Viņš pastūma uz augšu loga rūti, ielaižot istabā salta vēja brāzmu, un izbāza galvu ārā, naktī. Dzirdēju slāpētu kliedzienu, tad noskrapstēja jumta kārniņi. Džeimijs tālu izliecās pa logu, pacēlās uz pirkstgaliem, lai tiktu klāt tam, pēc kā sniedzās, tad lēnām, salijis un piepūlē ņurdēdams, kāpās atpakaļ. Viņš ievilka istabā kādu cilvēku, kurš bija apķēries viņam ap kaklu, glītu zēnu tumšās, viscaur izmirkušās drēbēs, un ap vienu roku viņam bija aptīta ar asinīm notraipīta lupata.
Viesim aiz palodzes aizķērās kāja, un viņš piezemējās neveikli, garšļaukus uz grīdas. Bet uzreiz pierausās kājās un paklanījās man, noraujot no galvas nošķiebtu cepuri.
- Cienītā kundze, viņš sacīja ar stipru franču akcentu. Man jālūdz jums piedošana, ka ierodos tik neceremoniāli. Rīkojos kā iebrucējs, bet tikai nepieciešamība mani spiež ierasties pie mana drauga Džeimsa tik nepiemēroti vēlā stundā.
Viņš bija spēcīgs, izskatīgs jauneklis ar bieziem, gaišbrūniem matiem, kas sprogās slīga uz pleciem, un gaišu sejas krāsu; vaigi no
aukstuma un piepūles bija pietvīkuši sarkani. Viņam viegli tecēja deguns, viņš to noslaucīja ar aptīto roku un mazliet saviebās.
Džeimijs, uzacis saraucis, viegli palocījās viesim.
- Mana māja ir jūsu rīcībā, Jūsu Augstība, viņš sacīja, uzmetis jauneklim skatienu, kas ietvēra mūsu viesa apģērba vispārējo nekārtību. Kaklasaite atraisījusies un vaļīgi karājās ap kaklu, puse no pogām bija šķībi sapogātas, un bikšu priekšas klape plivinājās pusmastā. Redzēju, ka Džeimijs mazliet saviebjas un neuzkrītoši nostājas princim priekšā, lai aizsegtu nepiedienīgo skatu manām acīm.
- Vai drīkstu stādīt priekšā savu sievu, Jūsu Augstība? viņš turpināja iepazīstināšanu. Klēra, Broktūrekas kundze. Klēra, šis ir Viņa Augstība princis Čārlzs, Skotijas karaļa Džeimsa dēls.
- Um, jā, es sacīju. Biju jau to sapratusi. Ē… labvakar, Jūsu Augstība. Es cēli pamāju ar galvu, savelkot sev apkārt segu. Nolēmu, ka šajos apstākļos drīkstu iztikt bez parastā reveransa.
Princis bija izmantojis Džeimija garo iepazīstināšanas procedūru, lai savestu kārtībā bikses, un tagad karaliskas pašcieņas pilns pamāja ar galvu.
- Priecājos, cienītā kundze, viņš sacīja un vēlreiz palocījās, nu jau nesalīdzināmi elegantāk. Tad iztaisnojās un stāvēja, grozīdams rokā cepuri, acīmredzot cenšoties izdomāt, ko tagad teikt. Džeimijs basām kājām un kreklā visu laiku skatījās te uz mani, te Čārlzu, it kā arī būtu zaudējis valodu.
- Ē… es pārtraucu klusumu. Vai jums gadījusies nelaime, Jūsu Augstība? Es ar galvu norādīju uz mutautā ievīkstīto roku, un Džeimijs palūkojās lejup, it kā redzētu to pirmo reizi.
- Jā. Ak… nē. Tas ir… nieks, kundze. Skatoties uz roku, princis pietvīka vēl sarkanāks. Viņš izturējās savādi tā kā apjucis, tā kā dusmīgs. Taču es redzēju, ka asins traips uz auduma plešas lielāks, tāpēc nolaidu kājas uz grīdas un mēģināju sataustīt rītasvārkus.
- Labāk ļaujiet man paskatīties, es ieminējos.
Ievainojums, kuru princis man parādīja diezgan negribīgi,
nebija nopietns, bet neparasts gan.
- Izskatās pēc dzīvnieka koduma, es neticības pilnā balsī ieminējos, slaukot sīkās, durtās brūcītes, kas virknējās puslokā ādā starp īkšķi un rādītājpirkstu. Princis Čārlzs saviebās, kad stiprāk saspiedu ievainojumu, lai tas asiņojot iztīrītos un es varētu to pārsiet.
- Jā. Man iekoda pērtiķis. Pretīgi, tāds blusains zvērs! viņš nespēja savaldīties. Es viņai teicu, lai tiek no tā ķēma vaļā. Tas kustonis noteikti ir slims!
