Džeimijs nosodoši noklakšķināja mēli, un acs steigšus aizvērās.
- Nu, Fērgus, lūgtum bez šmaukšanās, viņš aizrādīja. Ja godīgi, tad godīgi. Zēns acīmredzot uztvēra teiktā nozīmi, ja arī nesaprata vārdus; viņš kautri pasmaidīja, atklājot pāri lielu, mirdzoši baltu, nevainojamu priekšzobu, stūrainu kā vāverei.
Džeimija roka izpildīja neredzamu rāvienu, liekot man tuvoties viņam, ja negribēju nostiepties visā augumā no savu safjānādas kurpju augstajiem papēžiem.
- Ak! viņš noteica. Šeit klātesošais Fērguss ir vīrs ar daudziem talantiem, pirmšķirīgs sabiedrotais dīkām stundām, kad sieva pametusi novārtā savu vīru, lai viņš pats meklē sev nodarbošanos pilsētas izvirtības perēklī, slaidie pirksti patvērās iedobē zem ceļa un zīmīgi pakutināja, bet viņam gluži nepiemīt tās mākas, kādas nepieciešamas kompanjonam, lai kavētu laiku tādā veidā, kas man padomā.
- Fērguss? es pārjautāju, noskatot zēnu un cenšoties izlikties nemanām to, kas notika man zem brunčiem. Puikam varēja būt gadi deviņi vai desmit, bet savam vecumam viņš bija maza
auguma un smalkiem kauliem kā sesks. Ģērbies tīrās, novalkātās drānās, kas bija dažus izmērus par lielām, viņš bija francūzis caur un cauri, ar gaišu, dzeltenīgu ādu un lielām, tumšām Parīzes ielu bērna acīm.
- Nu, īstenībā viņa vārds ir Klodels, bet mēs nospriedām, ka tas neizklausās diez ko vīrišķīgi, tāpēc viņš jāsauc par Fērgusu. Tas ir viens karavīram piedienīgs vārds. Sadzirdējis pieminam savu vārdu vai vārdus zēns palūkojās augšup un bikli man uzsmaidīja.
- Šī ir kundze, Džeimijs paskaidroja Fērgusam, ar brīvo roku pamādams uz mani. Vari viņu saukt par cienīto kundzi. Diez vai viņš spēs izteikt “Broktūrekas”, viņš vēl piebilda, šo piezīmi domādams man, vai pat Freizere.
- Kundze būs labi. Es smaidīju. Un stiprāk parāvu kāju, cenšoties atbrīvot roku, kas bija pielipusi kā dēle. Ē, kāpēc, ja drīkstu jautāt?
- Kas kāpēc? 0, tu domā, kāpēc Fērguss?
- Jā, tieši to es domāju. īsti nezināju, cik tālu sniegsies viņa roka, bet plauksta jau lēnām zagās augšup man pa cisku. Džeimij, tūlīt aizvāc savus nagus!
Pirksti aizslīdēja sāņus un veikli atraisīja prievīti, kas saturēja zeķi. Tā noslīdēja man pa kāju un aptinās ap potīti.
- Kustonis! Es spēru viņam, bet viņš smejoties izvairījās.
- Ak, kustonis? Un kāds?
- Krancis! es atcirtu, cenšoties pieliekties, lai, nenogāžoties no augstajiem papēžiem, savilktu uz augšu zeķi. Mazais Fērguss, uzmetis mums īsu, vienaldzīgu skatienu, bija atsācis mēģinājumus ar bilboketu.
- Kas attiecas uz zēnu, Džeimijs dzīvespriecīgi turpināja,
- viņš tagad pie manis strādā.
- Un kādi ir viņa pienākumi? es painteresējos. Mums jau ir zēns, kas tīra nažus un spodrina apavus, un vēl mums ir staļļu puika.
Džeimijs pamāja ar galvu.
- Kā tad, tiesa kas tiesa. Taču kabatzagļa mums vēl nav. Vai, pareizāk būtu teikt, nebija; tagad ir.
Es lēnām ieelpoju un izelpoju.
- Skaidrs. Laikam jau es būtu apaļa idiote, ja jautātu: kāpēc mums mājas saimei vēl jāpievieno kabatzaglis?
- Vēstuļu zagšanai, Armaliet, Džeimijs mierīgi atbildēja.
- Ā, es novilku, jo man pamazām sāka ataust.
- No Viņa Augstības neko sakarīgu nevaru izdabūt; kad esam kopā, viņš neko citu nedara kā tikai pūš un elš par Luīzi de Latūru vai arī griež zobus un lādas, ja viņi atkal saķildojušies. Jebkurā gadījumā vienīgais, ko viņš vēlas, ir pēc iespējas drīzāk piedzerties. Mārs jau ir zaudējis pacietību, jo princis pārmaiņus ir uzpūtīgs un īgns. Un no Šeridana es arī neko nevaru izdabūt.
