Uzgriezu vīram muguru, iemērcu sūkli bļodā un nevērīgi pāri plecam izmetu:
- Es… ē… apstrādāju arī kājas.
Zagšus atskatījos. Pirmais trieciens pamazām pārvērtās par pilnīgu neizpratni.
- Tavas kājas neož, viņš aizrādīja. Ja vien neesi bridusi pa govju pļekām.
Es pagriezos, uzrāvu brunčus virs ceļiem, pastiepu vienu kāju uz priekšu, lai parādītu dilba un potītes slaidās līnijas.
- Bet tās izskatās daudz labāk, es norādīju. Jaukas un gludas, nevis spalvainas kā pērtiķim.
Džeimijs aizvainots paskatījās uz saviem mīkstu spalvu apaugušajiem ceļgaliem.
- Es tātad esmu pērtiķis?
- Ne jau tu, bet es. Biju tuvu izmisumam.
- Manas kājas ir nesalīdzināmi spalvainākas, nekā tavas jebkad ir bijušas.
- Nu, tām tādām arī jābūt. Tu esi vīrietis!
Džeimijs ievilka elpu, it kā grasītos kaut ko atbildēt, tad atkal izpūta, purinādams galvu un kaut ko pie sevis purpinādams gēlu valodā. Viņš atkal atkrita krēslā un atspiedās pret atzveltni, ar samiegtām acīm mani vērodams un laiku pa laikam kaut ko noburkšķēdams. Tulkojumu nolēmu nelūgt.
Istabā valdīja gaisotne, ko maigi varētu raksturot kā saspringtu, tālab pēc mazgāšanās es mēģināju izlīgt.
- Zini, varēja būt ari ļaunāk, es ierunājos, ar sūkli berzdama cisku. Luīze noplēsa visus ķermeņa matus.
Šis paziņojums Džeimiju tā sabiedēja, ka viņš atgriezās pie angļu valodas, vismaz uz laiku.
- Ko, viņa nodzinusi savas kūša spalvas!? No šausmām viņš bija sācis runāt sev neraksturīgi rupji.
- Mm-hm, es novilku, būdama priecīga, ka šī aina novērsusi viņa uzmanību no mana bezmatainā stāvokļa. Ik matiņu. Lasera kundze tos, kas bija izbēguši no vaska, izplūca.
- Pie visiem svētajiem! Viņš cieši aizmiedza plakstus, vai nu lai izvairītos, vai ari lai labāk iztēlotos to, ko es aprakstīju.
Acīmredzot Džeimijs bija izvēlējies pēdējo, jo atkal atvēra acis un nikni paskatījās uz mani, skarbi noprasot:
- Tagad viņa staigā apkārt kā mazs skuķēns?
- Viņa saka, smalkjūtīgi iebildu, ka vīriešiem tas liekoties uzbudinoši.
Uzacis savilkās gandrīz līdz matiem, tas bija virtuozs triks cilvēkam ar klasiski augstu pieri.
- Es nudien vēlētos, lai tu beidz purpināt, es noteicu, izklājot sūkli uz krēsla atzveltnes žūt. Nesaprotu nevienu vārdu.
- Zini, Ārmaliet, viņš atbildēja, tā ari labāk.
12 nodaļa Eņģeļu slimnīca
-Labi, pie brokastgalda Džeimijs samierinājies sacīja. Tad brīdinoši norādīja uz mani ar karoti. Nu tad ej. Taču tevi pavadīs ne tikai sulainis, bet arī Mērtegs; ka
tedrāle ir nabagu kvartālā.
- Pavadīs? Es saslej os un atgrūdu bļodu ar putru, ko biju vērojusi, maigi sakot, atturīgi. Džeimij! Vai tu gribi teikt, ka tev nekas nav pretī, ja es eju uz Eņģeļu slimnīcu?
- Nezinu, vai gribu teikt tieši to, viņš norūca, lietišķi ar karoti smeļot savu putru. Bet laikam jau man būs krietni vairāk iebildumu, ja tu neiesi. Un, ja strādāsi slimnīcā, vismaz nevarēsi visu laiku pavadīt kopā ar Luīzi Roanu. Izskatās, ka biedrošanās ar ubagiem un noziedzniekiem vēl nav tas ļaunākais, viņš drūmi pabeidza savu sakāmo. Vismaz man nav jābaidās, ka no slimnīcas pārnāksi ar izdīrātu kājstarpi.
- Es centīšos, nosolījos.
Savā laikā esmu redzējusi krietni daudz virsmāsu, dažas no tām bija patiešām izcilas, kas savu darbu uztvēra kā aicinājumu. Mātei Hildegardei šis process bija noticis apgrieztā secībā, bet rezultāts bija iespaidīgs.
