Taču ne jau tērps vai skats, ko tas atklāja, mani satricināja. Neies krūtis, kas bija gan saprātīga izmēra, gan patīkamu proporciju, ar lielām brūnganām areolām, bija vēl izgreznotas ar krūšu rotām, kas lika to ietvariem nobālēt savā nenozīmībā. Dimantiem apbērtu gulbju pāris ar rubīna acīm stiepa viens otram pretī kaklus, bīstami šūpojoties savās zelta stīpu laktās. Meistara darbs bija izcils, un materiāli satriecoši, bet fakts, ka katra zelta stīpa gāja cauri katram krūšu galiņam, tuvināja mani ģībonim. Paši galiņi bija diezgan nopietni pārveidoti, bet šo faktu noslēpa liela pērle smalkā zelta ķēdītē, kas karājās abos galvenās stīpas galos.
Es iztaisnojos pietvīkušu seju un klepodama, tāpēc man izdevās aizbildināties, pieklājīgi kāsējot mutautiņā un kāpjoties atpakaļ. Jutu, ka man kāds stāv aiz muguras, un nobremzēju laikā, lai neietriekos Džeimijā, kas, nelikdamies ne zinis par smalkjūtību, bez mazākās izlikšanās kā aizdomājies vēroja karaļa mīļāko.
- Viņa stāstījusi Marijai d’Arbanvilai, ka metrs Raimons viņai tās izdūris, es klusi nočukstēju. Skatiens kā apburts nepakustējās ne par mata tiesu.
- Vai man arī pieteikties uz šādu procedūru? es jautāju.
- Droši vien viņš to izdarītu, ja es iedotu ķimeņu dzēriena recepti.
Beidzot Džeimijs pavērās manī no augšas. Saņēmis elkoni, viņš bīdīja mani uz alkovu, kur bija izliktas uzkodas.
- Ja tu tikai vēlreiz runāsi ar metru Raimonu, viņš čukstēja, gandrīz neatverot muti, es pats tās izcaurumošu… ar zobiem.
Tikmēr karalis bija lēnā solī nonācis līdz Apollona salonam; tukšo vietu, kas palika viņam aiz muguras, ātri aizpildīja tie, kas nāca no ēdamistabas. Redzēdama, ka Džeimijs iegrimis sarunā ar turīgas kuģu īpašnieku dzimtas galvu Ženē kungu, es neuzkrītoši lūkojos pēc vietas, kur uz brīdi varētu noaut kurpes.
Turpat tuvumā atradās viens no alkoviem, un, cik varēja spriest, tobrīd tas bija tukšs. Aizsūtīju kādu aizkavējušos pielūdzēju, lai atnes vēl vīnu, un tad, aši aplaidusi skatienu apkārt, ieslīdēju alkovā.
Tā mēbelējums dīvāns, neliels galdiņš un pāris krēslu, uz kuriem ērtāk novietot drēbes nekā sēdēt, deva mājienu par šī patvēruma nolūkiem, es nosodoši nodomāju. Tomēr es apsēdos, nomaucu kurpes un ar atvieglojuma nopūtu uzliku kājas uz otra krēsla.
Man aiz muguras, slīdot pa stieni, klusi nošķindēja aizkaru riņķi, un tas vēstīja, ka mana nozušana galu galā nav palikusi nepamanīta.
- Kundze! Beidzot mēs esam vieni!
- Jā, diemžēl, es nopūtos. Viens no neskaitāmajiem grāfiem, es nodomāju. 0 nē, šis ir vikonts, kāds viesību sākumā bija man stādījis viņu priekšā kā vikontu de Rambo. Viens no mazajiem vīriņiem. Šķiet, es atcerējos, kā viņa krellēm līdzīgās acis, apbrīnā mirdzot, vērās augšup uz mani no vēdekļa malas.
Velti nešķiezdams laiku, pielūdzējs veikli apmetās uz otra krēsla un iecēla manas kājas sev klēpī. Un manus zīda zeķēs autos kāju pirkstus dedzīgi iespieda sev kājstarpē.
- Ak, ma petiteP Cik smalki pirkstiņi! Jūsu skaistums laupa man prātu!
Nodomāju, ka tas laikam ir tiesa, ja viņš patiesi tic, ka manas pēdas var dēvēt par trauslām. Pacēlis vienu kāju pie mutes, viņš ar lūpām knibināja manus pirkstus.
- C’est un cochon qui vit dans la ville, c’est un cochon qui vit…1
Es izrāvu kāju viņam no rokām un steigšus piecēlos, mani gan
stipri kavēja kuplie apakšsvārki.
