Par šo izrādi Džeimijs domīgi samirkšķināja acis, tad pagriezās un izņēma no skapja manu apmetni.
- Esi tik laba, Armaliet, viņš piebilda, uzliekot smago samta apmetni man uz pleciem. Paņem lielāku vēdekli.
Ja runā par uzmanības piesaistīšanu, kleita izpelnījās nedalītu atzinību. Ja runā par tās ietekmi uz Džeimija asinsspiedienu, tad to var vērtēt dažādi.
Viņš sargādams neatkāpās no manis ne soli un apveltīja ar zvērīgu skatienu ikvienu vīrieti, kurš palūkojās manā virzienā, līdz no zāles otras malas mūs ieraudzīja Annelīze de Marijaka un, glīto seju savilkusi laipnā smaidā, peldēja uz mūsu pusi. Jutu, ka smaids manā sejā sastingst. Annelīze de Marijaka bija Džeimija kā viņš teica “paziņa” no tā laika, kad viņš Parīzē bija iepriekšējo reizi. Viņa bija ari skaista, šarmanta un trausla.
- Mori petit sauvage!' viņa sveicināja Džeimiju. Te ir kāds cilvēks, ar kuru tev noteikti jāiepazīstas. Patiesību sakot, vairāki. Viņa piešķieba galvu kā porcelāna lelle un norādīja uz bariņu vīriešu, kas pulcējās ap šaha galdiņu stūrī un karsti strīdējās. Es pazinu Orleānas hercogu un ievērojamo baņķieri Žerāru Gobelinu. Tātad ietekmīgi ļaudis.
- Nāc un uzspēlē ar viņiem šahu, Annelīze aicināja, ar trauslo kā taurenītis roku satvērusi mana vīra elkoni. Tur tu varēsi iepazīties ar Viņa Majestāti, protams, nedaudz vēlāk.
Karali gaidīja parādāmies pēc vakariņām, kurās viņš šobrīd piedalījās, apmēram pāris stundu laikā. Pa to laiku viesi staigāja šurpu turpu, sarunājās, apbrīnoja gleznas pie sienām, flirtēja, slēpjoties aiz vēdekļiem, ēda saldumus un kūciņas, dzēra vīnu un ar puslīdz piedienīgiem intervāliem nozuda aiz aizkariem savādos, nelielos alkovos. Tie bija meistarīgi izveidoti istabu paneļos, gandrīz nemanāmi, ja vien nepiegāja tik tuvu, ka varēja dzirdēt skaņas, kas plūda no turienes.
Džeimijs svārstījās, un Annelīze parāva viņu stiprāk.
- Nāc! viņa sauca. Par savu dāmu nebaidies… viņa uzmeta atzinīgu skatienu manai kleitai, …ilgi viņa viena nepaliks.
- Par to jau es baidos, Džeimijs pie sevis noburkšķēja. Labi, tikai īsu brīdi. Viņš uz mirkli atbrīvojās no Annelīzes tvēriena un pieliecās man pie auss.
-Ja es, Armaliet, atradīšu tevi kādā no tiem alkoviem, tad vīrietis, ar kuru būsi kopā, būs pagalam. Un, kas attiecas uz tevi… Rokas neapzināti pieskārās zobena jostai.
- Nē, to tu nedarīsi, es sacīju. Tu zvērēji pie sava dunča, ka nekad mani vairs nepērsi. Cik tad vērts būs Svētais tērauds, ko?
Negribīgs smaids pavilka uz augšu vienu lūpu kaktiņu.
- Nē, es tevi nesitīšu, lai cik ļoti gribētos.
- Labi. Ko tad tu taisies darīt? es viņu ķircināju.
- Gan jau kaut ko izdomāšu, viņš diezgan nopietni atbildēja.
- Vēl nezinu, bet tev tas nepatiks.
Un, vēl beidzamo reizi aplaidis apkārt niknu skatienu un privātīpašnieciski saspiedis manu plecu, viņš ļāva Annelīzei vest sevi projām; izskatījās, ka mazs, bet sparīgs velkonis velk aiz sevis baržu, kas nevēlas kustēties.
Annelīzei izrādījās taisnība. Tiklīdz Džeimija niknais skatiens vairs nestājās nevienam ceļā, galma kungi salidoja ap mani kā papagaiļu bars uz zemeņu ogu.
Manu roku vairākkārt skūpstīja un ilgstoši turēja, man tika teikti desmitiem puķainu komplimentu, un nebeidzamā straumē man tika piegādāti ar garšvielām bagātināta vīna kausi. Apmēram pusstundu pēc uzlidojuma sākuma jutu, ka sāp kājas. Un ari seja no smaidīšanas. Un roka no vēdekļa kustināšanas.
