Džeimijs smaidīdams pasvieda man dvieli.
- Francijas finanšu ministrs, Armaliet.
- Oho. Vai esi apmierināts, ka sakaitināji viņu?
- Viņš dusmojās uz sevi par to, ka zaudēja, Armaliet, Džeimijs paskaidroja. Tagad viņš neliksies mierā, iekams nebūs mani uzveicis. Svētdien viņš nāks pie mums uz mājām uzspēlēt.
- O, esi labi pastrādājis! Es neskopojos ar uzslavu. Un spēlējot tu varēsi viņu pārliecināt, ka Stjuartu izredzes ir ārkārtīgi drūmas, un iestāstīt, ka Luijs, kaut ari asinsradinieks, nevēlas viņiem palīdzēt finansiāli.
Džeimijs piekrītoši palocīja galvu, ar abām rokām atglaužot slapjos matus. Uguns vēl nebija iekurta, un viņš viegli nodrebinājās.
- Kur tu iemācījies spēlēt šahu? es ziņkāri pajautāju. Nemaz nezināju, ka tu to proti.
- Kolams Makenzijs iemācīja, viņš atbildēja. Kad sešpadsmit gadu vecumā dzīvoju Leohas pili. Man bija skolotāji franču, vācu valodā, matemātikā un tamlīdzīgi, bet katru vakaru man bij jāiet augšā pie Kolama stundu spēlēt šahu. Ne jau vienmēr viņam vajadzēja stundu, lai mani sasistu lupatās, Džeimijs skumīgi piebilda.
- Nav brīnums, ka tu spēlē labi, es teicu. Džeimija tēvocis Kolams bija kritis par upuri slimībai, kas gandrīz pilnībā bija laupījusi viņam spēju kustēties; to šis vīrietis kompensēja ar prātu, kas atstātu kaunā pat Makjavelli.
Džeimijs piecēlās un, samiegtām acīm skatoties uz mani, atsprādzēja zobena jostu.
- Nedomā, ka nezinu, kas tev padomā, Armaliet. Maini sarunas tematu un glaimo kā kurtizāne. Vai es tevi nebrīdināju no tiem alkoviem?
- Tu teici, ka nesitīsi mani, es atgādināju, drošs paliek drošs iesēžoties krēslā dziļāk.
Kārtējo reizi nosprauslojies, viņš nosvieda zobenu uz kumodes un kiltus pievienoja slapjajam kreklam.
- Vai es izskatos pēc tāda, kas spētu sist grūtu sievieti? viņš skarbi noprasīja.
Es šaubīdamās paskatījos uz viņu. Pilnīgi kails, mati nokarājās slapjās pinkās, un uz miesas vēl redzamas baltās rētas viņš izskatījās kā tikko no kuģa nolēcis vikings, kura prātu nodarbina tikai izvarošana un laupīšana.
- Atklāti sakot, tu izskaties tā, it kā būtu spējīgs uz visu, es neminstinoties spēru ārā. Ja runājam par alkoviem, jā, tu mani brīdināji. Laikam jau man vajadzēja iziet ārā un tur novilkt kurpes, bet kā es varēju zināt, ka tas idiots vilksies man pakaļ un sāks gramstīties gar kājām? Un, ja tu nedomā mani pērt, ko tad esi nolēmis? Es iekrampējos krēsla roku balstos.
Viņš atgūlās gultā un uzsmaidīja man.
- Velc nost to padauzas kleitu, Armaliet, un nāc gultā!
- Kāpēc?
- Nu, es varētu tev sadot sukas vai izmērcēt strūklakā. Džeimijs paraustīja plecus. Gribēju tevi briesmīgi sabārt, bet baidos, ka nevarēšu tik ilgi noturēt vaļā acis. Viņš plati nožāvājās, tad samirkšķināja plakstus un atkal pasmaidīja. Atgādini, lai es to izdaru no rīta, labi?
- Tev taču ir labāk, vai ne? Džeimija tumšzilās acis apēnoja bailes. Vai tas ir pareizi, ka tev tik briesmīgi jāvemj, Ārmaliet?
Atgrūdu matus no sasvīdušajiem deniņiem un ar mitru dvieli noslaucīju seju.
- Nezinu, vai tas ir pareizi, vārgi izdvesu, bet vismaz esmu pārliecināta, ka tas ir normāli. Dažām sievietēm ir nelabi visu laiku. Šajā brīdī tā nebija patīkama doma.
Džeimijs paskatījās nevis koši izkrāsotajā pulkstenī uz galda, bet, kā parasti, pa logu uz sauli.
- Vai tu, Armaliet, jūties gana labi, lai ietu lejā brokastis, vai ari likt istabenei uznest tev kaut ko uz paplātes?
- Nē. Tagad man ir tīri labi. Un tā bija taisnība. Rīta nelabums bija dīvaina parādība: kad nežēlīgi sliktā dūša bija dabūjusi izrīkoties ar mani pēc patikas, pēc maza brītiņa es jau jutos pavisam labi. Tikai izskalošu muti.
