- Nē, es teicu. To vietā mēs mācījāmies par mikrobiem.
- Tiešām? Mikrobi, Džeimijs noteica pie sevis, izmēģinot veldams šo vārdu uz mēles ar skotiem raksturīgo ņurdienu, un tas izklausījās ārkārtīgi nepatīkami. Mirrrobi. Un kā tie izskatās?
Atgāzusi galvu, skatījos uz “Amerikas” tēlu, jaunavu precību gados, kas bija tērpusies spalvu svārciņos, rotu matos un krokodilu pie kājām.
- Nu, no tiem tik gleznainas statujas neiznāktu, es piebildu.
Pie Amerikas kājām gulošais krokodils man atgādināja metra
Raimona aptieku.
- Vai tas tev bija padomā, kad tu negribēji, lai eju pie metra Raimona? es jautāju. Vai ari tu vienkārši nevēlies, ka es krūšu galos izduru caurumus?
- Es pilnīgi noteikti nevēlos, lai tu caurdur krūtis, Džeimijs stingri noteica un, saņēmis mani aiz elkoņa, mudināja doties tālāk, ja nu es no Amerikas kailajām krūtīm smeltos kādu nenormālu iedvesmu. Bet, nē, es arī negribētu, lai tu ej pie metra Raimona. Par to vīru klīst baumas.
- Parīzē baumo par visiem, es norādīju, un es būtu ar mieru derēt, ka metrs Raimons tās ļoti labi pārzina.
Džeimija mati ievizējās vēsajā pavasara saulē, kad viņš palocīja galvu.
- O, nūjā, kā gan citādi? Es gribēju teikt, ka to, ko man vajag, es varu uzzināt krogos un salonos. Runā, ka metrs Raimons atrodas kādas biedrības priekšgalā, bet tie nav jakobītu atbalstītāji.
- Tiešām? Kas tad?
- Tie, kas nodarbojas ar kabalu un okultismu. Iespējams, raganas.
- Džeimij, tu taču neteiksi, ka nopietni raizējies par raganām un dēmoniem, vai ne?
Mēs bijām nonākuši tajā dārza daļā, kuru dēvēja par “Zaļo paklāju”. Tik agri pavasarī milzīgā zālienā zaļums bija tikko
iekrāsojies, bet cilvēki zvilnēja uz tā, jau baudīdami silto dienu, kādas gadījās tikai paretam.
- Nē, par raganām ne, viņš beidzot atbildēja, kad bija atradis vietiņu pie forzlciju dzīvžoga un apsēdies zālē. Bet par grāfu Senžermēnu gan varbūt.
Atcerējos, kāds skatiens bija grāfa Senžermēna tumšajās acis Havras ostā, un, par spīti saulei un vilnas šallei, kurā biju ietinusies, es nodrebinājos.
- Tu pieļauj, ka viņš ir saistīts ar metru Raimonu?
Džeimijs paraustīja plecus.
- Nezinu. Bet tu pati man atstāstīji baumas par Senžermēnu, vai ne? Un, ja metrs Raimons apgrozās tajās aprindās… tad es domāju, ka tev, Armaliet, jāturas no aptiekāra pa lielu gabalu. Viņš veltīja man šķību smaidu. Galu galā es negribētu tevi vēlreiz glābt no sārta.
Ēnas zem kokiem man atsauca atmiņā drēgno un drūmo zagļu cietumu Kreinsmūrā, un man atkal pārskrēja drebuļi, tālab pievirzījos tuvāk Džeimijam, kur saule spīdēja spožāk.
- Es ari to negribētu.
Zem ziedoša forzlciju krūma zālē lakstojās baloži. Galma dāmas un kungi darīja kaut ko līdzīgu uz celiņiem, kas veda cauri skulptūru dārzam. Galvenā atšķirība bija tāda, ka baloži nesacēla tādu jezgu.
Kāds tēls muarē auduma tērpā aiz mūsu atpūtas vietas skaļi sajūsminājās par iepriekšējā vakara izrādes dievišķumu. Ar viņu kopā bija trīs dāmas, kas uzticīgi, kaut varbūt ne tik uzskatāmi, atbalsoja viņa uzskatus.
- Izcili! Lakujē balss ir vienkārši izcila!
- 0, izcili! Jā, brīnišķīgi!
- Kolosāli, kolosāli! Izcili ir vienīgais pareizais vārds!
- 0 jā, izcili!
Balsis visas četras skanēja spalgi, it kā no dēļa tiktu vilktas ārā naglas. Kontrastā baložu kavalieris, izpildīdams savu tūri dažas pēdas no mana degungala, ūboja dobji un liegi, skaņa no dziļas,
mīlas pilnas grudzināšanas pacēlās līdz dvesmojošai svilpšanai, kad viņš izrieza krūtis un atkārtoti klanījās, noliekot savu sirdi pie kājām mīļotajai dāmai, kura līdz šim izskatījās vienaldzīga.
