- Ak Dievs, jūs abi esat tik līdzīgi!
Noriju kaklā sakāpušās asaras tagad tas jau bija kļuvis gandrīz par paradumu un paņēmu no krēsla atzveltnes naktskreklu. Aprīlī Skotijas kalnienē bija sasodīti auksts, bet es vēl nebiju gatava meklēt patvērumu savā siltajā gultā.
Biju lūgusi saimniecei, lai dzīvojamā istabā atstāj kuramies uguni, apsolot, ka pirms gulētiešanas to apdzēsīšu. Bez trokšņa es aizvēru durvis, joprojām redzot slaidos locekļus, izjukušo, sarkani zīdaino matu murskuli uz vatētās, zilās segas.
-Arī nav slikts mūža darbs, es nočukstēju tumšajā gaitenī. Varbūt nav tik kompakts, bet sasodīti autoritatīvs.
Mazā dzīvojamā istaba bija tumša un mājīga, uguns bija izkurējusies, un tagad tikai zema liesma vienmērīgi laizīja lielāko pagali.
Pievilku pie kamīna mazu atzveltnes krēslu un uzcēlu kājas uz aizsargrežģa. Varēju dzirdēt ap sevi visas sīkās mūsdienu dzīves skaņas klusu ledusskapja murrāšanu pirmajā stāvā, dūkšanu un šalkšanu no centrālās apkures, kas uguni kamīnā padarīja par ērtībām, nevis nepieciešamību, pārejošo rūkoņu, ko sacēla paretam garām aizbraucoša automašīna.
Bet zem tām visām gulēja Hailendas nakts dziļais klusums. Es sēdēju pilnīgi nekustīgi, cenšoties to satvert. Bija pagājuši divdesmit gadi, kopš pēdējo reizi biju to jutusi, bet tumsas nomierinošā vara tepat vien bija, ieaijāta ielejās starp kalniem.
Iebāzu roku sava rītatērpa kabatā un izņēmu salocīto lapu Rodžeram Veikfīldam iedotā saraksta kopiju. Bija pārāk tumšs, lai kamīna gaismā lasītu, bet man nevajadzēja redzēt vārdus. Atlocīju lapu, ieliku klēpī, ko sedza zīda naktskrekls, un sēdēju, tukšu skatienu veroties uz nesalasāmo rakstu. Lēnām ar pirkstu vilku pa rindiņām, kā lūgšanu pie sevis murminot katra vīra vārdu. Viņi piederēja pie aukstās pavasara nakts vairāk nekā es. Bet es turpināju skatīties liesmās, ļaujot tumsai no ārpuses piepildīt tukšumu manī.
Un, nosaucot viņu vārdus, kā aicinot šurp, es spēru pirmo soli atpakaļ, lai cauri tumšajam tukšumam dodos uz vietu, kur viņi mani gaidīja.
2 nodaļa Noslēpumi sabiezē
N ākamajā rītā Rodžers iznāca no Kalodenas pašvaldības nama un rokās viņam bija divpadsmit ar piezīmēm aprakstītas lapas, bet neizpratne arvien auga augumā. Sākumā bija licies, ka šis būs salīdzinoši viegls vēstures pētījums, bet tagad tajā bija parādījušies, neapšaubāmi, savādi samezglojumi.
Kalodenas kaujā kritušo karotāju reģistrā viņš bija atradis tikai trīs no Klēras Rendelas sarakstā minētajiem vārdiem. Šis fakts pats par sevi nebija ievērības cienīgs. Uz Čārlza Stjuarta armijas karavīru uzskaiti reti varēja paļauties, jo daži no klanu vadoņiem “skaistajam princim” bija pievienojušies, pēkšņa untuma vadīti, un daudzi bija viņu pametuši vēl mazsvarīgāka iemesla dēļ, pirms vīru vārdi vispār tika iekļauti jebkādā oficiālā dokumentā. Kalniešu armijas uzskaite labākajā gadījumā bija nepilnīga, bet uz kara beigām pārstāja eksistēt; galu galā kāda jēga veidot algu sarakstu, ja nav, ar ko tajā minētajiem vīriem maksāt.
Rodžers apdomīgi ielocīja savu izstīdzējušo augumu vecajā Morris, automātiski saraujoties, lai nesasistu galvu. Atvēris mapi, ko pirmīt bija pasitis padusē, jaunais cilvēks ar norūpējušos sejas izteiksmi pētīja nokopētās lapas. Savādi likās tas, ka gandrīz visi Klēras sarakstā minētie vārdi bija parādījušies citā uzskaites dokumentā.
Nav izslēgts, ka viena klana karavīri dezertējuši no pulka, kad kļuva skaidri redzami tuvojošās katastrofas apmēri; tas nebūtu nekas neparasts. Nē, situāciju nesaprotamu darīja tas, ka Klēras
saraksta vīri bija parādījušies viss saraksts kopumā bez izņēmuma lorda Laveta pulka sastāvā, kuri tika atsūtīti tikai uz kaujas beigām, lai pildītu Saimona Freizera, lorda Laveta, doto solījumu atbalstīt Stjuartus.
