Džeimijs nepaguva atbildēt, kad vīrelis, mazs, sažuvis tipiņš pelēkās sarža drēbēs, ieraudzīja mūs un viņa seja atmirdzēja smaidā. Viņš uzklupa Džeimijam kā neliels plēsējputns, kas pēkšņi metas virsū lielam, izbiedētam trusim.
- Dziediet! viņš pavēlēja.
- Ko? Džeimijs izbrīnā, acis mirkšķinādams, lūkojās lejup uz savādo sīkaļu.
- Es teicu “dziediet”, vīriņš pacietīgi atkārtoja. Apbrīnā viņš iedūra pirkstu Džeimija platajās krūtīs. Jums noteikti ir brīnišķīgi skaļa balss, ar tādu rezonatoru.
- 0 jā, skaļa ir gan, es uzjautrināta sacīju. Kad viņš ir satraukts, var dzirdēt trīs kvartālu attālumā.
Džeimijs veltīja man niknu skatienu. Mazais vīrelis meta ap viņu lokus, novērtējot muguras platumu un paklauvējot ar pirkstu kā dzenis, kas pārbauda koku.
- Es neprotu dziedāt, Džeimijs iebilda.
- Nieki, nieki. Skaidrs, ka protat. Dobjš, labs baritons, vīriņš atzinīgi murmināja. Lieliski. Tieši tas, kas mums vajadzīgs. Lūk, jums neliela palīdzība. Pamēģiniet atkārtot šo toni.
Veikli izrāvis no kabatas mazu toņdakšu, viņš to piesita pie kolonnas un pacēla pie Džeimija kreisās auss.
Pārbaudāmais pavērsa acis pret debesīm, bet paraustīja plecus un paklausīgi nodziedāja noti. Vīrelis atrāvās kā sašauts.
- Nē, viņš neticības pilns noteica.
- Diemžēl. Es līdzjūtīgi pasmaidīju. Ziniet, tā ir taisnība. Viņš nudien neprot dziedāt.
Vīriņš apsūdzoši palūrēja uz Džeimiju, tad atkal uzsita toņdakšu un aicinoši pastiepa to uz augšu.
- Vēlreiz. Viņš mēģināja pielabināties. Tikai paklausieties un ļaujiet skaņai pašai nākt ārā.
Pacietīgs, kā vienmēr, Džeimijs ļoti uzmanīgi klausījās toņdakšas skandēto “la” un atkal dziedāja, radot skaņu, kas iesprūda kaut kur pa vidu starp mi bemolu un re diēzu.
- Neiespējami. Mazais izskatījās šausmīgi vīlies. Neviens nevar dziedāt tik šķībi, pat ar nolūku.
- Es varu, Džeimijs jautri paziņoja un pieklājīgi paklanījās vīriņam. Tagad jau ap mums bija sanākusi neliela grupiņa skatītāju. Luīze de Roana bija izcila namamāte, un viņas salonā pulcējās Parīzes sabiedrības krējums.
- Jā, viņš var, es apliecināju. Redziet, viņam nav muzikālās dzirdes.
- Jā, es patiesi redzu, vīrelis nomākts atzina. Tad viņš savu domīgo skatienu pievērsa man.
- Es nē! Sāku smieties.
- Jums taču noteikti ir muzikālā dzirde, cienītā kundze? Acis viņam vizēja kā čūska, kas lien pie paralizēta putna. Mazais vīrelis tuvojās man, strinkšķinādams toņdakšu tik ātri, kā odze šauda mēli.
- Vienu mirklīti, es teicu, noraidoši izstiepjot roku. Kas jūs tāds esat?
- Tas ir Johanness Gerstmana kungs, Armaliet. Džeimijs izskatījās uzjautrināts un atkal paklanījās mazajam vīriņam. Karaļa kapelmeistars. Vai atļausiet stādīt jūs priekšā manai sievai! Broktūrekas kundze, Gerstmana kungs. Tas jau nebūtu Džeimijs, ja viņš nezinātu visu galminieku vārdus, pat visnenozīmīgākā.
Johanness Gerstmans. Tad tāds ir izskaidrojums vieglajam akcentam, ko biju pamanījusi aiz galma formālās franču valodas. Vācietis, es iedomājos, vai varbūt austrietis?
- Es veidoju nelielu improvizētu kori, kapelmeistars tikmēr stāstīja. Balsīm nav jābūt nostādītām, un tomēr… tām jābūt spēcīgām, jāprot turēt melodiju. Viņš uzmeta Džeimijam vilšanās pilnu skatienu, kurš par atbildi tikai pasmaidīja. Viņš paņēma no Gerstmana kunga toņdakšu un jautājoši pacēla manā virzienā.
- Ak, nu labi, es padevos un nodziedāju toni.