Pāri balodim es paskatījos uz gaišajā zīdā ģērbto galminieku, kurš bija atsteidzies atpakaļ, lai paceltu ar mežģīnēm rotātu mutautu, ko viena no viņa bijušajām pavadonēm kā ēsmu bija kautrīgi nometusi zemē.
- Dāmas sauc viņu par “L'Andouille”, es noteicu. Nez kādēļ?
Džeimijs miegaini pavēra vienu aci un noskatījās pakaļ aizejošajam galminiekam.
- Mm? 0! Desa. Tas nozīmē, ka viņš nespēj savu rodžeriti noturēt biksēs. Tu taču pazīsti to slaku… dāmas, sulaiņi, kurtizānes, pāži. Un, ja var ticēt baumām, tad arī klēpju sunīši, viņš piebilda, samiegtām acīm skatīdamies virzienā, kur pazuda zīdā tērptais augums; tagad no tās puses tuvojās galma dāma, pie savām kuplajām krūtīm sargājoši piekļāvusi baltu, pūkainu kušķi. Tas gan ir pārdroši. Es neriskētu savējo laist tuvumā šiem mazajiem vaukšķošajiem spalvu plušķiem.
- Savu rodžeriti? Es nosmīnēju. Šad tad esmu dzirdējusi, ka to sauc par mazo draudziņu. Un jeņķi sazin kādēļ savējos dēvē par dikiem. Reiz es kādu slimnieku, kurš mani ķircināja, nosaucu par “Gudro Diku”, un viņam gandrīz no smiekliem atnāca vaļā šuves.
Džeimijs arī smējās, tīksmi izstaipīdamies siltajā pavasara saulītē. Viņš pāris reižu samirkšķināja plakstus un apvēlās uz muguras, raugoties manī no apakšas.
- Un tu, Armaliet, uz mani iedarbojies līdzīgi, viņš sacīja. Es atglaudu viņam no pieres matus un noskūpstīju starp uzacīm.
- Kāpēc vīrieši sauc to cilvēku vārdos? es jautāju. Nu, piemēram, džons tomass? Vai arī rodžeritis. Sievietes tā nedara.
- Nē? Džeimijs ieinteresējās.
- Protams, ne. Es drīzāk par džeinu nosauktu savu degunu.
Smejoties viņa krūtis cilājās augšup lejup. Es uzvēlos viņam
virsū, priecādamās par stingro pamatu zem sevis, un spiedu
gurnus uz leju, bet apakšsvārku kārtas radīja šķēršļus, kas iznīcināja sākotnējo nolūku.
- Nu, Džeimijs loģiski iebilda, tavējais galu galā neceļas stāvus un nelaižas garšļaukus pats no sevis, nedz arī turpina savu darāmo, neņemot vērā tavas vēlmes. Vismaz, cik man zināms, ne, viņš piebilda, jautājoši savilcis vienu uzaci.
- Nē, paldies Dievam, man tā nenotiek. Nez vai franči to sauc par pjēru, es ieminējos, paskatoties uz garāmejošu dendiju zaļā samta apģērbā.
Džeimijs smējās tik skaļi, ka izbiedēja no forzīciju krūma baložus. Tie nikni, spārniem plīkšķot, aizlidoja, atstājot aiz sevis pelēku dūnu plēksnes. Baltais, pūkainais klēpja sunītis, kas apmierināts bija snaudis saimniecei rokās līdzīgi lupatu vīkšķim, uzreiz uztrūkās un atcerējās savus pienākumus. Šunelis kā pingponga bumbiņa izlidoja no siltās ligzdiņas un priecīgs aulekšoja pakaļ baložiem, riedams kā traks, un saimniece, izdvesdama līdzīgas skaņas, skrēja tam pakaļ.
- Ko nu nezinu, to nezinu, Armaliet, Džeimijs teica, kad bija tiktāl atguvies, ka varēja izslaucīt no acīm asaras. Vienīgais francūzis, ko jebkad esmu dzirdējis to kaut kā nosaucam, lietoja vārdu “žoržs”.
- Žoržs! es iesaucos tik skaļi, ka piesaistīju neliela galminieku pulciņa uzmanību, kas tobrīd gāja garām. Viens maza auguma, bet dzīvelīgs eksemplārs, dramatiski melnā tērpā ar balta atlasa ielaidumiem, apstājās un dziļi paklanījās, ar cepuri noslaucīdams zemi manā priekšā. Viena acs viņam joprojām bija aiztūkusi un koši sarkana svītra stiepās pāri deguna pamatnei, bet manieres bija nevainojamas.
- A votre service, cienītā kundze?1 viņš jautāja.
Varbūt viss noritētu, kā nākas, ja nebutu to stulbo lakstīgalu. Ēdamistabā bija karsti, un tā bija pilna ar galminiekiem un