- Vai tu domā, ka tā bija laupīšana? Vīna tirgotavas čeki no Freizeru noliktavas Tremulīna ielā uz Džereda banku tika nesti seifā un droši apsargāti. Tomēr Džeimiju pūlī pie upes dokiem bija ļoti viegli pamanīt, un visi, bez šaubām, zināja, ka viņš ir turīgs
ārzemju tirgotājs vismaz salīdzinājumā ar tās apkaimes iemītniekiem.
Viņš papurināja galvu, un izžuvušie dubļi, kas bija pielipuši pie krekla krūtīm, pašķīda uz visām pusēm.
- Zini, varētu būt. Bet viņi man neuzbruka; viņiem padomā nepārprotami bij slepkavība.
Viņš runāja diezgan lietišķā tonī, bet man ceļi kļuva mīksti un es noslīgu uz dīvāniņa. Aplaizīju lūpas, kuras pēkšņi bija kļuvušas sausas.
- Kas… kā tu domā, kas…?
Džeimijs paraustīja plecus, bet piere saraucās, kad viņš no šķīvja paņēma glazūras piciņu un nolaizīja pirkstu.
- Cik man nāk prātā, vienīgais cilvēks, kurš man draudējis, ir grāfs Senžermēns. Bet nevaru iedomāties, ko viņš iegūtu no manas nāves.
- Tu teici, ka viņš ir Džereda konkurents.
- 0 jā. Bet grāfu neinteresē vācu vīni, un vienīgais iemesls, ko varu iedomāties, kāpēc viņš tā pūlētos mani nogalināt, ir atvest Džeredu atpakaļ uz Parīzi, tādējādi sagraujot viņa jauno uzņēmumu. Bet tas izklausās mazliet par traku, viņš sāji noteica,
- pat tik ātrsirdīgam cilvēkam kā Senžermēns.
- Nu, vai tu domā…? Šis pieņēmums mani drusku šķebināja, un es divas reizes noriju siekalas, pirms spēju turpināt. Kā tu domā, vai tā varētu būt… atriebība? Par sadedzināto “Patagoniju”?
Džeimijs apjucis papurināja galvu.
- Droši vien tas ir iespējams, bet, šķiet, pagājis ļoti ilgs laiks. Un, ja jau tā, kāpēc tad mani? viņš piebilda. Dusmas viņam aizdevi tu, Armaliet. Kāpēc tad nenogalināt tevi, ja tas ir īstais iemesls?
Nelabums kļuva stiprāks.
- Vai tev vienmēr jāspriež tik sasodīti loģiski? es nopukojos.
Viņš redzēja manu sejas izteiksmi un pēkšņi pasmaidīja, mierinoši mani apskaudams.
- Nē, mo duinne. Grāfs ir ātras dabas, bet es nespēju iedomāties, ka viņš uzņemtos tādas pūles un ari izdevumus, lai nogalinātu kādu no mums tikai atmaksas dēļ. Ja tādējādi varētu dabūt atpakaļ kuģi, tad jā, viņš piebilda, bet citādi viņš domātu, ka maksa trim algotiem slepkavām ir naudas palaišana vējā.
Viņš papliķēja man pa plecu un piecēlās.
- Nē, domāju, ka galu galā tie tikai mēģināja mani aplaupīt. Nekreņķējies par to. Turpmāk drošības dēļ ņemšu uz dokiem līdzi Mērtegu.
Džeimijs izstaipījās un notrausa pēdējās sakaltušās dubļu piciņas no kiltiem.
- Vai esmu pieklājīgi ģērbies, lai ietu vakariņās? viņš jautāja, kritiski noskatīdams krekla priekšu. Tai jau vajadzētu būt gatavai.
- Kam tad?
Viņš atvēra durvis, un sātīga, asa smarža uzvēdīja no pirmajā stāvā esošās ēdamistabas.
- Nu, desa, protams. Viņš pasmaidīja pāri plecam. Tu taču nedomā, ka laidīšu to postā?
13 nodaļa Krāpšana
_…Trīs saujas bārbeles lapu pa nakti izmērcē un pārlej pussaujai melnās dzeguzenes. Novārījumam nepieciešamo sastāvdaļu sarakstu noliku uz inkrus-
tēta galdiņa, it kā tas būtu glums. Recepti es dabūju no Rulo kundzes. Viņa ir labākā eņģelīšu taisītāja, bet pat viņa saka, ka tas esot bīstami. Luīze, vai esi pārliecināta, ka gribi to darīt?
Manas draudzenes apaļā, sārtā seja bija klāta plankumiem un pilnīgā augšlūpa laiku pa laikam iedrebējās.
- Vai tad man ir izvēle? Viņa paņēma recepti, pēc kuras varēja pagatavot dziru, kas izsauktu spontāno abortu, un kā apburta ar pretīgumu skatījās tajā.
- Melnā dzeguzene, viņa teica un nodrebinājās. Jau nosaukums vien izklausās ļauns!
