- Nē, viņš sacīja. Nē, neaizliegšu. Balss, cenšoties savaldīties, viegli drebēja. Bet ja es tevi lūgtu?
Es nodūru skatienu un vēros Džeimija atspulgā uz nospodrinātā galda virsmas. Sākumā priekšlikums apmeklēt Eņģeļu slimnīcu bija licies tikai kā interesants piedāvājums, kā patīkama pārmaiņa pēc nemitīgās tenkošanas un sīku intrigu pīšanas, kas valdīja Parīzes smalkajās aprindās. Bet tagad… Jutu, ka roku muskuļi pietūkst, sažņaudzot plaukstas dūrēs. Nebija tā, ka es vienkārši gribēju atkal strādāt; man to vajadzēja.
- Es nezinu, beidzot izmocīju atbildi.
Džeimijs dziļi ieelpoja un lēnām izelpoja.
- Vai tu par to padomāsi, Klēra? Jutu sev pievērs co acu skatienu. Šķiet, pagāja ilgs laiks, līdz es pamāju ar galvu.
- Es padomāšu.
- Labi. Saspringumam atslābstot, Džeimijs strauji novērsās. Viņš sāka staigāt pa dzīvojamo istabu, ņēma rokā sīkus priekšmetus, kas gadījās pa tvērienam, un kaut kur tos atkal nolika, līdz pēdīgi atspiedās pret grāmatplauktu, it kā aizsnaudās un aklu skatienu vērās uz sējumiem ādas vākos. Es nedroši pienācu viņam klāt un uzliku roku uz pleca.
- Džeimij, es negribēju tevi sarūgtināt.
Viņš no augšas paskatījās uz mani un īgni pasmaidīja.
- Nu kā tad, labi. Es arī negribēju ar tevi ķildoties, Armaliet. Laikam jau esmu ātras dabas un briesmīgi jūtelīgs. Viņš kā atvainodamies noglāstīja man roku, tad pakāpās sānis un palūkojās uz rakstāmgaldu.
- Tu esi smagi strādājis, es mierinoši sacīju un sekoju viņam.
- Ne jau tur tā vaina. Džeimijs papurināja galvu, sākot šķirstīt milzīgo kantorgrāmatu, kas gulēja galda vidū. Vīna tirgošana; tur viss ir kārtībā. Tiesa, tas prasa daudz darba, bet man nav iebildumu. Vaina ir citur. Viņš pamāja uz mazu kaudzīti vēstuļu, kuras kopā saturēja alabastra papīru prese. Tā bija viena no Džereda presēm, izgrebta baltas rozes -+ Stjuartu simbola formā. Vēstules zem baltā zieda bija no abata Aleksandra, grāfa Māra un citiem ievērojamiem jakobītu kustības dalībniekiem. Un tās visas bija pilnas ar aizplīvurotiem mājieniem, miglainiem solījumiem un pretrunīgām gaidām.
- Man ir sajūta, ka es sitos ar lidojošu spalvu mākoni! Džeimijs nikni iesaucās. Es varu cīnīties īstā kaujas laukā, kur pretinieku var satvert, to es varu. Bet šo… Viņš paķēra saujā no rakstāmgalda vēstules un pasvieda uz augšu. Istabā vilka caurvējš, un papīra lapas uzvirpuļoja gaisā, dažas paslīdēja zem mēbelēm, citas noplanēja uz paklāja.
- Te nav, pie kā pieķerties, viņš bezpalīdzīgi sacīja. Es varu runāt ar tūkstošiem cilvēku, uzrakstīt simtiem vēstuļu, dzert ar Čārlzu līdz nemaņai un beigās, vienalga, nezinu, vai esmu pavirzījies uz priekšu.
Atstāju izkaisītās vēstules guļam uz grīdas; gan jau istabene tās vēlāk salasīs.
- Džeimij, es klusi teicu. Mēs varam tikai mēģināt.
Viņš stāvēja, ar rokām atspiedies pret galdu, un tikko jaušami pasmaidīja.
- Nūjā. Priecājos, ka tu teici “mēs”, Ārmaliet. Es nudien visā tajā putrā reizēm jūtos ļoti vientuļš.
Apskāvu viņa vidukli un piespiedu vaigu pie muguras.
- Tu taču zini, ka es nepametīšu tevi šajā cīņā vienu, es dudināju. Galu galā es tevi tajā ievilku.
Jutu, ka mugura man pie vaiga sāk kratīties aizturētos smieklos.
- Nūjā, ka tu. Bet es tev to nepārmetu, Ārmaliet. Viņš pagriezās, pieliecās un viegli noskūpstīja mani uz pieres. Tu izskaties nogurusi, mo nighean donn. Ej augšā gulēt. Man vēl mazliet jāpastrādā, bet es drīz nākšu.
- Labi. Šovakar es biju nogurusi, lai arī pirmo grūtniecības nedēļu hroniskā miegainība bija atkāpusies un tās vietā nācis jauns enerģijas pieplūdums; dienā atkal jutos moža, gluži vai pāri plūdu no vēlēšanās darboties.