Grāfs Mārs bija viscienījamākais no Parīzē dzīvojošajiem skotu jakobītiem. Šis vīrietis, kura ilgais un izcilais ziedu laiks tikai nupat sāka palēnām tuvoties vecuma slieksnim, bija viens no pirmajiem karaļa Džeimsa atbalstītājiem 1715. gada neveiksmīgās sacelšanās laikā, tad, pēc sakāves pie Šerifmjūras, viņš sekoja savam karalim līdzi trimdā. Biju ar grāfu tikusies, un man viņš patika; galants kungs gados, un viņa raksturs bija tikpat taisns kā mugurkauls. Tagad viņš darīja, ko spēja, šķiet, gandrīz par velti sava pavēlnieka dēla labā. Pazinu arī Tomasu Šeridanu prinča privātskolotāju, pavecu vīru, kurš kārtoja Viņa Augstības korespondenci, gramatikas zināšanu trūkumu pārvēršot pieklājīgā franču un angļu valodā.
Es apsēdos un uzvilku atpakaļ zeķi. Fērguss, kuram acīmredzot sieviešu ķermeņa daļas bija apnikušas, nepievērsa man ne mazāko uzmanību un drūmā apņēmībā koncentrējās tikai uz bilboketu.
- Vēstules, Armaliet, sacīja Džeimijs. Man ir vajadzīgas vēstules. No Romas ar Stjuartu ģerboni zīmogā. Vēstules no Francijas, Anglijas, Spānijas. Un tās mēs varam dabūt vai nu prinča mājās Fērguss var nākt man līdzi kā pāžs -, vai, ja iespējams, no pāvesta sūtņa, kurš tās piegādā; tas būtu mazliet labāk, jo tad ziņas mūsu rīcībā nonāktu ātrāk.
- Tāpēc mēs esam noslēguši darījumu, Džeimijs sacīja, pamājot ar galvu uz savu jauno kalpotāju. Fērguss darīs visu, lai dabūtu to, ko man vajag, bet es došu viņam drēbes, jumtu virs galvas un trīsdesmit ekiju gadā. Ja viņu pieķers, pildot manu uzdevumu, es darīšu visu, kas manos spēkos, lai viņu izpirktu. Ja tas nebūs iespējams un viņš zaudēs roku vai ausi, tad es viņu visu mūžu uzturēšu, jo viņš nevarēs nodarboties ar savu amatu. Un, ja viņu pakārs, tad es garantēju, ka veselu gadu par viņa dvēseli tiks noturēta mise. Man tas šķiet godīgi, vai ne?
Jutu, ka man pār muguru pārslīd auksta roka.
- Jēziņ, Džeimij! Neko citu es nespēju izteikt.
Viņš papurināja galvu un pastiepa roku pēc bilboketa.
- Tas nav Mūsu Kungs, Armaliet. Lūdzies Svēto Dimu. Zagļu un nodevēju aizgādni.
Džeimijs paņēma no zēna bilboketu. Asi pasita uz augšu plaukstu, ziloņkaula bumbiņa uzlidoja nevainojamā parabolā un ar nenovēršamo klikšķi iekrita kausiņā.
- Skaidrs, es atkal noteicu. Ar interesi noskatīju mūsu jauno darbinieku, kad viņš paņēma no Džeimij a rotaļlietu un atkal sāka trenēties, tumšajām acīm kvēlojot apņēmībā. Kur tu viņu dabūji? es ziņkāri pajautāju.
- Atradu bordelī.
- Ak, protams, es noskaitos. Kur gan citur. Skatījos uz netīrajām, ar dubļiem notrieptajām vīra drēbēm. Kurā tu, cik saprotu, biji iegriezies kāda pilnīgi neatliekama iemesla dēļ?
- Nu kā tad, viņš atbildēja. Tad izslējās, aptvēra ar rokām ceļus un smaidīdams skatījās, kā es atkal sasienu zeķu prievīti. Domāju, ka tu labāk vēlētos atrast mani tādā iestādē, nevis tumšā šķērsielā ar ielauztu pauri.
Pamanīju, ka Fērgusa skatiens aizslīd garām bilboketam, kur uz galda pie sienas stāvēja šķīvis ar glazētām kūkām. Mazs, spics sārtas mēles galiņš izšāvās un aplaizīja apakšējo lūpu.
- Manuprāt, tavs aizbilstamais grib ēst, es ieminējos. Tu varētu viņu pabarot un tad izstāstīt, kas, pie joda, šajā pēcpusdienā notika.
- Nu, es devos uz dokiem, Džeimijs iesāka stāstīt, paklausīgi pieceļoties kājās, un biju ticis garām Mežrozīšu ielai, kad man radās ērmota sajūta uz spranda.