- Nu, tas ir stipri vien riebīgs virums, es runāju atklāti. Tev liksies, ka visas iekšas nāk ārā. Arī bērns var iznākt. Bet var ari neiedarboties. Atcerējos metra Raimona brīdinājumu gaidīt pārāk ilgi ir bīstami un iedomājos, nez kurā mēnesī viņa ir. Vairāk par sešām nedēļām jau nebūs; viņa man pateica, tiklīdz radās aizdomas par grūtniecību.
Luīze sabijusies skatījās uz mani apsarkušām acīm.
- Vai tu pati esi to izmantojusi?
- Ak Dievs, nē! Es satrūkos no sava izsauciena spēka un dziļi ievilku elpu.
- Nē. Bet esmu redzējusi sievietes, kas to darījušas… Eņģeļu slimnīcā. Abortu veicēji eņģelīšu taisītāji pārsvarā strādāja mājās, vai nu savās, vai klientes. Tās, kurām viss noritējis gludi, slimnīcā nenonāk. Es neuzkrītoši uzliku plaukstu sev uz vēdera, it kā sargājot tā bezpalīdzīgo iemītnieku. Luīze pamanīja šo žestu un saritinājās kamolā uz dīvāna, paslēpjot seju rokās.
- Ak, kaut es būtu mirusi! viņa ievaidējās. Kāpēc, kāpēc es nevaru būt tik laimīga kā tu… Gaidīt bērnu no vīra, ko mīlu? Viņa piespieda abas plaukstas pie tuklā vēdera un raudzījās lejup, it kā bērns varētu palūkoties pa pirkstu starpām.
Tieši uz šo jautājumu varēja atrast neskaitāmas atbildes, bet diez vai viņa vēlējās kādu no tām dzirdēt. Es dziļi ievilku elpu un apsēdos viņai blakus, noglauzdama ar koši sārto audumu klāto plecu.
- Luīze, es sacīju. Vai tu gribi to bērnu?
Viņa pacēla galvu un dziļā pārsteigumā vērās manī.
- Protams, gribu! viņa iesaucās. Tas ir… tas ir Čārlza bērns! Tas ir… Seja sašķobījās, un viņa vēlreiz nolieca galvu pār rokām, kuras bija sakrampējusi virs vēdera. Tas ir mans, viņa čukstēja. Pagāja krietns brīdis, līdz princese pacēla galvu, pār vaigiem plūda asaras, un, neveiksmīgi mēģinot savaldīties, viņa noslaucīja degunu platajā piedurknē.
- Bet tam nav jēgas, viņa sacīja. Ja es ne… Viņa pameta skatienu uz recepti, kas gulēja uz galda, un skaļi norija siekalas.
- Tad Žils šķirsies no manis… un izsviedīs mani pa durvīm. Izcelsies drausmīgs skandāls. Varbūt mani izslēgs no baznīcas! Pat tēvs nespēs mani aizsargāt.
-Jā, es piekritu. Bet… Saminstinājos, tad atmetu visu piesardzību. Vai pastāv kāda iespēja pārliecināt Žilu, ka bērns ir viņa? es jautāju tieši.
Vienu brīdi Luīze izskatījās apstulbusi un es gribēju viņu sapurināt.
- Nevaru iedomāties, ja vien… o! Beidzot Luīzei atausa gaisma, un viņa, šausmu pārņemta, paskatījās uz mani.
- Tu gribi teikt, ka man jāguļ ar Žilu? Bet Čārlzs būs briesmīgi nikns!
- Čārlzs, es izspiedu caur zobiem, negaida bērnu!
- Nu, bet viņš ir… tas ir… es nevaru! Taču šausmu izteiksme Luīzes sejā pamazām sāka zust un tās vietā arvien skaidrāk atspoguļojās apjausma par iespējām.
Nevēlējos neko uzspiest, tomēr arī neredzēju iemeslu, kādēļ viņai vajadzētu riskēt ar savu dzīvību Čārlza Stjuarta lepnuma dēļ.
- Vai tu domā, ka Čārlzs gribētu, lai tu apdraudi sev dzīvību? es jautāju. Starp citu… Vai viņš zina par bērnu?
Viņa pamāja ar galvu, apdomājot manu jautājumu, lūpas mazliet pavērās, rokas joprojām cieši turēja vēderu.
-Jā. Par to jau mēs pēdējā reizē saķildojāmies. Luīze nošņaukājās. Čārlzs sadusmojās; viņš teica, ka es esot vainīga, ka man vajadzējis gaidīt, līdz viņš atgūs tēva troni. Un tad viņš kādu dienu varētu kļūt par karali un aizvest mani prom no Žila, likt pāvestam anulēt manu laulību un viņa dēli varētu būt Anglijas un Skotijas karaļi… Luīze atkal salūza, šņaukājās un nesakarīgi činkstēja, seju paslēpusi svārku krokās.