Kad es, pārliekusies pāri bļodai, mazgāju seju ar vēsu ūdeni, pie appartement durvīm kāds piegrabināja. Droši vien kalps, kurš tika aizsūtīts uz mūsu Parīzes māju pēc tīrām drēbēm, es nodomāju.
Taču, man par pārsteigumu, kāds galminieks atnesa rakstisku ielūgumu uz pusdienām.
- Šodien Viņa Majestāte ietur maltīti kopā ar kādu angļu augstmani, galminieks paskaidroja, kurš nesen ieradies Parīzē. Viņa Majestāte uzaicinājis uz pusdienām vairākus ievērojamus angļu tirgotājus no pilsētas, lai Viņa Gaišībai hercogam būtu tautiešu sabiedrība. Kāds ieminējās Viņa Majestātei, ka jūsu sievas kundze ir angļu dāma un tādēļ viņa jāielūdz.
- Labi, Džeimijs sacīja, uzmetis man ašu skatienu. Varat pateikt Viņa Majestātei, ka jutīsimies pagodināti.
Drīz pēc tam ieradās Mērtegs, kā vienmēr skābu ģīmi, ar lielu paunu tīru drēbju un manu zāļu lādi, kuru arī biju lūgusi atgādāt. Džeimijs ieveda viņu dzīvojamā istabā, lai dotu rīkojumus par darāmajiem dienas darbiem, bet es tikmēr steigšus cīnījos ar savu tīro kleitu, pirmo reizi nožēlojot, ka esmu atteikusies no personīgās istabenes pakalpojumiem. Mani mati jau pēc dabas bija nepakļāvīgi, un pēc gulēšanas ciešā apskāvienā ar lielu, mitru skotu tie nebija kļuvuši glītāki; nepakļāvīgas pinkas spurojās uz visām pusēm, pretojoties jebkuriem mēģinājumiem savaldīt tās ar suku un ķemmi.
Pēdīgi es iznācu no istabas, piepūlē sasarkusi un dusmīga, tomēr mati kaut cik bija savesti kārtībā. Džeimijs, ieraudzījis mani, kaut ko nomurmināja par ežiem, bet pretī saņēma svilinošu skatienu, un tik daudz prāta viņam acīmredzot pietika, lai klusētu.
Pastaiga pils dārzos starp puķu dobēm un strūklakām man palīdzēja puslīdz atgūt līdzsvaru. Vairums koku vēl bija kaili, bet diena
marta beigām bija iegadījusies neparasti silta, un zaros briestošie pumpuri smaržoja svaigi un spēcīgi. Gandrīz varēja sajust, kā sula kūsā slaidajās kastaņās un papelēs, kas auga celiņu malās un apēnoja simtiem balta marmora statuju.
Es apstājos pie skulptūras, kurā bija attēlots vīrietis, līdz viduklim paslēpies auduma drapērijās, ar vīnogām matos un flautu pie lūpām. Liela kaza ar zīdainu spalvu izsalkusi skrubināja vīnogas, kas bagātīgi slīga no auduma marmora krokām.
- Kas tas ir? es jautāju. Vai Pāns?
Džeimijs smaidīdams papurināja galvu. Viņš bija ģērbies savos vecajos kiltos un apvalkātajos, toties ērtajos svārkos, bet manās acīs viņš izskatījās daudz labāk nekā grezni ģērbtie galminieki, kas čalodami nelielos bariņos gāja mums garām.
- Nē, es domāju, ka Pāna skulptūra ir te kaut kur tuvumā, bet ne šī. Šis vīrietis ir viens no cilvēka četriem humorālajiem tipiem jeb temperamentiem.
- Nu, viņš izskatās diezgan humorīgs, es teicu, paskatīdamās uz kazas smaidošo draugu.
Džeimijs sāka smieties.
- Un tu vēl skaities dziedniece, Armaliet! Ne jau tāds humors. Vai tu zini par četriem šķidrumiem, kas veido cilvēku? Šis ir Asinis jeb Sangviniķis… viņš pamāja uz flautistu, tad raudzījās uz priekšu pa taku, …un tur ir Melnā Žults jeb Melanholija. Tas bija gara auguma vīrs tādā kā togā ar atvērtu grāmatu rokā.
Džeimijs norādīja uz celiņa otru pusi.
- Un tur pāri ir Žults jeb Holēriķis. Tas bija kails muskuļots jauneklis, kurš izteikti nikni lūrēja caur pieri, nepievēršot uzmanību marmora lauvai, kura grasījās smuki iekost viņam kājā. Un tas ir Gļotas jeb Flegmātiķis.
- Tiešām, sasodīts? Flegmātiķis, bārdains kungs ar samīcītu cepuri, rokas bija sakrustojis uz krūtīm, un pie kājām viņam gulēja bruņurupucis.
- Hm, es tikai noteicu.
- Vai tavā laikā ārsti nemācījās par četriem šķidrumiem? Džeimijs ziņkārīgi jautāja.