Biju jau atradusi savu zāļu lādi un tagad plānā kārtiņā klāju uz brūces genciānas ziedi.
- Nedomāju, ka jums vajadzētu raizēties, es teicu, iegrimusi darbā. Ja vien dzīvniekam nav trakumsērgas, tad viss būs labi.
- Trakumsērga? Princis nobālēja balts kā palags. Vai tas iespējams? Skaidrs, ka viņam nebija ne jausmas, kas tā trakumsērga tāda ir, bet saskarties ar to viņš noteikti nevēlējās.
- Viss ir iespējams, es jautri attraucu. Prinča pēkšņās ierašanās pārsteigta, es tikai tagad sāku apjaust, ka ilgākā laika posmā visiem tiktu aiztaupītas liela tiesa nepatikšanu, ja šis jaunais cilvēks cēlsirdīgi kapitulētu kādas ātras un nāvējošas slimības priekšā. Tomēr es nespēju no sirds vēlēt viņam gangrēnu vai trakumsērgu, tāpēc kārtīgi pārsēju ievainojumu ar tīru lina saiti.
Viņš pasmaidīja, atkal paklanījās un, jaucot franču un itāļu valodas, ļoti skaisti man pateicās. Džeimijs, kas tagad jau piedienīgi bija ģērbies kiltos, aizvilka Čārlzu, kurš joprojām daudzvārdīgi atvainojās par vēlo vizīti, uz pirmo stāvu iztukšot pa glāzei.
Sajutusi, ka istabā valdošais dzestrums spiežas cauri naktskreklam un rītasvārkiem, es atkal ierāpos gultā un uzvilku segu līdz zodam. Tad, lūk, kāds bija princis Čārlzs! Smuks gan, šaubu nav; vismaz ir pie kā acis pamielot. Taču likās vēl ļoti jauns krietni jaunāks par Džeimiju, kaut ari es zināju, ka mans vīrs ir tikai pāris gadu vecāks. Tomēr jāatzīst, ka Viņa Augstībai piemita patīkamas manieres un, par spīti nekārtīgajam apģērbam, krietna deva pašcieņas. Bet vai tiešām ar to pietiek, lai viņš varētu atgriezties Skotijā atbrīvotāju karaspēka priekšgalā? Laižoties snaudā, es prātoju,
kā tas nākas, ka Skotijas troņmantnieks nakts vidū ar pērtiķa sakostu roku klīst pa Parīzes namu jumtiem.
Šis jautājums man nedeva mieru vēl tad, kad Džeimijs pēc kāda laika mani uzmodināja, ieslīdot gultā un pieliekot savas lielās, ledusaukstās pēdas man pie ceļgaliem.
- Nekliedz tā, viņš rājās, uzmodināsi kalpotājus.
- Kāda joda pēc princis Čārlzs kopā ar pērtiķiem skraida pa jumtiem? es noprasīju, vairoties no vīra pēdām. Savāc savus nolādētos ledus klučus.
- Ciemojas pie savas mīļākās, Džeimijs ar baudu atbildēja.
- Nu labi izbeidz spārdīties. Viņš atvilka kājas un, kad es pagriezos pret viņu, drebinādamies mani apskāva.
- Viņam ir mīļākā? Kura? Aukstuma un skandāla vēsmas mudināta, es drīz vien biju pamodusies pilnīgi.
- Luīze de Latūra, Džeimijs negribīgi atbildēja uz manu tincināšanu. Viņa deguns izskatījās garāks un smailāks nekā parasti, kad biezās uzacis bija savilktas virs tā. Skotu katoļi, pie kuriem piederēja arī Džeimijs, uzskatīja, ka uzturēt mīļāko ir ļoti slikti, bet visiem zināms, ka karaļiem šajā ziņā ir zināmas privilēģijas. Taču princese de Latūra bija precējusies. Padarīt par savu mīļāko precētu sievieti pat karalim tāda rīcība pilnīgi noteikti bija amorāla par spīti brālēna Džereda piemēram.
- Ha! es apmierinājumā iesaucos. Es to zināju!
- Princis apgalvo, ka mīlot viņu, Džeimijs turpināja, savelkot segas uz pleciem. Viņš saka, ka arī Luīze viņu mīlot; zvērot, ka pēdējos trīs mēnešus esot viņam uzticīga. Kā tad!
- Nu… tas jau nav nekas jauns, es uzjautrināta noteicu. Tātad princis viesojās pie Luīzes? Bet kā viņš tika uz jumta? Vai to viņš tev pastāstīja?
- 0, kā tad. Izstāstīja gan.
Čārlzs, nervu nomierināšanai pēc nakts piedzīvojumiem stiprinājies ar vairākām glāzēm Džereda labākā portvīna, bijis diezgan vaļsirdīgs. Princis stāstījis, ka šonakt viņa iemīļotā ļoti nopietni pārbaudījusi īstas mīlestības spēku ar uzticību savam mīlulim -