Palūkojos sāņus un uzjautrināta redzēju, ka Mērija Hokinsa joprojām ir šeit. Kļuvusi nedaudz baltāka par ķirurģiskajiem
pārsējiem kuri, patiesību sakot, bija nepieļaujami pelēkā krāsā pat viegli iezaļgana, tomēr bēgt nebēga.
- Vite! Dйpкchez-vous!' ķirurgs pavēloši iesaucās, tas laikam bija domāts satricinātajam sanitāram, kurš steigšus sakārtoja paplātes saturu un aulekšoja uz vietu, kur stāvēja garais, tumšais stāvs ar kaulu zāģi rokā, gatavs atdalit atkailināto gūžas kaulu. Sanitārs pieliecās, lai uzliktu otru žņaugu virs operējamās vietas, zāģis nolaidās, un tūlīt atskanēja neaprakstāms, griezīgs troksnis, un es, iežēlojusies par Mēriju Hokinsu, pagriezu viņu prom no operācijas galda. Meitenes roka, ko turēju, drebēja, un peoniju sārtās lūpas bija bālas un sakodītas kā salnas nokosts zieds.
- Vai nevēlaties iet projām? es pieklājīgi apvaicājos. Māte Hildegarde noteikti sagādās jums karieti. Pāri plecam atskatījos uz tukšo, tumšo gaiteni. Baidos, ka grāfiene un Lemberta kundze jau ir devušās projām.
Mērija skaļi norija siekalas, bet jau tā apņēmībā saspringtais žoklis kļuva vēl stingrāks.
- N-nē, viņa izmocīja. Ja jūs paliksiet, arī es palikšu.
Es katrā ziņā biju nodomājusi palikt; ziņkārība un vēlme palēnām izlauzt ceļu līdz Eņģeļu slimnīcas operāciju telpai bija pārāk stipra, lai atsvērtu to ar žēlumu, ko es varētu just pret Mērijas emocionālo dabu.
Māsa Anželika bija nogājusi kādu gabalu, kad atklāja, ka mēs esam apstājušās. Atgriezusies viņa ar vieglu smaidu apaļīgajā sejā pacietīgi stāvēja un gaidīja, it kā paredzot, ka ari mēs ņemsim kājas pār pleciem. Es pārliecos pāri kādam matracim, kas bija noklāts uz grīdas pie sienas. Zem vienas plānas segas gulēja ļoti tieva, apātiska sieviete, viņas acis bez intereses slīdēja mums pāri. Manu uzmanību nebija piesaistījusi sieviete, bet savādas formas stikla trauks, kas stāvēja uz grīdas blakus matracim.
Trauks bija līdz malām pilns ar dzeltenu šķidrumu bez šaubām, urīnu. Jutos nedaudz izbrīnīta; kāda jēga ņemt urīna paraugu, ja nav nekādu iespēju veikt ķīmiskās analīzes, pat ar lakmusa
papīru? Taču, pārcilādama prātā iemeslus, kāpēc taisa urīna analīzes, man radās ideja.
Es uzmanīgi paņēmu trauku, nepievēršot uzmanību māsas Anželikas satrauktā balsi izteiktajiem iebildumam. Uzmanīgi paošņāju gaisu. Kā tad! Smaku daļēji nomāca skābie amonjaka izgarojumi, tomēr šķidrums oda šķebīgi saldi līdzīgi saskābušam medum. Es svārstījos, bet savu pieņēmumu pārbaudīt varēja tikai vienā veidā. Pretīgumā viegli saviebusies, es uzmanīgi iemērcu urīnā pirksta galu un tik tikko pieskāros ar to pie mēles.
Blakusstāvošā Mērija, kura platām acīm mani vēroja, klusi norīstījās, bet māsas Anželikas acīs pēkšņi bija pamodusies interese. Pataustīju ar plaukstu sievietes pieri tā bija vēsa. Drudža, kas izskaidrotu lielo ķermeņa svara zudumu, nebija.
- Kundze, vai jums gribas dzert? es uzrunāju slimnieci. Atbildi es jau zināju, pirms viņa atvēra muti, jo redzēju pie galvgaļa tukšu karafi.
- Nepārtraukti, viņa atbildēja. Un ari ēst gribas visu laiku. Taču ēd, cik gribi, miesa uz kauliem neaug. Sieviete pacēla roku, tievu kā maikste, atklājot kaulainu locītavu, tad ļāva rokai noslīgt, it kā šī piepūle būtu izsmēlusi visus spēkus.
Viegli glāstīju izģindušo plaukstu un nomurmināju tādus kā atvadu vārdus; manu milzīgo sajūsmu, ka esmu uzstādījusi pareizu diagnozi, slāpēja apziņa, ka šajā laikmetā pret cukura diabētu zāļu nav manā priekšā gulošā sieviete ir nolemta nāvei.
