- Freizera kundze arī ir angliete, Luīze skaidroja meitenei.
- Drīz jūs viņas klātbūtnē jutīsieties kā mājās. Viņa ir kautrīga, Luīze turpināja, pagriezusies pret mani, pat neievilkusi elpu. Parunājiet ar viņu. Pierunājiet viņu dziedāt kopā ar mums. Man sacīja, ka viņai esot skaista balss. Tā, mes enfants1 , priecājieties! Un, ar glāstu mūs it kā svētījusi, viņa traucās uz otru telpas malu, izsaucoties, pierunājot, apbrīnojot kādas jaunpienācējas kleitu, apstājoties, lai samīļotu tuklu jaunekli, kas sēdēja pie klavesīna, viņa tina ap pirkstu puiša matu cirtas, vienlaikus tērzējot ar hercogu di Kasteloti.
- No skatīšanās uz viņu vien var nogurt, vai ne? es ierunājos angļu valodā, uzsmaidot meitenei. Pavisam mazs smaidiņš iegūla arī viņas lūpās, un viņa strupi pamāja ar galvu, bet neko neteica. Nodomāju, ka viņai visa ticis par daudz; pēc Luīzes rīkotajām viesībām arī man griezās galva, un mazā magoņu meitene noteikti tikko bija pametusi skolas solu.
- Mani sauc Klēra Freizere, es sacīju, bet Luīze aizmirsa pateikt jūsu vārdu. Es aicinoši apklusu, bet viņa neatbildēja. Meitenes seja kļuva arvien sarkanāka, lūpas cieši sakniebās un gar sāniem nolaistās rokas savilkās dūrēs. Viņas izskats sāka mani satraukt, bet mana jaunā paziņa beidzot bija saņēmusi visus spēkus, lai runātu. Viņa dziļi ievilka elpu un izslēja zodu kā cilvēks, kuram tūlīt jākāpj uz ešafota.
- M-m-mans vārds ir… M-M-M, viņa iesāka, un man uzreiz kļuva skaidrs, kādēļ viņa klusē, un bija saprotams ari mokošais bildums. Meitene aizvēra acis, stipri iekoda sev lūpā, tad atvēra acis un drosmīgi mēģināja vēlreiz. M-M-Mērija Hokinsa, beidzot izdevās izmocīt. Es n-n-nedziedu, viņa izaicinoši piebilda.
Man viņa jau no sākuma likās interesanta, bet tagad jutos kā apburta. Tātad šī bija Sailasa Hokinsa brāļa baroneta meita un vikontam Mariņī lemtā līgava! Likās, ka tik jaunai meitenei tāds nākamais vīrs ir smaga nasta. Es aplaidu skatienu telpai, lai noskaidrotu, vai vikonts manāms kaut kur tuvumā, un atvieglota redzēju, ka nav.
- Par to neraizējieties, es teicu, nostājoties Mērijai priekšā, lai pasargātu no cilvēku pūļiem, kas tagad pildīja mūzikas istabu. Ja nevēlaties, jums nav jārunā. Taču dziedāt varbūt vajadzētu pamēģināt, es turpināju, jo man galvā iešāvās kāda doma. Es reiz pazinu dakteri, kurš ārstēja stostīšanos; un viņš teica, ka cilvēki, kas runājot stostās, dziedot to nedara.
Mērijas Hokinsas acis no izbrīna iepletās. Es palūkojos apkārt un ieraudzīju tuvumā alkovu, kur aiz aizkariem slēpās ērts dīvāns.
- Nāciet šurp. Es saņēmu viņas roku. Jūs varat sēdēt šeit, lai nav jāsarunājas ar viesiem. Kad viņi sāks dziedāt, varat iznākt laukā, ja vēlaties piedalīties, bet, ja ne, palieciet te līdz viesību beigām. Mērija bridi vērās manī, tad pēkšņi veltīja man žilbinošu pateicības pilnu smaidu un ienira alkovā.
Es kavējos ārpusē, lai neļautu ziņkārīgiem kalpotājiem traucēt meiteni viņas slēptuvē, un tērzēju ar tiem, kas gāja garām.
- Cik labi jūs šovakar izskatāties, ma chиre! Tā bija de Ramāža kundze, viena no karalienes galma dāmām. Šī kundze cienījamos gados pāris reižu bija vakariņojusi Tremulīna ielā. Sieviete sirsnīgi mani apskāva, tad palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, ka mūs neviens nevēro.
- Es cerēju jūs satikt, dārgā, viņa sacīja, pieliecoties tuvāk un pieklusinot balsi. Gribu jums ieteikt piesargāties no grāfa Senžermēna.
Mazliet pagriezusies virzienā, kur raudzījās manas sarunbiedres acis, es ieraudzīju, ka mūzikas istabā ienāk kalsnais vīrietis no Havras ostas dokiem un ved zem rokas par viņu jaunāku, eleganti ģērbušos sievieti. Viņš acīmredzot nebija mani pamanījis, un es steigšus atkal pagriezos pret de Ramāža kundzi.
