vīrieti. Vai tu vari to aptvert, Klēra! Un, ja tu nebūtu noģībusi… Jēzu, es biju nolēmis viņu nogalināt, katra manas miesas šķiedra bija gatava to zelli piebeigt. Viņš apklusa, atslābumā atkal nodrebinādamies.
- Paklau, labāk pacel kājas uz augšu, es mudināju, pabikstījusi smago, grebto kājsoliņu.
- Nē, nu jau viss ir kārtībā. Viņš noraidoši pamāja ar roku.
- Tas cilvēks tātad ir… Džeka Rendela brālis?
- Man tas liekas ārkārtīgi ticami, sausi noteicu. Galu galā kas cits viņš varētu būt?
- Mm. Vai zināji, ka viņš strādā pie Sendringema?
Es noraidoši papurināju galvu.
- Nezināju… nezinu… par viņu neko citu kā vien viņa vārdu un to, ka viņš ir palīgmācītājs. F… Frenku viņš pārāk neinteresēja, jo nebija viņa tiešais priekštecis. Viegla iedrebēšanās manā balsī, izrunājot Frenka vārdu, mani nodeva.
Džeimijs nolika blašķi un pienāca man tuvāk. Uzsvērti pieliecies, viņš pacēla mani un piekļāva pie krūtīm. No krekla krokām uzvēdīja spēcīga un svaiga Versaļas dārzu smarža. Džeimijs noskūpstīja manu pakausi un pagriezās pret gultu.
- Liec galvu uz spilvena, Klēra, viņš klusi nodudināja. Mums abiem bija gara diena.
Biju nobažījusies, ka pēc tikšanās ar Aleksandru Rendelu Džeimij am atkal rādīsies murgi. Tas nenotika bieži, tikai šad un tad es jutu, ka blakus gulošais Džeimijs ir pamodies, augums sasprindzis negaidītajā cīņā. Tad viņš izlidoja no gultas un pavadīja nakti pie loga, it kā tas dotu iespēju aizbēgt; visus mēģinājumus mierināt vai novērst domas viņš noraidīja. No rīta Džeks Rendels un citi tumsas dēmoni bija iedzīti atpakaļ savos šķirstos, vāki aiznagloti un cieši noslēgti ar Džeimija gribas tērauda stīpām un atkal viss bija labi.
Šoreiz Džeimijs drīz vien iemiga, un, kad es nopūtu sveci, dienā piedzīvotais sasprindzinājums jau bija izgaisis no viņa sejas, tā bija rāma un mierīga.
Kāda svētlaime gulēt tā nekustīgi, kad nosalušās rokas un kājas pamazām apņem siltums, saldais miegs, kas nāca arvien tuvāk, izgaisināja muguras, spranda un ceļu sīko sāpju miriādes. Bet prāts, palaists savā vaļā, tūkstošiem reižu atkārtoja pie pils notikušo ainu uz īsu mirkli pazibēja galva ar tumšiem matiem, augstu pieri, cieši piekļautām ausīm un izteiktu žokli viens skarbs pārskatīšanās mirklis, kas sažņaudza manu sirdi priekā un sāpēs. Frenks, es biju nodomājusi. Frenks. Un Frenka seju es redzēju, arī laižoties miegā.
Londonas Universitātes auditorija senlaicīgi koka griesti un mūsdienīgs grīdas segums, neskaitāmu kāju nodeldēts linolejs. Vecie, gludie soli; jaunus galdus taupīja eksakto zinātņu lekcijām. Vēsture iztiks ar sešdesmit gadu veciem, saskrāpētiem soliem; galu galā priekšmets bija stabils un nemainīgs, tad kāpēc jāmainās tā mājvietai?
“Antikvāri priekšmeti,” sacīja Frenka balss, “un lietojami priekšmeti.” Viņa slaidie pirksti pieskārās sudraba svečtura malai, un pa logu plūstošā saule uzdzirkstīja metālā, it kā viņa pieskāriens būtu elektrizēts.
Priekšmeti, visi aizlienēti no Britu muzeja, bija salikti rindiņā gar galda malu, pietiekami tuvu, lai pirmajos solos sēdošie studenti varētu saskatīt sīkās plaisiņas nodzeltējušajā ziloņkaulā, no kā gatavota franču lādīte metamajiem kauliņiem, un pirms neskaitāmiem gadiem kūpinātas tabakas traipus, kas bija nobrūninājuši baltās māla pīpes malas. Ar zeltu apdarināts angļu smaržu flakons, ar zeltainu bronzu rotāta tintnīca, kuras vāciņu apvij ornamentāla josla, ieplaisājusi kaula karote un mazs marmora pulkstenītis ar diviem gulbjiem, kuri, kaklus pieliekuši, dzer.
Aiz priekšmetu rindas virknē plakaniski saliktas miniatūras glezniņas, gaisma, ko atstaro to virsma, neļauj skaidri saskatīt attēlus.
Frenks, iegrimis darbā, noliecis galvu ar tumšo matu vilni pār šiem priekšmetiem. Pēcpusdienas saule kādu šķipsnu viņa matos iekrāsojusi sarkanīgu. Viņš paņem māla pīpi, kuru var pīpēt ar vienu roku, līdzīgu olas čaumalai.
