visai kašķīgam pērtiķim, kas Viņa Augstības nepatikai atbildējis ar to pašu, tikai dzīvnieka rīcībā bijuši piemērotāki ieroči sava viedokļa demonstrēšanai. Pēc nicinoša knipja pērtiķim zem deguna vispirms apvainotais dzīvnieks Viņa Augstībai sāpīgi iekodis rokā, bet pēc tam vēl sāpīgāk, turklāt ar rūgtiem pārmetumiem bija iekodusi mīļākās mēle. Pāris bija pamatīgi sastrīdējies, aizgājis pat tik tālu, ka Luīze, Roanas princese, bija likusi Čārlzam taisīties, ka tiek. Viņš bija teicis, ka dosies projām ar lielāko prieku, lai nekad tur viņš dramatiski uzsvēris vairs neatgrieztos.
Taču prinča aiziešanu ievērojami apgrūtinājis fakts, ka princeses vīrs agrāk, nekā gaidīts, atgriezies no spēļu vakara un ērti iekārtojies priekšistabā ar pudeli brendija.
- Tā, Džeimijs, nevilšus pasmaidīja par šo domu, Viņa Augstība nevēlējās palikt pie daiļavas, bet projām tikt nevarēja, tāpēc viņš atvēra logu un izlēca uz jumta. Viņš stāstīja, ka pa notekcaurulēm ticis gandrīz līdz ielai; taču tad bija parādījies pilsētas sargs, un, lai tas pārdrošnieku nepamanītu, vajadzējis rausties atpakaļ. Viņš esot brīnišķīgi pavadījis laiku, slapstoties ap skursteņiem un slidinoties uz slapjajiem kārniņiem, līdz ienācis prātā, ka mēs dzīvojam tikai trīs mājas tālāk un jumti ir tik tuvu cits pie cita, ka viegli var pārlēkt kā pa ūdensrožu lapām.
- Mm, es noņurdēju, jūtot, ka kāju pirkstos atkal atgriežas siltums. Vai aizsūtīji viņu mājās karietē?
- Nē, viņš paņēma no staļļa zirgu.
- Ja princis dzēris Džereda portvīnu, tad cerams, ka tie abi tiks līdz Monmartrai, es izteicu savas domas. Tas ir krietns gabals.
- Nu, bez šaubām, būs gan auksti, gan slapji, Džeimijs augstprātīgi piekrita, kā vīrietis, kas tikumīgi ieritinājies siltā gultā blakus likumīgi pielaulātajai sievai. Viņš nopūta sveci un piekļāvās man pie muguras.
- Tā viņam vajag, viņš nomurmināja. Vīrietim jābūt precētam.
Kalpotāji bija kājās jau pirms ausmas, spodrināja un tīrīja, lai sagatavotos Divernē kunga uzņemšanai nelielās vakariņās izmeklētu viesu lokā.
- Nesaprotu, kāpēc viņi tā nopūlas, sacīju Džeimijam, guļot gultā ar aizvērtām acīm un klausoties dzīvajā rosībā lejasstāvā.
- Tikai jānoslauka putekļi no šaha figūrām un jānoliek pudele brendija; Divernē tāpat neko citu nemanīs.
Džeimijs iesmējās un pieliecās, lai uz atvadām mani noskūpstītu.
- Viss ir labi; man vajag kārtīgas vakariņas, ja vēlos uzveikt pretinieku. Viņš vēl paplikšķināja man pa plecu. Eju uz noliktavu, Ārmaliet. Uz pārģērbšanās laiku būšu mājās.
Meklējot kādu nodarbošanos, lai nemaisītos pa kājām kalpotājiem, es beidzot nolēmu lūgt sulaini pavadīt mani līdz Roanu namam. Varbūt Luīzei pēc vakardienas strīda noderēs mazs mierinājums, es spriedu. Prastai ziņkārībai, es sev klīrīgi sacīju, ar manu vizīti nav nekāda sakara.
Kad vēlā pēcpusdienā atgriezos mājās, es atradu Džeimiju guļamistabā uzkumpušu sēžam krēslā pie loga kājas saceltas uz galda, krekla apkakle atrauta vaļā, mati izspūruši un buramies pa neskaidrā rokrakstā aprakstītiem papīriem. Izdzirdējis aizveramies durvis, viņš pacēla galvu, un koncentrētā sejas izteiksme pārvērtās platā smaidā.
- Ārmaliet! Te tu esi! Viņš nolaida garās kājas uz grīdas un šķērsoja istabu, lai mani apskautu. Viņš piekļāva seju maniem matiem, pačubinājās, tad izslējās un nošķaudījās. Vēlreiz nošķaudījies, viņš palaida mani vaļā un meklēja piedurknē kabatlakatu, kuru tur glabāja pa karavīru modei.
- Pēc kā tu smaržo, Armaliet? viņš noprasīja un piespieda pie deguna lina drānu, tieši laikā, lai pagūtu mazināt nākamā varenā šķaudiena sekas.
