīdīs tev suņus.” Saskaņā ar savu ieceri pārzināt Čārlza plānus Džeimijs katru nedēļu pildīja savu pienākumu un ieradās nelielajā Monmartras namā.
Džeimijs īsi pasmaidīja.
“Kā tad. Nu, kas attiecas uz Viņa Augstību un jakobītu atbalstītājiem, esmu uzticams cīnītājs par Stjuartu lietu. Un tikām, kamēr Čārlzs Stjuarts netiek pieņemts galmā, bet es tieku, iespēja, ka viņš uzzina, ko es tur runāju, nav liela. Jakobīti Parīzē parasti turas kopā. Vispirms jau tādēļ, ka viņiem pietrūkst naudas, lai apgrozītos modīgajās aprindās. Bet mums, pateicoties Džeredam, netrūkst.”
Džereds bija piekritis (bet pavisam citu iemeslu dēļ) Džeimija izteiktajam piedāvājumam paplašināt vīntirgotāja darījumu viesu loku, lai franču aristokrāti un bagātu baņķieru ģimeņu galvas iestaigātu taciņu līdz mūsu namdurvīm, te viņus pavedinātu un pievilinātu ar Reinas vīnu, interesantām sarunām, patīkamu izklaidi un lielu daudzumu vecā labā skotu viskija, kuru pēdējās divās nedēļās Mērtegs veda pāri Lamanšam un pa zemesceļiem nogādāja mūsu pagrabos.
“Zini, viņus pievelk vienalga kāda izklaide,” Džeimijs bija sacījis, skicējot plānus uz lapas, kurai vienā pusē bija dzejolis par piedauzīgu dēku starp grāfu Seviņī un lauksaimniecības ministra sievu. “Augstmaņiem rūp tikai ārišķības. Tātad jau no paša sākuma
mums jāliek viņiem priekšā kaut kas tāds, uz ko būtu vērts skatīties.”
Spriežot pēc Džeimija apstulbušās sejas, man bija izdevies. Es paspēru dažus soļus līganā gaitā, šūpojot platos virssvārkus kā zvanu.
- Nav slikti, vai ne? es jautāju. Katrā ziņā ļoti pamanāmi.
Beidzot Džeimijs atguva runas spējas.
- Pamanāmi? viņš noķērca. Pamanāmi? Ak kungs, es redzu katru tavu miesas collu līdz trešajai ribai!
Es palūkojos lejup.
- Nē, neredzi vis. Zem mežģīnēm neesmu es, tā ir balta zīda odere.
- Kā tad, tā izskatās pēc tevis! Viņš pienāca tuvāk, pieliecās, lai izpētītu kleitas ņiebura daļu. Tad ielūkojās aiz izgriezuma.
- Jēziņ, es redzu tavu nabu! Tu taču nedomā tāda iet sabiedrībā!
Par to es sacēlu spuras. Pati biju mazliet nervozējusi par šo kleitu, kas gandrīz neko neslēpa, kaut arī šuvēja bija rādījusi man modeļus, kas tobrīd bija modē. Bet Džeimija izturēšanās spieda man aizstāvēties, tāpēc es kļuvu dumpīga.
- Tii teici, ka man jābūt pamanāmai, es atgādināju. Un šis nav absolūti nekas, ja salīdzina ar galma jaunāko modi. Tici man, es būšu pati pieticība blakus de Periņona kundzei un hercogienei Ruānai. Es iespiedu rokas sānos un salti noskatīju vīru. Bet varbūt tu gribi, lai es parādos galmā savā zaļajā samta kleitā?
Džeimijs novērsa acis no mana dekoltē un saknieba lūpas.
- Mphm, viņš izspieda un izskatījās ārkārtīgi skotisks.
Gribēdama izlīdzināt ķildu, es piegāju tuvāk un uzlika roku
viņam uz elkoņa.
- Nu beidz, es sacīju. Tu taču esi bijis galmā; tu zini, kā dāmas ģērbjas. Tu zini, ka šis tērps salīdzinājumā ar tiem standartiem ir nieks.
Viņš mani vēlreiz noskatīja un, nedaudz sakaunējies, pasmaidīja.
- Nūjā, viņš piekrita. Nūjā, tiesa. Tikai tas ir… nu, tu esi mana sieva, Armaliet. Es negribu, lai citi vīrieši blenž uz tevi tā, kā es savulaik uz šīm dāmām.
Sāku smieties, apķēros viņam ap kaklu, pievilku tuvāk un noskūpstīju. Viņš apskāva manu vidukli un ar īkšķi neapzināti glāstīja slideno sarkano zīdu vietā, kur tas cieši piekļāvās manam augumam. Rokas slīdēja uz augšu pa gludo audumu, līdz pārslīdēja manam sprandam. Otra roka satvēra manu apaļo krūti, kas kārdinoši iekārojama zem plānā zīda izvēlās virs korsetes ciešā tvēriena. Beidzot viņš to palaida vaļā un, šaubās galvu grozīdams, izslējās.
- Laikam jau tev vajadzēs vilkt to mugurā, Armaliet, bet, Dieva dēļ, esi uzmanīga.
- Uzmanīga? No kā man jāuzmanās?
Viņa lūpas sašķiebās skumīgā smaidā.
- Ak kungs, sieviete, tev laikam nav ne jausmas, kā tu šajā kleitā izskaties? Man uz vietas gribas tevi izvarot. Un tie sasodītie varžēdāji nav tik savaldīgi kā es. Viņš viegli sarauca pieri. Tu nevari… augšā mazliet piesegties? Lielā plauksta nenoteikti noplivinājās apmēram ar rubīna brošu piespraustā žabo līmenī.
- Ar… rišām vai kaut ko tādu? Ar lakatiņu?
- Vīriešiem nav nekādas nojēgas par modi. Bet neraizējies. Šuvēja saka: tādam nolūkam paredzēts vēdeklis. Žestā, kura noslīpēšanai līdz pilnībai man vajadzēja piecpadsmit minūtes, es atvēru ar kleitai pieskaņotām mežģīnēm apdarinātu vēdekli un valdzinoši vilnīju to pret krūtīm.