Džeimijs noskatīja pīrāga gabalu, ko sniedzu viņam.
- Ja tu domā, ka spēsi atturēties, nestāstot par gangrēnas skartiem kāju pirkstiem pietiekami ilgi, kamēr kumoss no barības vada nonāk kuņģī, tad jā.
Noseboti es pamanīju viņa nedaudz nobālušos vaigus un apsārtušās nāsis. Ielēju glāzē vīnu un iedevu vīram, tikai tad atkal paņēmu šķīvi.
- Un kā tev šodien gāja, mīļais? es bikli apjautājos.
Eņģeļu slimnīca kļuva par manu patvērumu. Tiešā un vienkāršā mūķeņu un slimnieku atklātība bija brīnišķīgi atspirdzinoša pēc nemitīgās galma dāmu un kungu intrigu vērpšanas. Un vēl es biju pārliecināta: ja slimnīcā nevarētu ļaut saviem sejas muskuļiem atslābt un ieņemt dabisku izteiksmi, tad mana seja drīz vien sastingtu muļķīga truluma maskā.
Redzot, ka mana darbošanās ir saprātīga un es neprasu no viņām neko vairāk par kādu mazumiņu pārsienamo materiālu, mūķenes drīz vien mani pieņēma. Un, kad pārgāja pirmais izbrīns par manu akcentu un titulu, arī slimnieki. Sabiedrības aizspriedumiem ir liels spēks, bet tie nevar sacensties ar vienkāršu kompetenci, kad steidzīgi vajadzīgas prasmīgas rokas, bet piedāvājums nav nekāds lielais.
Mātei Hildegardei, kura bija ļoti aizņemta, vajadzēja vairāk laika, lai mani novērtētu. Sākumā viņa ar mani nemaz nerunāja, tikai garāmejot izmeta “Bonjour, Madame”, bet es bieži jutu mazo, vērīgo acu caururbjošo skatienu duramies sev mugurā, kad liecos pāri gultai, kurā gulēja pavecs vīrs ar jostas rozi, vai ar alvejas ziedi apziedu tulznas bērnam, kurš bija cietis ugunsgrēkā, kas nabadzīgajos kvartālos bija parasta parādība.
Viņa nekad neizrādīja, ka steidzas, bet dienas laikā nostaigāja milzīgus attālumus, ar jardu gariem soļiem minot slimnīcas pelēko akmens grīdu, un visur viņai sekoja baltais sunītis Podziņš.
Itin nemaz nelīdzinādamies pūkainajiem klēpja sunīšiem, kurus tā bija iecienījušas galma dāmas, Podziņš, pēc izskata spriežot, ar cietu, savēlušos spalvu, kas zem vēdera un ap strupajām, līkajām kājelēm plīvoja kā bārkstis, varēja būt pūdeļa un takša krustojums. Kleinās pēdas ar melnajiem nagiem satraukti skrapstēja pa akmens grīdu, kad viņš tipināja pakaļ saimniecei, ar spico purnu teju skarot viņas habita melnās, plandošās stērbeles.
“Vai tas ir suns?" dziļā izbrīnā biju jautājusi kādam sanitāram, pirmo reizi ieraudzījusi Podziņu, kas soli solī tecēja aiz mātes Hildegardes cauri slimnīcai.
Sanitārs uz bridi bija pārtraucis slaucīt grīdu un noskatījās pakaļ sprogainajai, spalvainajai astei, kas nozuda blakuspalātā.
“Nu,” viņš šaubīdamies novilka, “māte Hildegarde saka, ka esot. Un es nevēlos apgalvot pretējo.”
Kad tuvāk iedraudzējos ar mūķenēm, sanitāriem un ārstiem, kas slimnīcā ieradās tikai laiku pa laikam, dzirdēju par Podziņu dažādus viedokļus, sākot ar iecietīgiem un beidzot ar māņticīgiem. Neviens īsti nezināja, kur māte Hildegarde to ņēmusi, nedz ari to, kādēļ. Suns jau vairākus gadus bija slimnīcas personāla loceklis un ranga ziņā atradās pēc mātes Hildegardes uzskata, un tas bija vienīgais, kurš skaitījās, krietni virs kopējām un vienā līmeni ar vairumu viesmediķu un aptiekāru.
Daži no tiem uz Podziņu raudzījās ar aizdomu pilnu nepatiku, citi ar laipnu humoru. Viens ķirurgs šuneli vienmēr tad, kad slimnīcas vadītāja to nedzirdēja, sauca par “pretīgo žurku”, cits par “smirdīgo trusi”, un viens maza auguma, drukns pārsēju gatavotājs diezgan atklāti sveicināja to kā “trauklupatas kungu”. Mūķenes šo radījumu ierindoja kaut kur pa vidu starp talismanu un totēmu, bet jaunais priesteris no blakus esošās katedrāles, kuram suns bija iekodis kājā, kad tas nāca slimniekiem pasniegt sakramentus, slepus atzinās, ka, viņaprāt, Podziņš ir viens no mazākajiem dēmoniem, kas maskējies par suni savu nešķisto nolūku dēļ.