Grūti iedomāties atbilstošāku cilvēku par Hildegardi de Gaskoņu, kura spētu vadīt tādu iestādi kā Eņģeļu slimnīca. Žēlsirdīgajām māsām aiz muguras nepārtraukti vīdēja turpat sešas pēdas
garais, kārnais, kaulainais augums, savīkstīts neskaitāmos jardos melna vilnas auduma, kā no slotaskātiem izgatavots putnubiedēklis, kas sargā ķirbju lauku. Viņas personības spēks visus durvju sargus, slimniekus, māsas, sanitārus, novices, apmeklētājus, aptiekārus pacēla gaisā un aizmēza kārtīgās kaudzītēs, kur mātei Hildegardei tas likās visnoderīgāk.
Garais augums un turklāt arī seja, kas bija tik izcili neglīta, ka to varēja uzskatīt par groteski skaistu, skaidri parādīja iemeslus, kāpēc viņa bija izvēlējusies pievērsties reliģiozai dzīvei, Kristus bija vienīgais vīrietis, no kura varētu sagaidīt pretmīlu.
Balss mātei Hildegardei bija zema un skanīga; nazālais Gaskoņas akcents dārdēja slimnīcas koridoros kā blakus esošās baznīcas zvanu atbalss. Reizēm es viņu vispirms sadzirdēju un tikai tad ieraudzīju, spēcīgā balss pieauga skaļumā, kad viņa pa gaiteni nāca uz kabinetu, kur es un sešas galma dāmas slēpāmies aiz Gerstmana kunga kā salinieki, kas, aizslēpušies aiz nedrošas barikādes, gaida viesuļvētras tuvošanos.
Šauro durvju aiļu aizpildīja mātes Hildegardes galvassegas baltie spārni, tad viņa ar sajūsmas kliedzienu metās klāt Gerstmana kungam un sirsnīgi nobučoja uz abiem vaigiem.
- Mon cher ami!' Kāds necerēts prieks un jo lielāks tāpēc, ka negaidīts. Kas jūs atvedis pie manis?
Iztaisnojusies viņa veltīja platu smaidu arī mums. Smaids nemainījās, kamēr Gerstmana kungs izskaidroja mūsu nāciena nolūku, lai gan mazāk pieredzējusi zīlniece nekā es varētu nepamanīt saspringstam vaiga muskuļus, kas smaidu no sabiedrības laipnības izpausmes pārvērta par nepieciešamības stingo masku.
- Mēs ļoti augstu vērtējam jūsu domas un jūsu dāsnumu, dāmas. Dobjā, zvanam līdzīgā balss turpināja pieklājīgo pateicības runu. Bet es redzēju, ka vienlaikus mazās, gudrās acis, dziļi iegrimušas zem izvelbtās pieres, šaudās šurpu turpu līdzi domām, kā vislabāk un visātrāk atbrīvoties no šī apgrūtinājuma, tajā pašā
laikā izvelkot tik daudz naudas, cik svētulīgās dāmas būtu ar mieru atdot savu dvēseļu labā.
Pieņēmusi lēmumu, mūķene skaļi sasita plaukstas. Negaidīti kā no pudeles izšāvies korķis durvīs nostājās strupa auguma māsa, pēc izskata līdzīga mazam putniņam.
- Māsa Anželika, esi tik laba un aizved šīs dāmas uz ambulanci, priekšniece pavēlēja. Iedod viņām kādas piemērotas drēbes un izvadā pa palātām. Viņas var palīdzēt izsniegt slimniekiem ēdienu ja vēlas. Platā mute ar plānajām lūpām viegli noraustījās, kas liecināja, ka māte Hildegarde nemaz necer, ka pēc ekskursijas pa palātām dāmu cēlie nodomi nebūs mainījušies.
Māte Hildegarde labi pazina cilvēka dabu. Trīs no dāmām izturēja apgaitu pa pirmo palātu, kurā gulēja slimnieki ar skrofulozi, kašķi, ekzēmu, smirdošu piēmiju, cilvēki, kuriem bija nogājuši mati, tad labdares nolēma, ka viņu tieksmi uz žēlsirdību pilnā mērā var apmierināt ziedojums slimnīcai, un bēga atpakaļ uz ambulanci, lai steigšus nomestu raupjos, no apiņu maisiem darinātos uzsvārčus, kuros bijām ietērptas.
Nākamās palātas vidū gara auguma, kārns vīrietis tumšā sutanā veica operāciju, kas izrādījās prasmīga kājas amputācija, īpaši tāpēc, ka pacients nekādā redzamā veidā nebija anestezēts, viņu turēja divi spēcīgi sanitāri un slimajam uz krūtīm sēdēja ražena auguma mūķene, kuras platais tērps, par laimi, aizsedza vīrieša seju.
Viena no dāmām man aiz muguras klusi norīstījās; kad atskatījos, redzēju divas potenciālajām samarietēm piederošas diezgan apjomīgas sēžamvietas, gurns pie gurna, iestrēgušas palātas durvīs, kas veda uz ambulanci un brīvību. Vēl viens izmisīgs grūdiens, notirkšķēja plīstošs zīds, un viņas, izsprukušas no šaurās vietas, aizskrēja pa tumšo gaiteni, gandrīz nogāžot no kājām sanitāru, kurš, nesot ar pārsējiem un ķirurģiskajiem instrumentiem apkrautu paplāti, teciņiem aizsteidzās pretējā virzienā.