Aizmugurē atskanēja skaļš auto signāls, kas izrāva Rodžeru no pārdomām, un viņš piebrauca malā, lai palaistu garām lielu, nepacietīgu, skaļi rūcošu kravas mašīnu. Domāšana nav savienojama ar
auto vadīšanu, viņš nosprieda. Ja tā turpināsies, tad beigsies ar to, ka viņš tiks saspiests pret akmens sienu.
Kādu laiciņu jauneklis nekustīgi sēdēja un ļāvās pārdomām. Dabiskais impulss mudināja doties uz Tomasa kundzes pansiju un izstāstīt Klērai, ko viņš līdz šim ir atklājis. Fakts, ka apciemojuma laikā varētu rasties iespēja dažas minūtes pagozēties Briannas Rendelas sabiedrībā, darīja šo ideju stipri pievilcīgu.
No otras puses, visi viņa vēsturnieka instinkti kliedza pēc papildinformācijas. Un viņš nepavisam nebija drošs, ka Klēra ir īstais cilvēks, kas to nodrošinās. Rodžers nespēja iedomāties, kādēļ viņai vajadzētu pieņemt viņu šī uzdevuma veikšanai un tajā pašā laikā traucēt tā izpildi, sniedzot neprecīzas ziņas. Tas nebija saprātīgi, bet Klēra Rendela atstāja izcili saprātīga cilvēka iespaidu.
Tomēr neizskaidrots palika negadījums ar viskiju. To atminoties, viņam sāka tvīkt vaigi. Rodžers bija pārliecināts, ka Klēra tā rīkojās ar nolūku, un, tā kā viņa, šķiet, nepiederēja pie cilvēkiem, kuriem patīk citus izjokot, viņš bija spiests secināt, ka Klēra tādējādi vēlas liegt viņam iespēju uzaicināt Briannu doties braucienā uz Broktūreku. Vai viņa gribēja turēt meitu pa gabalu no tās vietas vai negribēja, ka uz turieni Briannu ved viņš? Jo vairāk Rodžers lauzīja galvu par šo incidentu, jo ciešāk nostiprinājās pārliecība, ka Klēra Rendela no meitas kaut ko slēpj, bet, kas tas varētu būt, viņam nebija ne jausmas. Vēl mazāk viņš spēja saskatīt, kāds tam visam sakars ar viņu vai uzdevumu, ko bija uzņēmies.
Viņš atteiktos to pildīt, ja nebūtu divu apstākļu. Brianna un parasta ziņkāre. Ļoti gribējās zināt, kas notiek, un viņš bija cieši apņēmies tikt ar to skaidrībā.
Rodžers, domās iegrimis, viegli dauzīja ar dūri pa stūri, nepievēršot uzmanību garām plūstošajai satiksmei. Beidzot pieņēmis lēmumu, viņš atkal iedarbināja dzinēju un izbrauca uz ielas. Nākamajā apļveida krustojumā viņš nobrauca trīs ceturtdaļas no loka un iegriezās nobrauktuvē, kas veda uz Invernesas centru un dzelzceļa staciju.
“Klīstošais skots” trijās stundās viņu nogādās Edinburgā. Stjuartu arhīva kurators bija mācītāja tuvs draugs. Un viņa rīcībā ir viens pavediens, ar ko sākt, lai cik neizprotams tas arī būtu. Saraksts, kurā bija uzskaitīti Laveta pulka karotāju vārdi, liecināja, ka šos trīsdesmit vīrus komandējis kapteinis Džeimss Freizers no Broktūrekas. Minētais kapteinis bija vienīgais redzamais kopējais ķēdes posms, kas savienoja Broktūreku un Laveta Freizerus. Rodžers nesaprata, kāpēc Džeimsa Freizera vārda nav Klēras sarakstā.
Spīdēja saule reta parādība aprīļa vidū, un Rodžers gribēja izbaudīt to pilnā mērā, tāpēc nolaida mazo lodziņu vadītāja pusē, lai spirgtais vējš viņam gar ausi plūstu mašīnā.
Rodžeram bija vajadzējis palikt Edinburgā pa nakti, un, atgriezies nākamās dienas vēlā vakarā, viņš jutās tik noguris no ilgā brauciena vilcienā, ka spēja vien, paklausot Fionas uzstājībai, notiesāt siltās vakariņas un iekrist gultā. Bet šodien viņš bija piecēlies atjaunotas enerģijas un apņēmības pilns, sēdās mašīnā un devās uz Brokmordu, mazu ciemu netālu no vietas, kur bija atradusies muiža ar nosaukumu Broktūreka. Ja māte nevēlējās, lai Brianna Rendela brauc uz Broktūreku, tad viņu nekas nekavēja uzmest skatienu šai apkārtnei.
Faktiski Broktūreku viņš bija atradis pats, vismaz viņš tā uzskatīja; tur bija milzīga sabrukušu akmeņu kaudze, kas ietvēra senlaicīgo, apaļo brochs jeb torņu drupas, tālā pagātnē tos izmantoja gan dzīvošanai, gan aizsardzībai. Rodžers gēlu valodu zināja pietiekami labi, lai saprastu, ka muižas nosaukums nozīmē “pret ziemeļiem vērstais tornis”, un bridi prātoja, kā apaļa celtne var tikt pie tāda vārda.
