Viņš spēji atgriezās tagadnē un man uzsmaidīja.
- Ak nekas, Armaliet. Tikai tas, ko tu teici par karošanu. Te es cīnījos pirmajā duelī… nu, patiesību sakot, vienīgajā… Annelīzes de Marijakas dēļ. Toreiz man bija astoņpadsmit gadu.
Viņš runāja nedaudz sapņaini, noskatoties, kā galva ar spožajiem, tumšajiem matiem attālinās ļaužu drūzmā, un, kur vien viņa gāja, to aplenca baltu parūku un pūderētu matu pulciņš, kurā šur tur dažādības dēļ pazibēja modernās sārtās parūkas.
- Duelī? Ar ko tu duelējies? es jautāju, piesardzīgi vērdamās apkārt, vai neredzēšu ķīniešu lellei vīrišķu papildinājumu, kuram varētu rasties vēlme līdz galam atrisināt vecu strīdu.
- 0, viņa te nav, Džeimijs sacīja, uztvēris un pareizi iztulkojis manu skatienu. Viņš ir miris.
- Tu viņu nogalināji? Būdama satraukta, es runāju skaļāk, nekā biju gribējusi. Kad apkārt stāvošo cilvēku galvas ziņkāri pagriezās mūsu virzienā, Džeimijs steigšus satvēra mani aiz elkoņa un vadīja uz tuvākajām balkona durvīm.
- Pieklusini balsi, Armaliet, viņš maigi man pārmeta. Nē, es viņu nenogalināju. Bet gribēju gan, viņš skumīgi piebilda,
- tomēr es tas nebiju. Viņš nomira pirms diviem gadiem no briesmīgi iekaisuša kakla. Džereds stāstīja.
Džeimijs veda mani pa vienu no dārza celiņiem, kurus apgaismoja ar laternām apkārušies kalpi; tie kā stabi stāvēja ik pa pieciem jardiem no terases līdz strūklakai takas galā. Liela, ar mirdzošu ūdeni pilna baseina vidū četri delfīni šļāca spožas šaltis pāri dusmīgam Tritonam, kurš šī pulciņa centrā visai neefektīvi draudēja dzīvniekiem ar trijžuburi.
- Nu nemoki mani, es nepacietīgi ieteicos, kad viesi, kas nelielos bariņos staigāja pa terasi, vairs nevarēja mūs sadzirdēt.
- Kas notika?
- Nu labi, Džeimijs padevās. Tu taču pamanīji, ka Annelīze ir diezgan smuka?
- Ak tā? Nu, ja tu tā saki, tad varbūt kaut ko tamlīdzīgu redzēju gan, es mīļi atbildēju un par atbildi saņēmu asu skatienu un greizu smaidu.
- Kā tad. Nu, es nebiju vienīgais brašulis Parīzē, kas tā domāja, un arī ne vienīgais, kas viņas dēļ zaudēja galvu. Staigāju kā miglā, gāzos nost no kājām. Gaidīju uz ielas, cerot, ka redzēšu viņu ejam no mājas uz karieti. Aizmirsu pat ēst. Džereds teica, ka svārki karājušies kā uz putnubiedēkļa un mati līdzību vēl vairāk pastiprināja. Džeimija roka izklaidīgi pieskārās galvai, noglaužot nevainojamo bizi, kas, cieši sapīta un sasieta ar zilu lenti, rātni gulēja uz kakla.
- Aizmirsi ēst? Jēziņ, nudien biji smagi ieķēries, es pazobojos.
Viņš iesmējās.
- Nu kā tad. Un kļuva vēl ļaunāk, kad viņa sāka flirtēt ar Šarlu Golozi. Ņem vērā, Džeimijs taisnīguma dēļ piebilda, viņa flirtēja ar visiem tas nebūtu nekas bet Annelīze, pēc manām domām, pārāk bieži izvēlējās ar Šarlu vakariņot, pārāk daudz dejoja ar viņu ballēs un… nu… ar vienu vārdu sakot, Armaliet, kādu nakti es pieķēru Šarlu skūpstām viņu mēnesnīcā uz terases un izaicināju uz divkauju.
Mēs jau bijām aizgājuši līdz strūklakai. Džeimijs apstājās, un mēs apsēdāmies uz strūklakas malas tā, lai vējš nemestu mums virsū šļakatas no delfīnu pilnīgajām pavērtajām lūpām. Džeimijs pavilka ar roku pa tumšo ūdeni, izcēla un izklaidīgi vēroja, kā sudrabainās lāses slīd lejup pa pirkstiem.
- Toreiz divkaujas Parīzē bija aizliegtas ar likumu… tāpat kā tagad. Bet bija vietas, kur to varēja darīt; tādas ir vienmēr. Vietu drīkstēja izvēlēties Šarls, un viņš izraudzījās Buloņas mežu. Septiņu svēto ceļa tuvumā, bet no skatieniem to slēpa ozolu rinda. Arī ieroci drīkstēja izvēlēties viņš. Es gaidīju, ka viņš paliks pie pistolēm, bet viņš izvēlējās zobenus.