Iebāzu roku aiz kleitas izgriezuma un izvilku mazu maisiņu, kuru biju noglabājusi starp krūtīm.
- Jasmīns, rozes, maijpuķītes… šķiet, arī vērmeļlapu ambrozijs, es piebildu, kad viņš nošņaukājās un iešķaudīja milzīgā mutauta krokās. Kas tev vainas? Es meklēju kādu vietu, kur izmest maisiņu, un beidzot iesviedu to rakstāmpiederumu kastē uz sava galda istabas otrā malā.
- Viss ir labi. Tas ir ap… ap… ap… ŠĶĪ!
- Apžēliņ! Steigšus atvēru logu un pamāju. Džeimijs paklausīgi izbāza galvu un plecus smidzinošajā lietū, lai ieelpotu svaigo, no hiacinšu smaržas brīvo gaisu.
- 0, tā ir labāk, viņš atviegloti noelsās, pēc dažām minūtēm ievilcis galvu istabā. Acis viņam iepletās. Ko tu tagad dari, Armaliet?
- Mazgājos, es paskaidroju, cīnoties ar kleitas saitēm uz muguras. Vai, pareizāk būtu teikt, gatavojos to darīt. Esmu ieziedusies ar hiacinšu eļļu, es paskaidroju, kamēr viņš blisināja acis.
- Ja es to nenomazgāšu, tad tu, visticamāk, uzsprāgsi.
Džeimijs, domīgi slaucīdams degunu, pamāja ar galvu.
- Zināma taisnība tev ir, Armaliet. Vai man pateikt, lai sulainis uznes karstu ūdeni?
- Nē, nevajag. Aši noskalošos, un smaka būs pagaisusi, es solīju, cik ātri vien iespējams pogājot vaļā kleitu un raisot auklas. Pacēlu rokas, lai sasietu matus mezglā. Pēkšņi Džeimijs paliecās uz priekšu, satvēra mani pie plaukstas locītavas un parāva roku uz augšu.
- Ko tu dari? es sabijusies jautāju.
-Ko tu esi izdarījusi, Armaliet? viņš noprasīja, blenžot man padusē.
- Noskuvos, es palepojos. Vai, pareizāk sakot, izdarīju vaksāciju. Šorīt pie Luīzes bija servante aux petits soins1 nu, zini, viņas kosmētiķe un sakopa arī mani.
- Vaksāciju? Džeimijs kvēlošu skatienu raudzījās uz svečturi pie krūzes, tad atkal pievērsās man. Tu lēji sev azotē vasku?
- Ne jau tādu vasku, es viņu mierināju. Smaržīgu bišu vasku. Kosmētiķe to sakarsēja, tad siltu uzklāja uz ādas. Kad vasks atdziest, to norauj, atcerējusies es uz mirkli saviebos, un viss ir štokos.
- Par tādām izdarībām vajadzētu nokult ar štoku, Džeimijs bargi noteica. Kāda joda pēc tu to darīji? Joprojām turot manu roku paceltu, viņš pieliecās tuvāk apgrēcības vietai. Vai tad nesā… nesāpēja… apčī! Viņš atlaida manu roku un strauji atkāpās.
- Vai nesāpēja? viņš atkārtoja, atkal piespiedis degunam mutautu.
- Nu, mazliet jau sāpēja, es atzinu. Bet bija tā vērts, vai tev tā nešķiet? Es pacēlu rokas virs galvas kā balerīna un pagrozījos uz abām pusēm. Pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem atkal jutos pilnīgi tīra.
- Tā vērts? Džeimijs likās apmulsis. Kāds sakars tīrībai ar to, ka esi izrāvusi no padusēm visus matus?
Nedaudz novēloti es aptvēru, ka neviena no satiktajām skotu sievietēm nekad nebija izmantojusi jebkāda veida depilāciju. Vēl vairāk Džeimijs gandrīz noteikti nekad nebija atradies pietiekami tuvu augstāko sabiedrības slāņu parīzietei, lai zinātu, ka daudzas no viņām to darīja.
- Nu… es ierunājos, pēkšņi saskārusies ar grūtībām, kādas rodas antropologam, kurš mēģina izskaidrot primitīvas cilts dīvainākās paražas. Ož mazāk, es piedāvāju izskaidrojumu.
- Un kas vainas tavai ošanai? Džeimijs bija iekarsis. Vismaz smaržoji pēc sievietes, nevis pēc kaut kādas puķu dobes. Kā
tu domā, kas es esmu vīrietis vai kamene? Vai tu nomazgāsies, Armaliet, lai varu pieiet tev tuvāk par desmit pēdām?
Paņēmu sūkli un sāku berzties. Luīzes kosmētiķe Lasera kundze bija ieziedusi ar eļļu visu manu augumu; cerēju, ka ar sūkli es vieglāk atbrīvošos no eļļas. Bija ļoti nepatīkami, ka Džeimijs turējās pa gabalu, lai nevarētu saost smaržu, un ļauni lūrēja uz mani kā vilks, kurš met lokus ap medījumu.