Выбрать главу

Es klusēju, klausoties kluso mūziku, kas plūda pa atvērtajām durvīm, un domīgi pētīju spožā atlasa kurpi, kas apņēma manu četrdesmitā izmēra pēdu.

Pēc brīža Džeimijs pamanīja manu klusēšanu.

-      Kas ir, Ārmaliet? viņš jautāja, uzliekot man uz rokas plaukstu.

-      Ak, nekas, es nopūtos. Par mani gan laikam neviens neteiks “gracioza kā vēja pūsma”.

-    Ahā. Džeimija galva bija mazliet pagriezta, un garo, taisno degunu un stingro zodu no apakšas apgaismoja tuvākā laterna. Kad viņš atkal pievērsās man, redzēju viņa lūpās vieglu smaidu.

-     Vai zini, ko tev teikšu, Armaliet, “graciozs” droši vien nav pirmais vārds, kas iešaujas prātā, domājot par tevi. Viņš apņēma mani no muguras, viena liela, silta plauksta uzgūla uz mana zīdā tērptā pleca. Bet es ar tevi runāju tā, kā es runātu ar savu dvē­seli. Džeimijs pagrieza mani ar seju pret sevi. Viņš pacēla roku un saņēma manu vaigu tā, ka pirksti viegli gulēja uz deniņiem.

-    Un, Armaliet, viņš čukstēja, tava seja ir mana sirds.

Pēc vairākām minūtēm vēja brāzma, kas no strūklakas uzmeta sīku lāsīšu šalti, mūs beidzot izšķīra. Atrāvāmies viens no otra un, smejoties par negaidīto auksto dušu, steigšus piecēlāmies. Džei­mijs jautājoši norādīja ar galvu uz terases pusi, un es, piekrītoši pamājusi, saņēmu viņa roku.

-    Tātad, es noteicu, kad mēs lēnām kāpām pa platajiem pakā­pieniem uz balles zāli, cik redzu, tu esi kaut ko vairāk uzzinājis par sievietēm.

Džeimijs, ciešāk apskaujot manu vidukli, smējās zemus, dobjus smieklus.

-     Vissvarīgākais, ko esmu uzzinājis par sievietēm, Armaliet, ir tas, kuru izvēlēties. Viņš atkāpās, paklanījās man un pamāja pa atvērtajām durvīm uz iekšā valdošo mirdzumu. Vai drīkstu lūgt jūs uz deju, cienītā kundze?

Nākamās dienas pēcpusdienu pavadīju pie d’Arbanviliem, un tur es atkal satiku karaļa kapelmeistaru. Šoreiz mums atradās laiks sarunai, kuru es pēc vakariņām atstāstīju Džeimijam.

-    Ko tu izdarīji? Džeimijs, acis samiedzis, skatījās uz mani, it kā turētu mani aizdomās par izjokošanu.

-     Es teicu, ka Gerstmana kungs apvaicājās, vai nevēlos iepazī­ties ar kādu viņa draugu. Māte Hildegarde vada Eņģeļu slimnīcu… tu zini, to labdarības slimnīcu pie katedrāles.

-     Es zinu, kur tas ir. Viņa balsī nemanīja ne mazākā entuzi­asma.

-    Kapelmeistaram sāpēja kakls, un iznāca tā, ka es viņam devu padomus, kā ārstēties, tad sākām runāt par zālēm, par to, ka mani interesē slimības, nu tu jau zini, kā viena lieta noved pie nākamās.

-     Ar tevi tā parasti atgadās, viņš piekrita un izklausījās iz­teikti cinisks. Es neņēmu to vērā un turpināju:

-    Tātad rit es došos uz slimnīcu. Es pastiepos uz pirkstgaliem, lai nomakšķerētu no plaukta savu zāļu lādi. Varbūt pirmajā reizē labāk neņemt to līdzi, noteicu, domīgi pētīdama tās saturu. Va­rētu likties pārlieku uzbāzīgi. Kā tu domā?

-     Uzbāzīgi? Izklausījās, ka viņš ir satriekts. Tu grasies tur paviesoties vai pārcelties uz dzīvi?

-     Nu… es novilku. Tad dziļi ieelpoju. Es… nu… es domāju, ka varētu slimnīcā strādāt regulāri. Gerstmana kungs saka, ka visi ārsti un dziednieki, kas tur iet, ziedo savu laiku. Lielākā tiesa neiet katru dienu, bet man ir daudz laika, un es varētu…

-     Daudz laika?

-    Izbeidz atkārtot katru manu vārdu, es kļuvu dusmīga. Jā, daudz laika. Es zinu, ka ir ļoti svarīgi iet uz saloniem un vakari­ņām, bet tas neprasa visu dienu… vismaz tā nevajadzētu būt. Es varētu…

-     Ārmaliet, tu gaidi bērnu! Tu taču negribi iet ārā no mājas un kopt noziedzniekus un ubagus? Tagad izklausījās, ka Džeimijs jūtas bezpalīdzīgs, it kā prātotu, ko lai iesāk ar cilvēku, kas viņa acu priekšā sajucis prātā.

