Džeimijs Freizers bija divus gadus nodienējis Francijas armijā, cīnījies un zadzis kopā ar Skotijas “atkritušo” bandu un joprojām savas dzimtenes tīreļos un kalnos tiek meklēts kā ārpus likuma pasludināts. Tāpēc viņam lieliski attīstījusies maņa, kas ziņo, ka tiek izsekots.
Viņš nevarēja pateikt, vai tie bija pārāk tuvu aiz muguras skanoši soļi, neiederīga ēna vai kaut kas vēl netaustāmāks varbūt ļaunuma aromāts gaisā -, bet viņš bija iegaumējis, ka, sajūtot brīdinājuma tirpoņu uz spranda, to nedrīkst ignorēt, citādi iekulsies briesmās.
Nekavējoties, paklausot muguras skriemeļu pavēlei, viņš pie nākamā stūra nogriezies nevis pa labi, bet pa kreisi un aizslēpies aiz gliemežu pārdevēja stenda, tad izspraucies starp ķerru, kas pilna ar kūpošiem pudiņiem, un ratiņiem ar svaigiem kabačiem, un iesprucis mazā gaļas veikaliņā.
Piespiedies pie sienas netālu no durvīm, viņš lūrējis starp piekārtiem pīļu kautķermeņiem. Divi vīrieši iegriezušies ieliņā tikai sekundi vēlāk, abi gājuši cieši blakus un visu laiku grozījuši galvas.
Ikviena Parīzes amatnieka ārienē bija redzamas liecības par viņa arodu, un nevajadzēja īpaši smalku degunu, lai saostu, ka no šiem diviem dvašo jūras sāls. Ja mazais zelta riņķītis īsākā vīrieša ausī nebūtu acīm redzams pierādījums, tad tumši sarkanbrūnās abu sekotāju sejas skaidri liecināja, ka viņi ir tālbraucēji jūrnieki.
Pieraduši pie pārpildītām kuģa telpām un krodziņiem, jūrnieki reti spēja noiet taisnā līnijā. Šie divi slīdēja cauri ļaužu pilnajai ieliņai kā zuši starp akmeņiem, skatieni pārtraucās pāri ubagiem, apkalpotājām, tirgotājiem; jūras vilki, kas vērtē laupījumu.
- Es ļāvu viņiem aiziet labu gabalu aiz veikala, Džeimijs stāstīja, un jau grasījos pamest paslēptuvi, lai dotos pretējā virzienā, kad ielas galā ieraudzīju vēl vienu.
Vīrietim mugurā bij tāda pati forma kā abiem iepriekšējiem, bakenes biezi piezieķētas ar pomādi, zivju duncis pie sāniem un aiz jostas aizbāzts durklis pusrokas garumā. Strups un drukns, viņš stāvēja ielas galā, stingri turēdamies pretī tirgotāju un pircēju viļņiem, kas skalojās šurpu turpu pa šauro ieliņu. Skaidrs, ka viņš bij atstāts sardzē, kamēr sabiedrotie devušies izlūkos.
Tā es paliku un prātoju, kā labāk rīkoties. Džeimijs paberzēja degunu. Savā paslēptuvē jutos droši, bet veikalam nebij izejas uz sētu, un, tiklīdz es iznāktu no durvju ailas, mani pamanītu. Viņš domīgi lūkojās lejup, gludinādams uz stilba tumši sarkano kiltu audumu. Milzīgs, sarkans barbars kristu acīs pat visbiezākajā ļaužu drūzmā.
- Ko tad tu darīji? es jautāju. Fērguss, nepievērsdams uzmanību sarunai, metodiski stūķēja kabatās kūkas, laiku pa laikam arī kādā iekozdamies. Džeimijs pamanīja, ka es skatos uz puiku, un paraustīja plecus.
- Viņš nav radis kārtīgi ēst, Džeimijs sacīja. Liec viņu mierā.
- Labi, es teicu. Bet turpini… ko tu darīji?
- Nopirku desu, viņš uzreiz atbildēja.
Precīzāk sakot, Danedīna desu. Tas ir gatavotas no stipri savircotas pīles, šķiņķa un brieža gaļas; vārīta, sabāzta zarnās un saulē žāvēta desa no viena gala līdz otram bija astoņpadsmit collu gara un cieta kā izkaltis ozola dēlis.
- Es nevarēju iet uz ielas ar izvilktu zobenu, Džeimijs skaidroja, bet man nepatika doma, ka būs jāiet garām tam zellim, kas stāv ielas galā, kad neviens mani nesedz no muguras, turklāt kailām rokām.
Nesdams desu kā šauteni un modri vērodams garām plūstošo ļaužu pūli, Džeimijs droši bija izgājis uz ielas pretī sargam.
Vīrietis diezgan mierīgi bija uztvēris viņa skatienu, nekādi neizrādīdams, ka viņam ir ļauni nolūki. Džeimijs būtu varējis domāt, ka iepriekšējās priekšnojautas viņu ir maldinājušas, ja vien viņš nebūtu pamanījis, ka vērotāja skatiens uz īsu mirklīti pašaujas pāri Džeimija plecam. Klausot intuīcijai, kas līdz šim bija ļāvusi palikt
dzīvam, viņš bija meties uz priekšu, nogāzis sargu no kājām un šļūcis uz vēdera pa netīrajiem bruģakmeņiem.