Tomēr Klēra bija skaidri pateikusi un pietika uzmest skatienu īstajiem dokumentiem, kas bija viņas rīcībā, lai gūtu apstiprinājumu, ka šie vīri, visi kā viens, nāca no nelielas muižiņas Broktūrekas, kas atradās krietni uz dienvidrietumiem no Freizeru zemēm faktiski uz robežas ar Makenziju teritorijām. Vēl vairāk viņa bija sacījusi, ka šie vīri Hailendas armijā dienējuši kopš Prestonpenas kaujas, kas notika kampaņas sākumposmā.
Rodžers papurināja galvu. Tas bija bezjēdzīgi. Skaidrāks par skaidru, ka Klēra varēja kļūdīties ar datumiem viņa pati bija sacījusi, ka nav vēsturniece. Bet ne jau ar notikuma vietu? Un kā varēja gadīties, ka Broktūrekas muižas vīri, kuri nebija devuši uzticības zvērestu Freizeru klana vadonim, nonākuši Saimona Freizera rīcībā? Tiesa, lords Lavets bija iemantojis iesauku Vecais kūmiņš, turklāt pamatoti, taču Rodžers šaubījās, vai pat vecajam grāfam, kurš bija bīstams ienaidnieks, pietiktu viltības izstrādāt kaut ko tādu.
īgņodamies Rodžers iedarbināja mašīnu un izbrauca no stāvlaukuma. Kalodenas pašvaldības arhīvi bija nožēlojami nepilnīgi; tur atrodamas galvenokārt puķainā stilā rakstītas vēstules no lorda Džordža Marija, kurās viņš žēlojas par piegādes grūtībām, un dokumenti, kas labi izskatījās tūristiem domāto muzeju vitrīnās. Viņam vajadzēja daudz nopietnākus papīrus.
Piebremzē, vecīt! viņš sev atgādināja, šķielēdams atpakaļskata spogulī un vienlaikus vērodams pagriezienu. “Tavs uzdevums ir noskaidrot, kas noticis ar tiem, kas neatstiepa kājas Kalodenā. Kāda nozīme tam, kā viņi tur nokļuva, ja vien kaujas lauku pameta sveiki un veseli?”
Bet viņš nespēja likties mierā. Pavisam savāda situācija. Vārdus putroja drausmīgi bieži, īpaši Hailendā, kurā, šķiet, puse no konkrētā brīža iedzīvotājiem bija Aleksandri. Tāpēc vīriešus pēc
senas paražas sauca pēc dzīvesvietas, klana vai uzvārda. Dažreiz uzvārda vietā. Lokiels, viens no izcilākajiem jakobītu vadoņiem, patiesībā bija Donalds Kamerons, no Lokielas, un tas viņu brīnišķīgi atšķīra no simtiem citu Kameronu, kuru vārds arī bija Donalds.
Un visiem Hailendas vīriešiem, kurus nesauca Donalds vai Aleks, vārds bija Džons. No trijiem vārdiem, kurus Rodžers bija atradis abos sarakstos kritušo un arī Klēras -, viens bija Donalds Marijs, otrs Aleksandrs Makenzijs Freizers, bet trešais Džons Greiems Freizers. Nevienam nebija pievienots ģeogrāfisks nosaukums tikai vārds un pulks, kurā viņi bija dienējuši. Lorda Laveta pulks, Freizeru pulks.
Bet, ja nebija vietas nosaukuma, tad nevarēja būt drošs, ka tie bija tie paši cilvēki, kas Klēras sarakstā. Kritušo reģistrā bija minēti vismaz seši Džoni Freizeri, un pat šis saraksts nebija pilnīgs; angļi nepievērsa uzmanību pabeigtībai vai precizitātei vairums dokumentu bija sagatavoti pēc notikušā fakta, to darīja klanu vadoņi, skaitot pēc deguniem un tādējādi nosakot, kurš nav atgriezies mājās. Bieži vien nepārnāca paši vadoņi, un tas situāciju sarežģīja vēl vairāk.
Rodžers izmisumā nikni izbrauca ar roku cauri matiem, it kā galvas masāža spētu veicināt smadzeņu darbību. Un, ja šie trīs vārdi nepiederēja tiem pašiem cilvēkiem, tad noslēpums kļuva vēl neizprotamāks. Kalodenā nogalēja vairāk nekā pusi no Čārlza Stjuarta armijas. Un Laveta vīri atradās pašā kaujas biezumā, tās epicentrā. Neiedomājami, ka trīsdesmit vīru liela grupa tajās pozīcijās būtu izdzīvojusi bez neviena kritušā. Laveta vīri sacelšanās darbībā iesaistījās tikai noslēgumā kad citos pulkos dezertēšana bija kļuvusi par izplatītu parādību, tajos, kur karavīri bija nodienējuši gana ilgi, lai saprastu, kas viņus gaida, Freizeri izturējās ārkārtīgi lojāli un cieta no sekām.