Man nācās ar pateicību atzīt Džeimija nepiekāpšanos jautājumā par vēdekli. Padodoties viņa prātīgumam, biju paņēmusi līdzi lielāko, kāds man bija, pēdu garu milzeni, apgleznotu ar dzīvniekiem, kas laikam bija skotu brieži, kuri lec pāri viršiem. Māksliniecisko izpildījumu Džeimijs novērtēja kritiski, bet izmēru atzinīgi. Graciozi vēdinādama projām dedzīga, violetā tērpta jaunekļa uzmanības pierādījumus, es neuzkrītoši izpletu vēdekli sev zem zoda, lai uztvertu drupačas, kad knibinājos ap grauzdiņu ar lasi.
Un ne tikai maizes druskas. Lai ari Džeimijs no sava novērošanas punkta kādu pēdu virs manis bija apgalvojis, ka var redzēt manu nabu, tā tomēr lielā mērā bija pasargāta no ciešākas franču galminieku izpētes, jo vairums no tiem bija īsāki par mani. Lai gan…
Biju bieži ieritinājusies pie Džeimija krūtīm, mans deguns ērti ietilpa mazajā bedrītē pie viņa kakla pamatnes. Daži no īsākajām
un drošākajām dvēselēm manu apbrīnotāju vidū likās tiecamies izbaudīt kaut ko līdzīgu, un es tiku pastāvīgi nodarbināta, vilnījot vēdekli tik stipri, ka viņiem plīvoja mati, un, ja ar to vēl nepietika, lai viņus atvēsinātu, sparīgi aizvēru vēdekli un eleganti papliķēju pa galvvirsu.
Ievērojamu atvieglojumu man sagādāja pie durvīm stāvošais sulainis, kas saslējās un noskandēja:
- Sa Majestй, Le Roi Louis!1
Lai ari karalis cēlās rītausmā, uzplauka viņš acīmredzot vakarā. Nebūdams neko daudz garāks par manām piecām pēdām sešām collām, Luijs ienāca stalti izslējies, kas raksturīgi krietni garāka auguma cilvēkam, skatīdamies pa labi un pa kreisi un augstsirdīgi pieņemdams pavalstnieku klanīšanos.
Nu, es nodomāju, nopētot Luiju, šis krietni vairāk atbilst maniem priekšstatiem par to, kādam karalim vajadzētu izskatīties. Ne īpaši skaists, bet izturas tā, it kā būtu skaists; šo iespaidu radīja ne vien monarha krāšņais ietērps, bet ari apkārtējo izturēšanās. Viņam galvā bija neredzēti moderna parūka ar atpakaļ atķemmētiem matiem, mugurā samta svārki, viscaur izšūti ar simtiem frivolu zīda tauriņu. Svārkiem vidū bija šķēlums, lai varētu redzēt vesti no jutekliska krēmkrāsas zīda ar dimanta pogām, kas bija saskaņotas ar platajām, tauriņu formā veidotajām kurpju sprādzēm.
Tumšās, zem nokareniem plakstiņiem paslēpušās acis pārslīdēja ļaužu drūzmai, bet augstprātīgais Burbonu deguns bija savilkts, it kā viņš ošņātu kaut ko interesantu.
Džeimijs bija ģērbies kūtos un pledā, un arī svārkos ar iestīvinātu dzeltena zīda vesti, viņa ugunīgie mati brīvi slīga pār pleciem, un tikai vienā pusē pēc senas skotu paražas bija sapīta maza bizīte, kas pilnīgi noteikti šeit iederējās. Vismaz es domāju, ka Džeimijs bija tas, kurš piesaistīja karaļa uzmanību, jo Le Roi Louis uzkrītoši mainīja virzienu, pagriezās pret mums, šķeļot priekšā stāvošo pūli kā Sarkanās jūras viļņus. Viņam cieši kā laiva ķīļūdenī sekoja de Latūra kundze, kuru pazinu no iepriekšējām viesībām.
Sarkano kleitu biju piemirsusi; Viņa Majestāte apstājās tieši man priekšā un pārspīlēti, roku piespiedis pie vēdera, paklanījās.
- Chиre Madame! viņš sacīja. Mēs esam sajūsmā!
Dzirdēju, ka Džeimijs dziļi ievelk elpu, tad pasper soli uz
priekšu un palokās karalim.
- Vai drīkstu stādīt priekšā savu sievu, Jūsu Majestāte, Broktūrekas kundze. Viņš iztaisnojās un atkāpās. Džeimija pirkstu ašo kustību piesaistīta, es mirkli neizpratnē raudzījos viņā, tad sapratu, ka viņš signalizē, lai izdaru reveransu.
Es automātiski pakniksēju, ar grūtībām turot acis pievērstas grīdai un prātojot, kur skatīties, kad atkal iztaisnošos. Luijam aiz muguras stāvēja Nele de Laturellas kundze un ar viegli garlaikotu sejas izteiksmi vēroja iepazīstināšanu. Ļaudis melsa, ka Nele esot karaļa šībrīža favorīte. Viņa atbilstoši jaunākajām modes tendencēm bija ģērbusies kleitā, kuras izgriezums bija zem krūtīm, aizstāts ar nelielu gabaliņu tilla, kas nepārprotami pildīja rotājuma funkciju, jo nekādi nederēja ne siltumam, ne apsegam.