- Ko… viņš ir… es domāju… Jutu, ka, drūmajam grāfam parādoties, satraukta pietvīkstu vēl tumšāka.
- Nūjā, ir dzirdēts, ka viņš par jums runā, de Ramāža kundze sacīja, laipni palīdzot man tikt galā ar apjukumu. Sapratu, ka Havrā radušās nelielas nepatikšanas?
- Kaut kas uz to pusi, teicu. Es tikai skaļi paziņoju, ka kāds cilvēks saslimis ar bakām, bet beidzās ar to, ka grāfa kuģi vajadzēja iznīcināt, un… viņam tas nepatika, es neveikli pabeidzu savu sakāmo.
- Ak, tad tā tas bija. De Ramāža kundze izskatījās apmierināta. Iedomājos, ka, tā sakot, pirmavota zināšanas piešķirs viņai priekšrocības baumu tirgū un informāciju, kas bija Parīzes sabiedriskās dzīves komercija.
- Viņš visiem stāsta, ka jūs, pēc viņa domām, esot ragana, viņa sacīja, vienlaikus uzsmaidot un pamājot ar roku draudzenei telpas otrā pusē. Lielisks stāsts! Nu, neviens jau tam netic, viņa man centās iegalvot. Visi zina: ja kāds ķēpājas ar šādām lietām, tad tas ir grāfa kungs pats.
- Tiešām? Gribēju jautāt, ko viņa ar to domājusi, bet tajā brīdī rosīgais Gerstmana kungs sāka sist plaukstas, it kā trenkātu vistu baru.
- Nāciet, nāciet, manas dāmas! viņš sauca. Mēs esam pilnā sastāvā. Sākas dziedāšana!
Kamēr koris steidzās pulcēties ap klavesīnu, es atskatījos uz alkovu, kur biju atstājusi Mēriju Hokinsu. Likās, ka aizkars sakustas, bet pārliecināta par to nebiju. Kad sāka skanēt mūzika un visi dziedāja, man šķita, ka dzirdu no alkova puses plūstam dzidru, augstu soprānu, bet arī šoreiz nebiju pārliecināta.
- Nu, dikti smuki, Armaliet, Džeimijs mani uzslavēja, kad es, pietvīkusi un aizelsusies no dziedāšanas, atgriezos pie viņa. Smaidīdams viņš skatījās uz mani no augšas un noglāstīja manu plecu.
- Kā tu vari to zināt? es teicu, no garāmejoša kalpotāja paņemot glāzi ar vīna punšu. Tu taču neatšķir vienu dziesmu no citas.
- Nu, tu vismaz dziedāji skaļi, viņš rāmā mierā atbildēja.
- Varēju dzirdēt katru vārdu. Mēs stāvējām blakus, un es sajutu, ka viņš mazliet saspringst, un pagriezos, lai redzētu, uz ko… vai uz kuru… viņš skatās.
Sieviete, kura tikko bija ienākusi telpā, bija sīka auguma, gandrīz Džeimijam līdz pirmajai ribai, rokas un kājas kā lellei, uzacis, smalkas kā ķīniešu hieroglifi, izliecās virs melnām dzeloņplūmes acīm. Viņas soļos jautās vieglums, tāpēc izskatījās, ka viņa dejo gabaliņu virs zemes.
- Lūk, Annelīze de Marijaka, es apbrīnas pilnā balsī noteicu.
- Vai viņa nav skaista?
- Kā tad. Vīra savādais tonis lika man spēji palūkoties augšup. Viņa ausu gali bija iekrāsojušies pavisam viegli sārti.
- Un es domāju, ka tu Francijā laiku pavadīji, cīnoties, nevis dzenoties pēc uzvarām mīlas frontē, es dzēlīgi izmetu.
Man par pārsteigumu, Džeimijs sāka smieties. Izdzirdusi šos smieklus, sieviete pagriezās uz mūsu pusi. Viņa ieraudzīja Džeimija stāvu draudoši slejamies pāri pūlim, un mirdzošs smaids izgaismoja viņas seju. De Marijaka kundze jau pagriezās, lai nāktu šurp, kad viņu aizkavēja kāds kungs ar parūku galvā, greznās lavandas krāsas atlasa drānās, stingri saņemot Annelīzi aiz trauslā elkoņa. Viņa šarmanti pamāja ar vēdekli uz Džeimija pusi nožēlas pilnā, koķetā žestā un tad pievērsa uzmanību savam jaunajam pavadonim.
- Kas te tik smieklīgs? es jautāju, redzot, ka Džeimijs, aizvien vēl plati smaidīdams, ar skatienu seko dāmas svārkiem, kas ejot viegli šūpojās.