- Te nu tas ir, sacīja māte Hildegarde, norādot uz mazu, brūnu krevelīti tieši zem cirkšņa.
- Bet tā taču ir gandrīz aizdzijusi, es iebildu. Brūce nav iekaisusi.
- Nav? Garā mūķene uzlika roku vīram uz ciskas un spēcīgi paspieda. Viņas muskuļotie pirksti atstāja bedrīti bālajā, miklajā miesā, un vezumnieks iekliedzās kā nelabais.
- A, viņa nopriecājās, vērodama dziļās bedres, kas palikušas no viņas pirkstu pieskāriena. Strutu kabata.
Tā ari bija. Krevele vienā malā bija atnākusi vaļā, un zem tās sūcās biezas, dzeltenas strutas. Neliela iztaustīšana, kuras laikā māte Hildegarde turēja slimnieku aiz kājas un pleca, atklāja cēloni. Gara skaida, izlidojusi no sasistā riteņa, bija iedzīta dziļi ciskā. Šķietami nenozīmīgās ieejas brūces dēļ to nebija pamanījis pats pacients, jo viņam trakoti sāpēja visa kāja. Sīkā brūcīte bija
sadzijusi tīri, bet dziļākais ievainojums sācis pūžņot, un bija izveidojusies strutu kabata ap svešķermeni, iedzītu muskuļu audos, kur nekādi ārēji simptomi nebija redzami vismaz ar cilvēka maņām.
Mazs grieziens ar skalpeli, lai paplašinātu brūci, ašs tvēriens ar garu pinceti, līdzens, spēcīgs rāviens un es pacēlu trīs collas garu asinīm un gļotām klātu skaidu.
- Nav slikti, Podziņ, es teicu, atzinīgi pamājot ar galvu. Gara, sārta mēle laimīgi raustījās, un melnās nāsis ošņāja gaisu manā virzienā.
-Jā, viņa ir laba, māte Hildegarde sacīja, un šoreiz nebija ne mazāko šaubu par to, ar kuru viņa runāja, jo Podziņš bija vīriešu dzimuma. Šunelis paliecās uz priekšu un pieklājīgi apošņāja manu roku, tad pārlaida ar mēli pirkstu kauliņiem, atzinīgi novērtējot kolēģi. Apspiedu vēlmi nobraukt roku sev gar brunčiem.
- Apbrīnojami, es teicu un tā arī domāju.
- Jā, nevērīgi sacīja māte Hildegarde, bet balsī nepārprotami skanēja lepnums. Viņam ļoti labi padodas atrast arī audzējus zem ādas. Un, lai arī vienmēr nespēju pateikt, ko viņš saož elpā un urīnā, viņam ir noteikts riešanas tonis, kas nekļūdīgi norāda uz vēdera darbības traucējumiem.
Pašreizējos apstākļos es neredzēju iemeslu šo apgalvojumu apšaubīt. Es palocījos Podziņām un paņēmu trauciņu ar pulveri saberztu asinszāli pret infekciju.
- Paldies par palīdzību, Podziņ. Vari ar mani strādāt, kad vien vēlies.
- Ļoti saprātīgi, māte Hildegarde noteica, pazibinādama spēcīgus zobus. Daudzi ārsti un chirurgiens, kuri te strādā, nav noskaņoti izmantot priekšrocības, ko sniedz viņa māka.
- Ē, nu… Es nevēlējos mazināt kāda reputāciju, bet mans skatiens pāri gaitenim uz Voleri kungu laikam bija nepārprotams.
Māte Hildegarde smējās.
- Nu, mēs ņemam pretī visu, ko Dievs atsūta, kaut ari reizēm iedomājos, vai Viņš nesūta tos mums tikai tādēļ, lai viņi kaut kur citur neiekultos lielākās nepatikšanās. Tomēr vairums no mūsu
ārstiem ir labāki nekā nekas… pat ja tikai par mata tiesu. Jūs, zobi pazibēja otru reizi, atsaucot man atmiņā labsirdīgu vezumnieku zirgu, esat krietni labāka par neko, kundze.
- Paldies.
- Taču esmu domājusi, māte Hildegarde turpināja, vērodama, kā es uzlieku ar zālēm piesūcināto pārsēju, kāpēc jūs kopjat tikai tos slimniekus, kuriem ir vaļējas brūces un lauzti kauli? Izvairāties no tiem, kam ir izsitumi, klepus un drudzis, kaut ari les maоtresses ierastāk dara šis lietas. Šaubos, vai agrāk esmu redzējusi sievieti ķirurgi. les maоtresses bija nelicencētas dziednieces, galvenokārt no laukiem, kas ārstēja ar zālītēm, kompresēm un burvestībām. Les maоtresses sage-femme bija vecmātes, līdz šim augstākā kasta, ja runā par zināmiem dziedniekiem. Daudzas bija iemantojušas vairāk cieņas nekā licenci ieguvušie ārsti, un zemāko šķiru slimnieki labprātāk izvēlējās viņas, jo tās, visticamāk, ir gan prasmīgākas, gan ari krietni lētākas.
