tas nav Frenks,” kad manu apakšstilbu muskuļi savilkās. Un tad kritu panikā, dūres sažņaudzās un kuņģis, kamēr loģiskās domāšanas lēnākie procesi kūtri vilkās nopakaļ instinktiem un prātam, redzot augsto pieri un augstprātīgi piešķiebto galvu, pārliecināja mani par neiespējamo. Tas nevarēja būt Frenks. Un, ja nav Frenks, tad tas ir vienīgi…
- Džeks Rendels. Tā nebija mana, bet Džeimija balss, kas izklausījās savādi mierīga un sveša. Viņa uzmanību bija piesaistījusi mana dīvainā uzvedība, viņš bija sācis skatīties tai pašā virzienā, kur es, un ieraudzījis to pašu, ko es.
Džeimijs nekustējās. Cik varēju jaust cauri arvien pieaugošās panikas miglai, arī viņš neelpoja. Neskaidri manīju blakus kalpotāju, kurš ziņkāri skatījās augšup uz vareno sastingušā skotu karavīra stāvu, klusu kā Marsa statuja. Bet es raizējos tikai par Džeimiju.
Viņš bija pilnīgi nekustīgs. Nekustīgs kā lauva, kas saplūdis ar līdzenuma zāli, skatiens tikpat kvēlošs un stings kā saule, kas dedzina veidu. Es redzēju, ka viņa acu dzīlēs kaut kas sakustas. Medībās izgājuša kaķa muskuļu nodevīga noraustīšanās, astes galiņa tik tikko manāma pakustēšanās, tie bija asinsizliešanas priekšvēstneši.
Tam, kurš karaļa klātbūtnē izvilka ieročus, bija jāmirst. Mērtegs atradās dārza otrā malā, pārāk tālu, lai varētu palīdzēt. Vēl divi soļi, un Rendels pienāks tik tuvu, ka varēs dzirdēt viņa sacīto. Un varēs aizsniegt to ar zobenu. Es satvēru Džeimija roku. Tā bija tik cieta kā zobena tērauda spals, ko tā turēja. Man ausīs skaļi šalca asinis.
- Džeimij, es izdvesu. Džeimij! Un paģību.
10 nodaļa Dāma ar Brūniem, sprogainiem matiem
Es cēlos uz augšu cauri virmojošai, dzeltenai dūmakai, kuru veidoja saules gaisma, putekļi un saraustītas atmiņas, un jutos pilnīgi apjukusi.
Pār mani rūpju pilnu seju bija noliecies Frenks. Viņš turēja manu roku, vienīgi tas nebija viņš. Roka bija daudz lielāka nekā Frenkam, un mani pirksti sajuta raupjus, cietus matiņus. Frenka rokas bija gludas kā meitenei.
- Vai viss labi? Tā bija Frenka balss, klusa un izkopta.
- Klēra! Šī balss, zemāka un dobjāka, nepavisam ne Frenka balss. Un ne tuvu tik izkopta. Tā bija nobijusies un samocīta.
- Džeimij! Likās, ka beidzot es iedomu tēlam biju pielāgojusi vārdu, kuru meklēju. Džeimij! Nevajag… Es uzslējos sēdus, izmisīgi skatoties te vienā, te citā sejā. No visām pusēm mani ietvēra ziņkārīgu acu loks, galminieki bija sastājušies divās trijās rindās, tikai nelielu laukumiņu atstājuši brīvu Viņa Majestātei, kurš pieliecies lūkojās manī ar līdzjūtīgu interesi sejā.
Man blakus divi vīrieši bija nometušies uz ceļiem putekļos. Labajā pusē Džeimijs, acis plati iepletis, seja bāla kā sausserža ziedi viņam virs galvas. Un kreisajā…
- Vai jūtaties labāk, kundze? Gaišbrūnajās acīs redzēju tikai cieņpilnas raizes, virs tām jautājoši izliektas smalkas, tumšas uzacis. Protams, tas nebija Frenks. Un arī ne Džonatans Rendels.
Šis vīrietis bija krietnus desmit gadus jaunāks par kapteini, apmēram manos gados, viņa seja bija gaiša un gluda, tajā dzīve zem klajas debess vēl nebija atstājusi savas pēdas. Lūpas bija tikpat smalki veidotas, bet tām trūka nežēlības vaibsta, kas bija jaušams ap kapteiņa muti.
-Jūs… es nočērkstēju, atvirzoties no svešā vīrieša. Jūs esat…
- Aleksandrs Rendels, eskvairs, kundze, viņš aši atbildēja, strupi pamādams galvu, it kā noņemtu cepuri, kuras nebija galvā.