Tas, ko Gerstmana kungs dzirdēja, šķiet, viņu iedrošināja, jo viņš nolaida toņdakšu un palūkojās manī ar interesi. Parūka kapelmeistaram bija kādu nieku par lielu, un, kad viņš māja ar galvu, tā slīdēja uz priekšu. Tieši to viņš šobrīd izdarīja, tad nevērīgi atstūma parūku atpakaļ un sacīja:
- Lielisks tonis, kundze! Patiešām ļoti jauki, ļoti jauki, nudien. Varbūt jūs zināt dziesmu “Taurenītis”? Viņš nodungoja dažas frāzes.
- Nu, dzirdējusi esmu… es piesardzīgi iesāku. Mm, melodiju, es domāju, vārdus gan nezinu.
- Ak! Tie nav grūti, kundze! Koris ir pati vienkāršība. Lūk, tā…
Mana plauksta bija ieslodzīta kapelmeistara rokā, tad attapos,
ka mani bez kādiem paskaidrojumiem velk pie klavesīna kādā tālākā istabā, kamēr Gerstmana kungs visu laiku dūc man ausī kā aptrakusi kamene.
Raidīju atpakaļ uz Džeimiju bezpalīdzīgu skatienu, bet vīrs tikai pasmaidīja, pacēla atvadu sveicienā savu sorbeta trauku un pagriezies sāka sarunāties ar finanšu ministra dēlu Divernē kungu jaunāko.
Roanu namu ja var lietot tik vienkāršu vārdu kā “nams” tik pompozas celtnes aprakstam spoži apgaismoja laternas, kas bija
izkarinātas pa visu dārzu un gar terases malu. Kamēr Gerstmana kungs stūrēja mani pa gaiteņiem, es redzēju kalpotājus, kas steidzās iekšā un ārā no vakariņu telpām, klāja galdautus un kārtoja sudraba galda piederumus vēlāk paredzētajai maltītei. Lielākā tiesa “salonu” nozīmē viesības ar nelielu skaitu viesu intīmā gaisotnē, bet princese Luīze de Latūra de Roana bija sieviete ar vērienu.
Ar princesi biju iepazinusies pirms nedēļas kādās citās viesībās, un viņa mani ļoti pārsteidza. Viņa bija tukla un diezgan neizskatīga, ar apaļu seju, mazu, apaļīgu zodu, gaišzilām acīm, kurām nebija skropstu, un ar mākslīgu skaistuma zvaigznīti, kas ļoti slikti pildīja savu funkciju. Un tā izskatījās dāma, kas bija apbūrusi princi Čārlzu tiktāl, ka viņš ignorēja pieklājīgas uzvedības normas? Tādas domas raisījās man galvā, kamēr izpildīju reveransu.
Taču šai sievietei piemita rosīgs dzīvesprieks, kas likās diezgan pievilcīgs, un viņai bija glītas, maigi sārtas lūpas. Atklāti sakot, lūpas bija viņas kustīgākā ķermeņa daļa.
- Esmu apburta! viņa iesaucās, kad tiku stādīta priekšā, un satvēra manu roku. Cik brīnišķīgi beidzot ar jums iepazīties! Mans vīrs un tēvs dzied bezgalīgas slavas dziesmas Broktūrekas kungam, bet par viņa apburošo sievu nav teikuši ne vārda. Es neizmērojami priecājos, ka esat atnākusi, mana mīļā, jaukā kundze… vai varbūt man jāsaka Broktūrekas kundze, vai būs nepieklājīgi, ja teikšu tikai Tūrekas kundze? Neesmu droša, ka spēšu to visu atcerēties, bet vienu vārdu gan noteikti atminēšos, pat ja tas skan tik savādi… vai tas ir skotu vārds? Cik burvīgi!
Patiesībā Broktūreka nozīmēja “tornis pret ziemeļiem”, bet, ja princese vēlējās mani dēvēt par “kundzi pret ziemeļiem”, man iebildumu nebija. Šajā konkrētajā gadījumā viņa ātri vien atteicās ari no mēģinājumiem atcerēties vārdu “Tūreka” un kopš tā laika sauca mani tikai par “ma chиre Claire".
Mūzikas istabā kopā ar dziedātāju pulciņu atradās ari pati Luīze, kā tukls putniņš viņa lidinājās no viena cilvēka pie nākamā, visu laiku runājot un smejoties. Ieraudzījusi mani, viņa traucās pāri istabai, cik ātri tērps ļāva, neizskatīgajai sejai dzīvespriekā starojot.
- Ma chиre Claire! viņa sauca, nežēlīgi atraujot mani no Gerstmana kunga. Tieši laikā! Nāciet, jums jārunā manā vietā ar šo jocīgo angļu bērnu.
“Jocīgais angļu bērns” patiesībā bija ļoti jauna meitene, ne vecāka par piecpadsmit gadiem, ar tumšu, mirdzošu matu gredzeniem un no apmulsuma tā pietvīkušiem vaigiem, ka tie atgādināja košas magones. Tieši vaigu dēļ es viņu atcerējos; meitene, kuru garāmejot biju pamanījusi Versaļas dārzos īsi pirms satriecošās Aleksandra Rendela parādīšanās.