Par spīti neglaimojošajiem izteikumiem, es domāju, ka priesteris, iespējams, ir patiesībai pienācis vistuvāk. Jo, vairākas nedēļas vērojot šo pāri, biju nonākusi pie secinājuma, ka Podziņš īstenībā ir mātes Hildegardes draugs.
Viņa bieži ar suni sarunājās, ne tādā toni, kā cilvēki parasti runā ar suņiem, bet tā, kā svarīgus jautājumus apspriež ar sev līdzīgajiem. Kad māte Hildegarde apstājās pie vienas vai otras gultas, Podziņš bieži mēdza uzlēkt uz matrača, bakstīt ar purnu un ošņāt sabijušos slimnieku. Dzīvnieks apsēdās gulošajam uz kājām, vienreiz ierējās, jautājoši palūkojās augšup uz saimnieci, luncinādams savu zīdaino asti, it kā vaicātu viedokli par noteikto diagnozi kuru viņa ari vienmēr izteica.
Lai ari šāda uzvediba man likās ļoti interesanta, izdevība tuvāk papētīt šā pāra sadarbību man neradās līdz kādam tumšam, lietainam marta rītam. Es stāvēju pie pusmūža važoņa, tāpat ikdienišķi sarunādamās ar viņu, vienlaikus lauzot galvu, kas, pie joda, viņam kaiš.
Slimnieks bija ieradies iepriekšējā nedēļā. Viņš bija neuzmanīgi kāpis ārā no ratiem, kas vēl nebija pilnīgi apstājušies, un kāja tika ierauta ritenī. Apakšstilbs bija lauzts vairākās vietās, bet lūzums salīdzinoši nebija sarežģīts. Biju salikusi kaulus, un brūce, likās, dzija labi. Audi bija veselīgi sārti, ar labu granulāciju, nesmirdēja, nemanīja arī ļaunu vēstošas sarkanas svītras vai pārlieku jutīgumu, itin nekā, kas izskaidrotu, kāpēc nekritās temperatūra un urīns bija tumšs un smakojošs, kas raksturīgs ieilgušai infekcijai.
- Bonjour, Madame! Man virs galvas atskanēja dobja, sulīga balss, un es, palūkojusies augšup, ieraudzīju mātes Hildegardes tornim līdzīgo stāvu. Žviks! man kaut kas aizšāvās gar elkoni, un Podziņš ar būkšķi piezemējās uz matrača tā, ka slimnieks klusi ievaidējās.
- Kādas ir jūsu domas? jautāja māte Hildegarde. Nepavisam nebiju droša, kuru no mums mani vai Podziņu viņa uzrunā, bet es izmantoju šaubas sev par labu un izskaidroju savus novērojumus.
- Tātad jābūt vēl kādam infekcijas perēklim, es noslēdzu savu runu, bet es to nevaru atrast. Tagad esmu sākusi prātot, vai tikai viņam nav kāds iekšējs iekaisums, kas nav saistīts ar savainoto kāju. Varbūt viegls apendicīts vai iekaisis urīnpūslis, lai gan nevaru uziet arī sāpes vēderā.
Māte Hildegarde pamāja ar galvu.
- Jā, tas ir iespējams. Podziņ! Suns piešķieba galvu, klausoties saimniecē, kura norādīja ar garo zodu uz slimnieku. A la bouche', Podziņ! viņa pavēlēja. Sīkiem solīšiem suns pagājās uz priekšu un vezumnieka sejai piegrūda apaļo, melno purniņu, kas droši vien bija par iemeslu viņa vārdam. Vīra acis, kura plakstiņi
augstās temperatūras dēļ bija satūkuši, no šāda iebrukuma spēji atvērās, bet, ieraudzījis mātes Hildegardes biedējošo stāvu, aprāva sūdzību, kuru viņš grasījās izteikt.
- Atver muti! māte Hildegarde lika, un viņas personības spēks bija tik liels, ka vīrs paklausīja, kaut ari lūpas noraustījās nepatikā par Podziņa klātbūtni. Skaidri varēja redzēt, ka bučoties ar suni viņš šobrīd nevēlas.
- Nē, māte Hildegarde domīgi noteica, vērodama Podziņu.
- Tas nav tas. Meklē citur, Podziņ, bet esi uzmanīgs. Atceries, ka tam cilvēkam ir lauzta kāja.
It kā suns patiesi būtu sapratis katru vārdu, tas sāka ziņkārīgi ošņāt slimnieku, iebāžot degunu padusēs, uzliekot strupo ķepu vīrietim uz krūtīm, lai labāk varētu izmeklēt, viegli bakstot ar purnu gar cirkšņiem. Kad dzīvnieks tika līdz lauztajai kājai, tas uzmanīgi pārkāpa pāri savainotajam loceklim un tikai tad piegrūda purnu apsējiem.
Pēkšņi viņš pagriezās pret cirkšņiem nu kā tad citādi, es nepacietīgi nodomāju, galu galā tas ir suns un piebikstīja pie gurna, tad apsēdās un, uzvaroši luncinot asti, ierējās.