- Es nedomāju, ka mēs būtu tikušies, vai ne? Viņa jautājumā ieskanējās šaubas.
- Es… ē… tas ir, nē, neesam, es teicu, atslīgstot pret Džeimiju. Viņa roka bija stingra kā dzelzs margas, bet pirksti, kas turēja manu plaukstu, drebēja, un es mūsu kopā sadotās rokas ieslēpu svārku ielocēs.
- Diezgan neformāla iepazīstināšana, kundze, ē… nē… Broktūrekas kundze, vai ne? Spalga, taurējoša balss kaut kur virs galvas atkal pievērsa manu uzmanību pietvīkušajai ķeruba fizionomijai, kas piederēja Sendringemas hercogam, kurš ar interesi lūkojās pāri grāfa de Seviņī un d’Orleānas hercoga pleciem. Viņš iespieda savu lempīgo rumpi šaurajā spraugā un pastiepa roku, lai palīdzētu man piecelties. Joprojām turēdams manu sasvīdušo plaukstu, Sendringemas hercogs paklanījās Aleksandra Rendela, eskvaira, virzienā, kurš neizpratnē rauca pieri.
- Rendela kungs strādā pie manis par sekretāru, Broktūrekas kundze. Garīdznieka kārta ir cēls aicinājums, bet diemžēl ar augstiem mērķiem nevar samaksāt kurpnieka rēķinu, vai ne, Alek? Par šo dzēlīgo piezīmi jaunais cilvēks pietvīka, bet pieklājīgi nolieca galvu manā priekšā, apstiprinot sava darba devēja sacīto. Un tikai tad es ievēroju atturīgi tumšo apģērbu un augsto, balto apkaklīti, kas norādīja, ka viņš ir kāds zemāka līmeņa garīdznieks.
- Viņa Gaišībai taisnība, cienītā kundze. Un tāpēc man viņa piedāvātais darbs jāpieņem dziļā pateicībā. Tas, ka, izsakot šos vārdus, garīdznieks uz īsu brīdi saknieba lūpas, liecināja, ka, par spīti jaukajiem vārdiem, pateicība nemaz nebija tik patiesa.
Uzmetu skatienu hercogam un redzēju, ka viņš saulē samiedzis savas mazās, zilās ačeles, ietverot tās sīku krunciņu tīklā, bet sejas izteiksme palika neizdibināma.
Šo nelielo dzīvo bildi izjauca karalis, sasitot plaukstas un ataicinot divus sulaiņus, kuri pēc Luija mājiena satvēra mani aiz abām rokām un, par spīti maniem iebildumiem, ar varu iesēdināja nesamajā krēslā.
- Nekādā gadījumā, kundze! Karalis augstsirdīgi noraidīja gan protestus, gan pateicību. Dodieties mājās un atpūtieties! Mēs taču nevēlamies, lai jūs justos nelāgi un nevarētu ierasties arī uz rītdienas balli, non? Viņa lielās, brūnās acis uzdzirkstīja, kad viņš pacēla pie lūpām manu roku. Neatraudams skatienu no manas sejas, karalis formāli paklanījās Džeimijam, kurš bija tiktāl atguvis spriešanas spējas, ka varēja teikt pieklājīgu pateicības runu, un piebilda: Varbūt es pieņemšu jūsu pateicību, milord, ja vien dosiet atļauju lūgt uz deju jūsu burvīgo sievu.
To dzirdot, Džeimija lūpas sakniebās, tomēr viņš paklanījās un sacīja:
- Mēs ar sievu jūtamies pagodināti par jūsu uzmanību. Jūsu Majestāte. Viņš paskatījās uz manu pusi. Ja viņa būs atlabusi tiktāl, ka rītvakar varēs ierasties ballē, esmu pārliecināts, ka viņa labprāt dejos ar Jūsu Majestāti. Negaidot formālu atļauju doties projām, viņš pagriezās un pamāja ar galvu krēsla nesējiem.
- Uz mājām! viņš pavēlēja.
Kad, sakarsusi un pamatīgi sakratīta garajā ceļojumā pa ielām, kur oda pēc puķēm un vaļējiem notekgrāvjiem, beidzot tiku mājās, es apmainīju smago tērpu un neērto krinolīnu pret zīda rītasvārkiem.
Atradu Džeimiju sēžam pie tukšā pavarda, domās iegrimušu. Acis viņam bija aizvērtas, rokas atspiestas uz ceļiem. Tikpat bāls kā lina krekls viņš kamīna dzegas ēnā izskatījās pēc rēga.
- Svētā Dievmāte! viņš murmināja, purinādams galvu. Mīļais Dievs un visi svētie, cik tur trūka. Es par mata tiesu nogalināju to