Pūlis, satraukti klaigādams, Džeimija priekšā pajucis, viņš, pārmetis kūleni, nostājies uz kājām, pēkšņi pamanījis, ka garām palido nazis, kas ietriecas lenšu pārdevēja stendā un paliek šūpojamies.
- Ja man būtu kaut mazākā drusciņa šaubu, ka viņi dzen pēdas man, es vairs par to nelauzītu galvu, Džeimijs sausi noteica.
Viņš bija paturējis rokā desu un tobrīd atrada tai pielietojumu, eleganti iesitot ar to uzbrucējam pa seju.
- Domāju, ka salauzu viņam degunu, viņš domīgi sacīja. Lai nu kā, jūrnieks atmeimuroja atpakaļ, es paspraucos viņam garām un metos skriet pa Peletjē ielu.
Cilvēki, nobijušies no bēgoša skota, kas joņo, kiltiem plandot ap ceļgaliem, pajukuši kā zosu bars. Viņš neapstājies, lai atskatītos; pēc aizkaitināto garāmgājēju kliedzieniem sapratis, ka uzbrucēji joprojām min viņam uz papēžiem.
Šajā pilsētas daļā reti patrulēja karaļa gvarde un ļaužu drūzma arī nesniedza nekādu aizsardzību, tikai aizšķērsoja ceļu, un tas aizkavēja arī sekotājus. Diez vai kāds ārzemnieka dēļ iejauktos vardarbīgā cīniņā.
- Peletjē ielai nav nevienas šķērsielas. Man vajadzēja tikt vismaz līdz tādai vietai, kur varēju izvilkt zobenu un kur aiz muguras man būtu siena, Džeimijs skaidroja. Tāpēc es pa ceļam raustīju visas durvis, līdz vienas atvērās.
Iemucis krēslainajā gaitenī, garām izbiedētajam šveicaram viņš aizskrējis aiz aizkara un ielidojis lielas, labi apgaismotas telpas vidū burtiski iedūries zemē kā miets Elīzes madāmas salonā, kur stipri oda pēc smaržām.
- Skaidrs. Es iekodu lūpā. Es… mm… tur jau nu tu zobenu noteikti nevilki laukā?
Džeimijs, acis samiedzis, skatījās uz mani, bet viņam nelabpatika atbildēt tieši.
- Pamēģini, Armaliet, iedomāties, viņš sausi noteica, kāda ir sajūta, kad negaidīti ierodies bordeļa vidū, turklāt tev rokā ir ļoti gara desa.
Mana iztēle izrādījās piemērota tādam uzdevumam, un es sāku skaļi smieties.
- Ak kungs, kaut es būtu tevi redzējusi! skaļi sacīju.
- Paldies Dievam, ka neredzēji! viņš dedzīgi atsaucās. Vaigu gali iekrāsojās dusmu sārtumā.
Nepievērsdams uzmanību publiskā nama apburto iemītnieču piezīmēm, Džeimijs bija neveikli virzījies cauri, kā viņš nodrebinājies izteicās, “kailu locekļu mudžeklim”, līdz pamanījis pie vienas sienas Fērgusu, kurš ar izbrīnā ieplestām acīm raudzījās iebrucējā.
Tvēries pie šīs negaidītās vīrišķības parādīšanās, Džeimijs bija sagrābis puiku aiz pleca un dedzīgi lūdzies, nezaudējot ne mirkli, parādīt ceļu uz tuvāko izeju.
- Dzirdēju, ka gaitenī kāds ar troksni laužas iekšā, viņš stāstīja, un es zināju, ka viņi man ir uz pēdām. Nevēlējos kauties par savu dzīvību, kad pa vidu maisās lērums pliku sieviešu.
- Redzu, ka šīs izredzes bija biedējošas, es piekritu, braucīdama augšlūpu. Bet viņš acīmredzot izveda tevi laukā.
- Kā tad. Viņš nekavējās ne mirkli, labais zēns. “Šurp, kungs!” viņš teica, vezdams mani augšā pa trepēm, cauri istabai un pa logu uz jumtu. Tā mēs abi tikām prom. Džeimijs uzmeta mīļu skatienu savam jaunajam padotajam.
- Zini, es sacīju, dažas sievas neticētu nevienam vārdam no stāstītā.
- Neticētu? Kāpēc gan ne?
- Droši vien tāpēc, es vēsi atbildēju, ka viņas nav precējušās ar tevi. Priecājos, ka esi ticis laukā ar neskartu tikumu, bet pagaidām mani daudz vairāk interesē tie puiši, kas tevi tur ietrenca.
- Man tobrīd nebij tik daudz brīva laika, lai par to prātotu, Džeimijs atbildēja. Un tagad, kad laika pietiek, es aizvien vēl nevaru pateikt, kas tie bij vai kāpēc viņi mani lenca.