Ejot ārā, uz mirkli apstājos durvīs. Džeimijs joprojām stāvēja pie rakstāmgalda, blenžot atvērtajā kantorgrāmatā.
- Džeimij? es ierunājos.
-Jā?
- Slimnīca… es teicu, ka padomāšu. Tu arī padomāsi, labi?
Viņš pagrieza galvu, viena uzacs bija augstu savilkusies. Tad
viņš pasmaidīja un strupi pamāja ar galvu.
- Drīz būšu pie tevis, Ārmaliet, viņš sacīja.
Ārā joprojām valdīja slapjdraņķis. Sīkas, sasalušas lietus lāses grabināja logu rūtis un čūkstēdamas izkusa uguns liesmās, kad naktī vējš iepūta tās pa dūmvadu kamīnā. Stiprā auka vaidēja un gaudoja starp māju skursteņiem, tāpēc guļamistaba likās vēl
mājīgāka. Bet gulta, nodrošināta ar dūnu segām, milzīgiem, mīkstiem spilveniem un Džeimiju, kurš kā elektriskais sildītājs nemitīgi izdalīja apkures džoulus, bija pati siltuma un ērtību oāze.
Man blakus gulošā vīrieša lielā plauksta viegli pārslīdēja manam vēderam, cauri plānajam zīda naktskreklam jutu tās siltumu.
- Nē, šeit. Tev jāpaspiež mazliet stiprāk. Saņēmu roku un piekļāvu tieši virs kaunuma kaula, kur varēja sajust dzemdi, apaļš, ciets uzkalniņš, kādu nieku lielāks par greipfrūtu.
- Jā, es jūtu, Džeimijs murmināja. Viņš patiešām ir tur. Viens mutes kaktiņš savilkās uz augšu bijīgas sajūsmas pilnā smaidā, un man pievērsās mirdzošas acis. Vai viņš jau kustas?
Es papurināju galvu.
- Pagaidām ne. Spriežot pēc tavas māsas Dženijas teiktā, domāju, ka jāpaciešas vēl apmēram mēnesi.
- Mmm. Džeimijs noskūpstīja sīko uzkalniņu. Ko tu, Armaliet, domā par “Delhauziju”?
- Ko es domāju par “Delhauziju”? Kādā ziņā? es nesapratu.
- Nu, kā vārdu. Džeimijs noglāstīja man vēderu. Viņam vajadzēs vārdu.
- Tiesa. Taču kāpēc tu domā, ka būs puika? Tikpat labi varētu būt meitene.
- Ak tā? Nu kā tad, taisnība, nākamais tēvs atzina, bet izklausījās, ka šāda iespēja viņam tikai nupat būtu ienākusi prātā. Bet kāpēc nesākt ar zēnu vārdiem? Mēs varam nosaukt viņu tava tēvoča, tā, kas tevi izaudzināja, vārdā.
- Umm. Es, savilkusi pieri, lūkojos uz savu vidukli. Lai cik ļoti biju mīlējusi savu tēvoci Lemu, diezin vai vēlējos padarīt nelaimīgu nevainīgu zīdami ar tādiem vārdiem kā “Lemberts” vai “Kventins”.
- Nē, diez vai. Turklāt nedomāju arī, ka vēlos nosaukt viņu kādā no tavu tēvoču vārdiem.
Džeimijs izklaidīgi, jo gremdējās domās, glāstīja man vēderu.
- Kā sauca tavu tēvu, Ārmaliet? viņš iejautājās.
Mirkli man vajadzēja apdomāties, iekams atcerējos.
- Henrijs. Henrijs Montmorensijs Bīčems. Džeimij, lai notiek kas notikdams, es nepieļaušu, ka manu bērnu sauc par “Montmorensiju Freizeru”. Arī Henrijs mani īpaši nesaista un tomēr par Lembertu labāks ir. Kā būtu ar Viljamu? es ieminējos. Tava brāļa vārdā? Džeimija vecākais brālis Viljams bija miris, nesasniedzis pusaudža gadus, bet nodzīvoja pietiekami ilgi, lai jaunākais viņu atcerētos ar mīlestību.
Džeimija piere bija domās savilkta.
- Hm. Nūjā, varbūt. Vai arī mēs varētu saukt viņu par…
- Džeimss, no dūmvada kā no kapa atskanēja dobja balss.
- Ko? Es uzrāvos sēdus.
- Džeimss, nepacietīgi atkārtoja kamīns. Džeimss, Džeimss!
- Mīļais Jēzu, izdvesa Džeimijs, blenzdams kamīna mutē lēkājošajās liesmās. Jutu, ka viņam uz apakšdelma saceļas spalvas, stīvas kā stieples. Mirkli viņš sēdēja sastindzis, tad, galvā iešaujoties domai, pielēca kājās un piesteidzās pie mansarda loga, pat neapgrūtinot sevi ar virskrekla uzvilkšanu.