- Kāpēc viņš tā darīja? Tu noteikti biji viņam priekšā savas sešas collas… vai vairāk. Es nebiju lietpratēja, bet spiestā kārtā man bija nācies šo to iemācīties par zobenu cīņas stratēģiju un taktiku. Džeimijs un Mērtegs ik pa divām trijām dienām dārzā cīnījās, lai nezaudētu formu, šķindinot zobenus, atvairot sitienus un izdarot izklupienus, par neizmērojamu sajūsmu kalpotājiem gan vīriešiem, gan sievietēm. Visi steidzās uz balkoniem skatīties.
- Kāpēc viņš izvēlējās floretes? Tāpēc, ka sasodīti labi prata ar tām cīnīties. Turklāt man bija aizdomas: Šarls baidījās, ka ar pistoli es varu viņu nejauši nošaut, bet viņš zināja, ka jutīšos gandarīts, ja ieduršu un sāks tecēt asinis. Zini, man nebija nolūka viņu nogalināt, Džeimijs paskaidroja. Gribēju tikai sāncensi pazemot. Un viņš to saprata. Nebija jau nekāds muļķis. Džeimijs skumīgi nogrozīja galvu.
No strūklakas nākošā migliņa samitrināja manus matus, no frizūras sāka spraukties ārā sprogas un spuroties man ap seju. Es atglaudu vienu šķipsnu un pajautāju:
- Un vai tev izdevās viņu pazemot?
- Nu, es viņu vismaz ievainoju. Izbrīnīta saklausīju vīra balsī vieglu apmierinājuma toni un savilku uz augšu uzaci. Viņš bija mācījies pie Leženē pie viena no labākajiem zobenu cīņas meistariem Francijā, Džeimijs paskaidroja. Tas bija tikpat kā kauties ar vienu stulbu blusu, turklāt man vajadzēja cīnīties ar labo roku. Viņš vēlreiz pārlaida plaukstu matiem, it kā pārbaudītu, vai bize nav atrisusi.
- Divkaujas vidū man atpinās bize, viņš sacīja. Lente saplīsa, vējš iepūta matus man acīs, tāpēc es redzēju tikai kaut ko no Šarla stāva baltajā kreklā, kurš šaudījās šurpu turpu kā grundulis. Un tā es beigās arī viņu dabūju ciet… kā ar dunci uzdur zivi. Džeimijs nošņaukājās.
- Viņš tā ieaurējās, it kā es būtu viņam zobenu izdūris cauri, kaut arī zināju, ka esmu tikai iebikstījis vienā rokā. Beidzot es dabūju matus prom no acīm un Šarlam aiz muguras klajumiņa malā redzēju stāvam Annelīzi, acis viņai bija plati ieplestas un tumšas kā šis baseins. Viņš pamāja uz sudrabaini melno ūdens virsmu mums aiz muguras.
- Tā es iebāzu zobenu makstī, atglaudu matus no pieres un stāvēju tur… laikam gaidīju, ka viņa nāks un apskaus mani.
- Mm, es iejūtīgi noteicu. Cik saprotu, viņa to nedarīja?
- Nu, toreiz es itin neko nezināju par sieviešiem, vai ne? viņš teica. Nē, viņa, protams, pieskrēja pie Šarla un apskāva viņu. -
Džeimijs dziļi kaklā nogrudzināja tādu skotisku skaņu, kas pauda sevis nicināšanu un ironisku riebumu. Dzirdēju, ka pēc mēneša viņi apprecējās.
- Ak, nu! Viņš piepeši paraustīja plecus ar skumīgu smaidu lūpās. Tā mana sirds bija salauzta. Devos mājās uz Skotiju un īgņojos nedēļām ilgi, līdz tēvs zaudēja pacietību. Viņš iesmējās. Pat pārdomāju, vai nekļūt par mūku. Kādu vakaru pie galda pateicu tēvam, ka, iespējams, pavasarī vajadzēs doties pāri jūrai uz abatiju un kļūt par novici.
To iedomājoties, es sāku smieties.
- Nu, ar nabadzības zvērestu tev grūtību nebūtu; šķīstība un paklausība būtu grūtāk sasniedzama. Ko tēvs teica?
Džeimijs pasmaidīja, tumsā baltie zobi nozibēja vien.
- Tēvs tobrīd ēda putru. Viņš nolika karoti un brīdi raudzījās manī. Tad nopūtās, papurināja galvu un teica: “Man bij gara diena, Džeimij.” Atkal paņēma karoti un atsāka ēst, un es nekad vairs par to neieminējos.
Džeimijs skatījās uz lēzeno terasi, kur tie, kas nedejoja, staigāja uz priekšu un atpakaļ, atvēsinoties deju starplaikos, malkoja vīnu un, slēpjoties aiz vēdekļiem, flirtēja. Džeimijs skumīgi nopūtās.
- Nūjā, traki smuka zeltene tā Annelīze de Marijaka. Gracioza kā vēja pūsma un tik maza, ka gribas ielikt krekla azotē un nēsāt līdzi kā kaķēnu.