Uz zemes gabala bija muižas dzīvojamā un saimniecības ēka, abas sabrukušas, lai ari krietna daļa no būves vēl bija saglabājusies. Mājas priekšā pie staba bija pienaglota nekustamā īpašuma māklera izkārtne, lietus un vējš bija padarījuši to gandrīz nesalasāmu. Rodžers stāvēja nogāzē virs mājas un vērās apkārt. No pirmā acu
uzmetiena viņš neredzēja neko tādu, kas izskaidrotu Klēras vēlēšanos atturēt meitu no ierašanās šajā vietā.
Viņš nolika Morris pagalmā un izkāpa. Skaista vieta, bet ļoti nomaļa; bija pagājušas gandrīz četrdesmit piecas minūtes, kopš viņš, piesardzīgi lavierēdams, lai nesasistu eļļas tvertni, no galvenās šosejas bija uzbraucis uz grambaina lauku ceļa.
Mājā iekšā viņš negāja; tā nepārprotami bija pamesta un, ļoti iespējams, bīstama. Tur viņš neko neatradīs. Taču virs durvīm bija iegrebts vārds FREIZERS, un tas pats vārds rotāja gandrīz visus mazos kapakmeņus ģimenes kapsētā tos, kas vēl bija salasāmi. Neko daudz tas nedod, viņš nosprieda. Neviens vārds uz kapu plāksnēm neatbilda sarakstā minēto vīru vārdiem. Vajadzēs vien turpināt ceļu; spriežot pēc kartes, Brokmordas ciems atradās trīs jūdzes tālāk.
Kā jau Rodžers bija baidījies, ciema baznīciņa bija kļuvusi nevienam nevajadzīga un pirms vairākiem gadiem nojaukta. Uzstājīgi klaudzinot pie durvīm, viņš saņēma vienaldzīgus skatienus, īgnas sejas izteiksmes un pēdīgi ar paveca zemnieka muti izteiktu nepārliecinošu pieņēmumu, ka vecās baznīcu grāmatas, iespējams, nogādātas Fortviljamas muzejā vai varbūt Invemesā; tur bijis viens mācītājs, kas vācis tādus krāmus.
Noguris un noputējis, bet cerības vēl nezaudējis, Rodžers slāja atpakaļ uz mašīnu, ko bija atstājis ieliņā pie ciema krodziņa. Šādi neveiksmīgi meklējumi ļoti bieži pavada vēstures pētījumus, un Rodžers pie tādiem bija jau pieradis. Ātri izdzert kausu alus nu, varbūt divus, diena tiešām ir neparasti silta un tad uz Fortviljamu.
Ja meklētie dokumenti atrastos vikāra arhīvā, Rodžers īgni prātoja, tad viņš būtu dabūjis, ko pelnījis. Par to, ka pametis novārtā darbu, lai tvarstītu zilu gaisu un atstātu iespaidu uz meiteni. Brauciens uz Edinburgu nebija devis gandrīz neko, tikai ļāvis izsvītrot no saraksta trīs vārdus, ko viņš bija atradis Kalodenas pašvaldības arhīvā; visi trīs vīri, izrādījās, nāca no citiem pulkiem, ne no Broktūrekas vienības.
Stjuartu arhīvs aizņēma veselas trīs istabas un vēl kastes bez uzrakstiem muzeja pagrabā, tāpēc diez vai var sacīt, ka viņš veicis pamatīgu izpētes darbu. Tomēr viņš bija atradis dublikātu algu sarakstam, kuru bija redzējis Kalodenas mērijā. Tajā bija uzskaitīti tie vīri, kuri pievienojušies no pulka, kas atradās Laveta kunga saukta par Veco kūmiņu dēla, tas ir, jaunā Saimona, vispārējā pakļautībā. Manīgais, vecais nelietis sēdējis uz diviem krēsliem, Rodžers nosprieda. Mantinieku aizsūtījis cīnīties par Stjuartiem, bet pats palicis mājās, visu laiku apgalvodams, ka ir karaļa Džordija uzticams pavalstnieks. Bet vai tas viņam ko līdzēja?
Šajā dokumentā kā komandieris bija reģistrēts Saimons Freizers Jaunākais, bet Džeimss Freizers nemaz nebija minēts. Taču kaut kāds Džeimss Freizers bija pieminēts armijas depešās, memorandos un citos dokumentos. Ja tas bija tas pats cilvēks, tad viņš kaujas darbībā bija piedalījies diezgan aktīvi. Tomēr, paļaujoties tikai uz vārdu “Džeimss Freizers”, nebija iespējams pateikt, vai tas bijis Broktūrekas Freizers vai kāds cits; Hailendā Džeimss bija tikpat izplatīts vīriešu vārds kā Dankans vai Roberts. Tikai vienā vietā kādam Džeimsam Freizeram bija minēts otrs vārds, kas varēja palīdzēt identificēšanai, toties tajā dokumentā nekas nebija teikts par viņam pakļautajiem vīriem.