“Par dažiem laika periodiem,” viņš saka, “mums stāsta pati vēsture, tolaik dzīvojošo cilvēku rakstītās liecības. Citiem periodiem mums ir tikai to laiku priekšmeti, kas parāda, kā cilvēki dzīvojuši.”
Viņš paceļ pīpi pie mutes, saņem lūpās, komiski savilcis uzacis, piepūš vaigus. Klausītāju vidū atskan slāpēti smiekli, viņš pasmaida un noliek pīpi.
“Māksla un antikvāri priekšmeti,” viņš pamāj ar roku uz mirdzošo eksponātu klāstu, “ir tie, ko mēs redzam visbiežāk, sabiedrības izskaistinājumi. Un kādēļ ne?” Viņš izvēlas inteliģenta izskata jaunekli ar brūniem matiem un uzrunā to. Vecs lektoru triks izvēlēties no klausītājiem vienu un vērsties pie tā, it kā jūs sarunu risinātu divatā. Pēc brīža pāriet pie nākamā. Un visi klātesošie klausīsies, ko tu saki.
“Kā nekā šīs ir skaistas lietas.” Viegls pieskāriens ar pirkstu liek gulbjiem uz pulksteņa griezties, izliektie kakli cēli līgojas divkāršā kustībā. “Tādas vērts saglabāt. Bet kurš gan sevi apgrūtinās, glabājot vecu, salāpītu tējkannas sildītāju vai nobrauktu autoriepu?” Šoreiz glīta blondīne ar brillēm, kura par atbildi pasmaida un īsi iesmejas.
“Bet tieši lietderīgie priekšmeti, lietas, kas nav atzīmētas dokumentos, kas izmantotas, salauztas un bez liekas domāšanas izmestas, stāsta par to, kā dzīvojuši vienkāršie ļaudis. Piemēram, šo pīpju skaits vēsta mums par to, cik bieži un kādu tabaku izmantoja sabiedrības dažādās šķiras, sākot ar augstāko…” pirksts uzsita pa emaljētas tabakdozes vāciņu, “…un beidzot ar zemāko.” Pirksts pārvietojās, lai mīļi, kā senu paziņu noglāstītu garu, taisnu pīpes kātu.
Tagad pusmūža sieviete, kas drudžaini cenšas pierakstīt katru vārdu, nemaz nemana viņai pievērsto uzmanību. Ap smaidošajām brūnajām acīm savilkušās krunciņas.
“Smita jaunkundz, viss nav jāpieraksta,” viņš rājas. “Lekcija taču ilgst veselu stundu… jūsu zīmulis to neizturēs.”
Sieviete pietvīkst un nomet zīmuli, bet, atbildot uz smaidu Frenka kalsnajā, tumsnējā sejā, bikli pasmaida. Tagad visi ir viņa
varā, laba noskaņojuma sasildīti, uzmanība pievērsta dzirkstošajam zeltījumam un spožumam. Un viņi bez iebildumiem vai sūdzēšanās sekos pasniedzējam pa loģikas ceļu uz diskusiju biežņu. Apziņa, ka studentu uzmanība pilnībā pievēršas viņam, atlaiž nelielo sasprindzinājumu kakla muskuļos.
“Labākais vēstures liecinieks ir vīrietis… vai sieviete…” galvas mājiens skaistajai blondīnei, “kas to izdzīvojuši, vai ne?” Frenks pasmaida un izvēlas iesprāgušo kaula karoti. “Varbūt. Galu galā cilvēka dabā ir izskaistināt stāstījumu, zinot, ka kāds lasīs to, ko viņi rakstījuši. Cilvēkiem piemīt tieksme koncentrēties uz lietām, kas viņiem šķiet svarīgas, un diezgan bieži viņi tās padara glītākas sabiedriskai lietošanai. Reti sastopams tāds liecinieks kā angļu rakstnieks Pīpss, kurš ar vienādu degsmi piefiksē karaliskās procesijas detaļas un to, cik bieži viņam katru nakti jāizmanto naktspods.”
Šoreiz smiekli atskan visā auditorijā, un Frenks atslābst tiktāl, ka nevērīgi atspiežas pret galdu un sāk žestikulēt ar karoti.
“Līdzīgi notiek ar šīm jaukajām lietām mākslas priekšmeti ir tie, kas visbiežāk tiek saglabāti. Bet naktspodi, karotes un māla pīpes par cilvēkiem, kas tos lietojuši, var pastāstīt daudz vairāk.
Un kā ar šiem cilvēkiem? Mēs iedomājamies, ka vēsturiskas personas atšķiras no mums, reizēm uzskatām viņus gandrīz par mitoloģiskiem tēliem. Bet kāds ar to spēlēja…” slaidais pirksts noglāsta metamo kauliņu lādīti, “kāda dāma lietoja šo,” viņš pabiksta smaržu flakoniņu, “dažus pilienus aiz ausīm, uz plaukstu locītavām… kur vēl dāmas iesmaržojas?” Pēkšņi pacēlis galvu, viņš uzsmaida apaļīgai gaišmatei pirmajā rindā, kura pietvīkst, iesmejas un bikli pieskaras blūzes V veida izgriezumam.