Noskumusi izslējos, lai sekotu māsai Anželikai, kura, gausinājusi steidzīgo gaitu, tagad gāja man blakus.
- Vai varat pateikt, kas viņai kaiš, kundze? mūķene ziņkāri jautāja. Tikai pēc urīna?
- Ne tikai pēc tā, es atbildēju. Bet, jā, es zinu, kas viņai vainas. Viņai ir… Nolādēts. Kā viņi to tagad sauktu? Viņai ir… khm, cukurslimība. Viņa no ēdiena negūst sātu, un viņai milzīgi slāpst. Tāpēc izdalās liels daudzums urīna.
Māsa Anželika māja ar galvu, tuklajā sejā lieliem burtiem bija ierakstīta ziņkārība.
- Un vai jūs, kundze, varat pateikt, vai viņa atlabs?
- Nē, es teicu skaidri un gaiši. Slimība jau tālu aizgājusi; varbūt pat mēnesi nenodzīvos.
- Ak tā. Gaišās uzacis savilkās uz augšu, un ziņkārību bija nomainījusi cieņa. Tā teica arī Parnela kungs.
- Un kas viņš tāds būtu? es vīzdegunīgi jautāju.
Tuklā māsa apjukumā sarauca pieri.
- Nu, savā darbnīcā viņš laikam ir šinu taisītājs un juvelieris. Kad atnāk šurp, viņš parasti strādā kā urinoskopists.
Jutu, ka arī man savelkas uzacis.
- Urinoskopists? es neticības pilnā balsī atkārtoju. Vai tad ir kaut kas tāds?
- Oui, kundze. Un viņš par nabaga izkāmējušo pacienti teica to pašu, ko jūs. Nekad neesmu satikusi sievieti, kas kaut ko saprastu no urinoskopijas zinātnes. Māsa Anželika kā apburta raudzījās manī.
- Nu, māsa, “jo debess telpā un virs zemes, draugs, daudz par ko zinātne pat nesapņo,” es augstsirdīgi atbildēju. Viņa nopietni pamāja ar galvu, un es sakaunējos par savu zobošanos.
- Taisnība gan, kundze. Vai nepaskatīsieties uz kungu, kas guļ pēdējā gultā? Šķiet, viņš sūdzas par aknām.
Mēs turpinājām staigāt no vienas gultas pie nākamās, veicot pilnīgu milzīgās zāles apgaitu. Es redzēju tādu slimību gadījumus, par kādām biju tikai lasījusi grāmatās, un visdažādākās traumas, sākot ar dzēruma kautiņā gūtu galvas ievainojumu un beidzot ar važoni, kuram vīna muca saspiedusi krūškurvi.
Pie dažām gultām es pakavējos ilgāk, uzdevu jautājumus slimniekiem, kuri spēja atbildēt. Dzirdēju, ka man pie pleca caur muti elpo Mērija, bet nepaskatījos, vai viņa ir aizspiedusi degunu.
Apgaitas beigās māsa Anželika vērsās pie manis ar ironisku smaidu lūpās.
- Nu, cienītā kundze? Vai jūs joprojām vēlaties kalpot Tam Kungam, palīdzot nelaimīgajiem?
Es jau atrotīju kleitas piedurknes.
Atnesiet man bļodu ar karstu ūdeni, māsa, es teicu, un ziepes.
- Kā bija, Armaliet? Džeimijs jautāja.
- Briesmīgi! es ar platu smaidu sejā atbildēju.
Es biju atlaidusies uz dīvāna, un viņš, savilcis uz augšu vienu uzaci, ar smaidu lūpās raudzījās manī no augšas.
- Izpriecājies, vai ne?
- Ak, Džeimij, bija tik jauki atkal darīt kaut ko noderīgu! Es mazgāju grīdas, baroju slimniekus ar putru, un, kad māsa Anželika neskatījās, man izdevās apmainīt pāris netīru pārsēju un pat pārdurt augoni.
- 0, labi, viņš sacīja. Vai atcerējies paēst šajā jautrības virpulī?
- Ē… nē, atklāti sakot, neatcerējos, vainīgi juzdamās, atzinos.
- Lai gan… es aizmirsu arī vemt. It kā atminējies par šo nolaidību, mans kuņģis pēkšņi sarāvās. Piespiedu dūri zem krūšu kaula.
- Varbūt vajadzētu iekost.
- Varbūt vajadzētu gan, Džeimijs padrūmi piekrita un pastiepa roku, lai pazvanītu.
Viņš skatījās, kā es paklausīgi tiesāju gaļas pīrāgu un sieru, starp kumosiem sīki un smalki dedzīgi aprakstot Eņģeļu slimnīcu un tās iemītniekus.
- Dažas palātas ir pārpildītas divi vai trīs cilvēki uz gultu, tas ir drausmīgi, bet vai tu negribi no šī? es pārtraucu stāstījumu, lai pajautātu. Ļoti garšīgi.