- Runājot par cochons, kas dzīvo pilsētā, es diezgan nervozi sacīju, šaubos, vai mans vīrs būtu ļoti priecīgs, ja atrastu jūs šeit.
- Jūsu vīrs? Phē! Vikonts ar gaisīgu rokas mājienu noraidīja domu par Džeimiju. Viņš noteikti kādu laiku būs aizņemts, par to esmu drošs. Un, kamēr runča nav mājās… nāc pie manis, ma petite souris2 ; ļauj paklausīties, kā tu pīksti.
Laikam jau vēlēdamies stiprināties pirms cīņas, vikonts izvilka no kabatas emaljētu tabakdozīti, veikli uz plaukstas virspuses izvietoja rindiņā tumšus graudiņus un viegli nobrauca gar nāsīm.
Tad dziļi ievilka elpu, acīm gaidīšanas priekā kvēlojot, un strauji atgāza galvu, kad aizkars, vara riņķiem šķindot, pēkšņi tika atrauts vaļā. Iebrukums novērsa vikonta uzmanību, un viņš spēcīgi iešķaudīja man krūtīs.
Es iekliedzos.
- Pretekli tāds! Ar sakļauto vēdekli iesitu kavalierim pa seju.
Vikonts, asaru pilnām acīm, atstreipuļoja atpakaļ. Viņš paklupa
pār manām četrdesmitā izmēra kurpēm, kas mētājās uz grīdas, un uz galvas iekrita uz sliekšņa stāvošā Džeimija rokās.
- Nu, zināmā mērā tev tomēr izdevās piesaistīt uzmanību, es beidzot sacīju.
- He! Džeimijs nosprauslojās. Tas salaud3 var priecāties, ka es viņam nenorāvu galvu un neliku pašam to apēst.
1 Šis sivēntiņš dzīvo pilsētā, un šis sivēntiņš dzīvo… (Franču vai.)
2 Mana mazā pelīte. (Franču vai.)
3 Izvirtulis. (Franču vai.)
- Tas būtu bijis ļoti saistošs skats, es vēsi piekritu. Taču izmērcēšana strūklakā bija gandrīz tikpat laba.
Džeimijs pacēla galvu, nepatikas izteiksmi sejā nevilšus bija nomainījis smaids.
- Nūjā. Galu galā es viņu nenoslīcināju.
Džeimijs atkal nosprauslojās. Viņš stāvēja dzīvojamā istabā, kas piederējās nelieliem pils appartement, kur karalis, kad pēdīgi pārstāja smieties, bija mūs ievietojis, uzstājot, ka mēs šonakt nedrīkstam doties atpakaļ uz Parīzi.
“Kā nekā, mon chevalier," viņš bija sacījis, noskatīdams Džeimija lielo augumu, no kura uz terases pilēja ūdens, “mums ārkārtīgi nepatiktu, ja jūs saaukstētos. Esmu pārliecināts, ka tādā gadījumā galmam tiktu laupīta lieliska iespēja izklaidēties un cienītā kundze man nekad to nepiedotu. Vai ne, mīļā?” Luijs pastiepa roku un rotaļīgi ieknieba de Laturellas kundzei krūtsgaliņā.
Karaļa mīļākā izskatījās mazliet aizkaitināta, bet padevīgi pasmaidīja. Taču es pamanīju, ka tad, kad valdnieka uzmanība pievērsās kaut kam citam, viņas skatiens kavējās pie Džeimija. Nu, man vajadzēja atzīt, ka viņš izskatījās visai iespaidīgs, kad tā stāvēja lāpu gaismā, drēbēs, kuras bija pielipušas miesai un no kurām pilēja ūdens. Tas nenozīmēja, ka man patika viņas skatiens.
Džeimijs novilka izmirkušo kreklu un nometa to slapjā kaudzē uz gridas. Bez krekla viņš izskatījās vēl labāk.
- Kas attiecas uz tevi, viņš pievērsa man draudīgu skatienu,
- vai es tev neteicu, lai turies tālāk no tiem alkoviem?
-Jā. “Bet citādi, Linkolna kundze, kā jums patika izrāde?” es pieklājīgi apvaicājos.
- Ko? Džeimijs raudzījās manī tā, it kā es uz līdzenas vietas būtu sajukusi prātā.
- Neko. Tu to nevari zināt. Es tikai gribēju teikt: vai tu pirms savu laulības tiesību aizstāvēšanas iepazinies ar kādu noderīgu cilvēku?
Viņš sparīgi berza matus ar dvieli, ko bija paņēmis no mazgājamā galdiņa.
- Nu kā tad. Izspēlēju vienu šaha partiju ar Divernē kungu. Sakāvu un sakaitināju.
- Oho, izklausās daudzsološi. Un kas Divernē kungs tāds ir?