Nejutos pārsteigta, ka viņa bija pamanījusi manas noslieces; jau sen biju sapratusi, ka gandrīz nekas, kas saistījās ar slimnīcu, nepaslidēja garām mātes Hildegardes uzmanībai nepamanīts.
- Ne jau intereses trūkuma dēļ es tā daru, atbildēju. Redziet, es gaidu bērnu, tāpēc nevaru pakļaut sevi iespējai saslimt ar lipīgo slimību. Lauzti kauli nelīp.
- Reizēm es par to šaubos, sacīja māte Hildegarde, uzmetusi skatienu nestuvēm, kuras tikko bija ienestas. Šonedēļ mūs piemeklējusi īsta lūzumu sērga. Nē, neejiet. Viņa ar mājienu aicināja mani atpakaļ. Par to parūpēsies māsa Sesila. Ja vajadzēs, viņa jūs pasauks.
Mūķenes mazās, pelēkās acis noskatīja mani ar ziņkāri, kas sajaukusies ar novērtējumu.
- Tātad jūs esat ne tikai augstdzimusi dāma, bet arī grūta, tomēr jūsu vīrs neiebilst, ka nākat šurp? Viņš noteikti ir ārkārtīgi neparasts vīrietis.
- Nu, viņš ir skots, es atbildēju, it kā tas visu izskaidrotu, jo nevēlējos iedziļināties tēmā par mana vīra iebildumiem.
- A, skots. Māte Hildegarde saprotoši māja ar galvu. Tā, tā.
Gulta, pret kuru biju atspiedusies ar gurnu, nodrebēja, jo Podziņš nolēca zemē un aizrikšoja uz durvīm.
- Viņš saož svešu cilvēku, māte Hildegarde izmeta. Podziņš palīdz ne tikai ārstiem, bet arī sargiem baidos, ka arī no tiem viņš nesaņem vairāk pateicības par savām pūlēm.
Cauri ieejas dubultdurvīm atskanēja valdonīga riešana un baiļu pārņemta cilvēka spalgā balss.
- Ak, tas atkal ir tēvs Balmens! Stulbenis tāds, vai viņš nevar iemācīties stāvēt mierā, kamēr Podziņš viņu aposta? Māte Hildegarde steidzīgi pagriezās, lai dotos palīgā savam pavadonim, bet pēdējā brīdī vēl atskatījās un valdzinoši man uzsmaidīja. Varbūt es atsūtīšu viņu jums palīgā, kundze, kamēr nomierinu tēvu Balmenu. Lai arī viņš, bez šaubām, ir svēts vīrs, viņš neprot atzinīgi novērtēt mākslas darbu.
Māte Hildegarde aizsoļoja uz durvīm savā garajā, nesteidzīgajā solī, un, atvadījusies no vezumnieka, es pievērsos māsai Sesilai un slimniekam, kuru nupat ienesa uz nestuvēm.
Kad atgriezos mājās, Džeimijs gulēja dzīvojamā istabā uz paklāja un viņam blakus, kājas sakrustojis, sēdēja mazs zēns. Džeimijs vienā rokā turēja bilboketu bet otru roku turēja pa gabalu no acs.
- Protams, varu, viņš sacīja. Katru dienu un svētdienās divas reizes. Skaties.
Aizsedzis ar plaukstu vienu aci, ar otru viņš cieši vēroja bilboketa bumbiņu un pameta ziloņkaula kausiņu uz augšu. Auklā piesietā bumbiņa izlēca no tasītes un slaidā lokā lidoja lejup, kā radara vadīta, ar jauku klikšķi iekrītot atpakaļ kausiņā.
- Redzēji? “Skolotājs” vaicāja, noņēmis roku no acs. Viņš izslējās un padeva spēli zēnam. Lūdzu, pamēģini tu. Džeimijs man uzsmaidīja un, pabāzis roku zem brunčiem, sveicienā satvēra manu zaļā zīdā tērpto potīti.
- Izklaidējies? es jautāju.
- Vēl ne, viņš atbildēja, saspiežot manu kāju. Es gaidīju tevi, Armaliet. Garie, siltie pirksti apņēma potīti un slīdēja augstāk, rotaļīgi noglāstot manu apakšstilbu, bet pāris dzidru acu pati nevainība tikmēr lūkojās mani. Uz viena vaiga stiepās sakaltušu dubļu svītra, ari uz krekla un kiltiem bija netīri traipi.
- Ak tā? es sacīju, mēģinot neuzkrītoši izraut kāju no tvēriena. Man likās, ka mazais rotaļbiedrs ir tieši tev piemērota sabiedrība.
Zēns, kurš nesaprata angļu valodu, kurā mēs apmainījāmies piezīmēm, nepievērsa mums nekādu uzmanību, jo pilnībā koncentrējās uz saviem pūliņiem spēlēt bilboketu, skatoties ar vienu aci. Kad divi pirmie mēģinājumi pilnīgi izgāzās, viņš atvēra otru aci un dusmīgi palūrēja uz rotaļlietu, it kā sakot pamēģini tik mani neklausīt. Otra acs atkal aizvērās, bet ne līdz galam; vaļā palika maza spraudziņa, kas modri vērās cauri biezām, tumšām skropstām.