-     Neesmu to aizmirsusi, es viņu mierināju. Piespiedu rokas pie vēdera un palūkojos lejup. Vēl jau neko nevar redzēt; kādu laiku ar platu kleitu es to noslēpšu. Un man, izņemot rīta nela­bumu, nekas nekaiš. Nav nekāda iemesla, lai es vēl dažus mēnešus nevarētu strādāt.

-     Nav iemesla, izņemot to, ka es tev neļaušu! Tā kā šovakar viesi nebija gaidāmi, tad, pārnācis mājās, viņš bija noņēmis žabo un atpogājis krekla apkali. Redzēju, ka pa kaklu augšup kāpj tumšs sārtums.

-    Džeimij, es centos runāt prātīgi. Tu zini, kas es esmu.

-    Tu esi mana sieva!

-    Jā, arī tā. Es šo domu it kā pasitu malā ar knipi. Esmu medmāsa, Džeimij. Dziedniece. Tu to labi zini.

Viņš koši pietvīka.

-    Kā tad, zinu gan. Un tāpēc, ka tu mani izārstēji, kad biju ievai­nots, tev vajadzētu dakterēt ubagus un ielasmeitas? Armaliet, vai tu nesaproti, kādus cilvēkus uzņem Eņģeļu slimnīcā? Viņš rau­dzījās manī, it kā cerot, ka es kuru katru minūti atgūšu veselo saprātu.

-     Kāda starpība?

Džeimija izmisīgais skatiens apskrēja istabu, tad apstājās pie portreta, kas karājās virs kamīna, domās kļūstot par liecinieku ma­nam neprātam.

-     Dieva dēļ, tu vari saķert nelabu slimību! Vai bērns tev neko nenozīmē, pat ja es tev neesmu nekas?

Ar katru mirkli prātīgums šķita attālināmies.

-     Protams, nozīmē! Par kādu nevērīgu, bezatbildīgu cilvēku tu mani uzskati?

-     Par tādu, kurš pamet vīru, lai ietu spēlēties ar paklīdenēm renstelē! viņš atcirta. Ja jau tu jautā. Viņš izgrūda lielo roku caur matiem, un tie saslējās gaisā kā ērkšķu kronis.

-     Es tevi pametu? Kopš kura laika pamešana ir vēlēšanās no­darboties ar kaut ko lietderīgu, nevis pūt d’Arbanvilu salonā, skatī­ties, kā Luīze de Roana stūķē iekšā cepumus, klausīties sliktu dzeju un vēl sliktāku mūziku? Es gribu būt noderīga!

-    Vai tad rūpēšanās par savu saimniecību nav noderīga nodar­bošanās? Vai būt manai sievai nav noderīga nodarbošanās? Lente, kas saturēja matus, pārtrūka, un biezās cirtas izjuka ap galvu kā nimbs. Džeimijs nikni kā atriebes eņģelis lūrēja manī no augšas.

-     Kas der vienam, der visiem, es salti aizrādīju. Vai tev pie­tiek ar to, ka esi mans vīrs? Neesmu pamanījusi, ka tu visu dienu valkājies pa māju, mani apbrīnodams. Un, ja runājam par saimnie­cību, tas ir absurds.

-    Absurds? Kas ir absurds? viņš gribēja zināt.

-    Nieki un blēņas. Mēsli. Pupu mizas. Citiem vārdiem sakot, ne­kļūsti smieklīgs. Visu padara Vjonē kundze, turklāt desmitiem reižu labāk par mani.

Tas bija tik neapstrīdami patiesi, ka Džeimijs uz brīdi apklusa. Tikai glūnēja uz mani, un žoklis viņam kustējās.

-     0, ak tad tā? Un ja nu es tev aizliegtu iet uz slimnīcu?

Tas savukārt uz brīdi apklusināja mani. Izslējos visā augumā un nomērīju viņu ar skatienu no galvas līdz kājām. Acis viņam satumsa kā pelēki lietusmākoņi, platā mute ar biezajām lūpām sakniebās plānā svītriņā. Platie pleci bija atliekti taisni, rokas sakrustotas uz krūtīm kā čuguna statujai, “aizliegts” bija īstais vārds, kas viņu vislabāk raksturoja.

-    Tu man aizliegsi? Gaiss starp mums sprakšķēja. Gribēju sa­mirkšķināt acis, bet nevēlējos sagādāt pretiniekam apmierinājumu, ka viņš ir salauzis manu tēraudcieto skatienu. Ko es darīšu, ja viņš man aizliegs? Man pa galvu joņoja dažādas idejas, sākot ar izde­vību ietriekt viņam ribās ziloņkaula papīra nazi un beidzot ar iespēju nodedzināt māju kopā ar viņu. Vienīgi padošanos es noraidīju pilnīgi.

Džeimijs apklusa, dziļi ievilka elpu un tad ierunājās. Rokas savilktas dūrēs, piespiestas cieši pie sāniem. Viņš spēja tās atlaist tikai ar apzinātu piepūli.