Es izmisumā izbolīju acis.
- Ak, apklusi, Luīze! es noskaldīju. Mans uzbļāviens viņu tā satrieca, ka raudāšana aprāvās, vismaz uz brīdi, un es izmantoju šo pauzi, lai panāktu savu.
- Paklau, es teicu, cik pārliecinoši vien iespējams, tu taču nedomā, ka Čārlzs gribētu, lai tu upurē viņa dēlu, vai ne? Vienalga, likumīgu vai ne? Atklāti sakot, es vairāk sliecos domāt, ka Čārlzs priecātos par jebkuru rīcību, kurš solītu aizvākt šķēršļus no viņa ceļa, lai kā tas ietekmētu Luīzi vai viņa iespējamo atvasi. No vienas puses, prinča raksturā bija spēcīga romantikas stīga; varbūt varētu viņam iestāstīt, lai uz radušos situāciju paskatās kā uz īslaicīgām grūtībām, kas kopīgas visiem trimdā izraidītajiem monarhiem. Man acīmredzot vajadzēs vērsties pie Džeimija pēc palīdzības. Es jau saviebos, iedomājoties, ko viņš par to, visticamāk, teiks.
- Nu… Luīze svārstījās, izmisīgi vēloties, lai viņu pārliecina. Vienu mirkli man kļuva žēl Žila, princi de Roanu, bet tad acu priekšā pazibēja brutāli skaidra aina jauna kalponīte, kas mokās ilgstošās pirmsnāves sāpēs uz asinīm noplūduša matrača Eņģeļu slimnīcas akmens koridorā.
Saule jau gandrīz rietēja, kad es smagiem soļiem pametu de Roanu namu. Luīze, nervozās trīsās drebēdama, sēdēja savā augšstāva buduārā, kamēr istabene kārtoja viņas matus un ieģērba viskārdinošākajā tērpā, jo viņa devās ieturēt intīmas vakariņas ar savu vīru. Jutos pilnīgi iztukšota un cerēju, ka Džeimijs nebūs atvedis sev līdzi kādu viesi; ari es labprāt izbaudītu vienatni.
Viesu nebija. Kad es iegāju kabinetā, Džeimijs sēdēja pie rakstāmgalda un būrās ap trim četrām sīkā rokrakstā aprakstītām lapām.
- Kā tu domā, kas, visticamāk, ir “kažokādu tirgonis” Francijas Luijs vai ministrs Divernē? viņš jautāja, pat galvu nepacēlis.
- Labi, paldies, mīļais, un kā klājas tev? es indīgi vaicāju.
- Labi, Džeimijs izklaidīgi atbildēja. Cekuls uz viņa pakauša bija sacēlies stāvus; kamēr es skatījos, viņš sparīgi berzēja galvu, īgni pētīdams lapas.
- “Vendomas skroderis” noteikti ir Geijera kungs, viņš turpināja, velkot ar pirkstu pa vēstules rindiņām, un “mūsu kopīgais draugs” varētu būt vai nu grāfs Mārs, vai pāvesta sūtnis. Spriežot pēc apraksta, es domāju, ka tas ir grāfs, bet…
- Pie velna, kas tas? Es palūkojos viņam pār plecu un, ieraudzījusi parakstu lapas apakšā, noelsos. Džeimss Stjuarts, Anglijas un Skotijas karalis ar Dieva žēlastību.
- Jēzus, apžēlojies! Tātad izdevās! Apcirtusies es pamanīju uz soliņa pie kamīna tupam sarāvušos Fērgusu, kas stūķēja mutē cepumus. Labs zēns. Es viņam uzsmaidīju. Viņš man atbildēja ar smaidu, vaigi viņam bija piebāzti ar kastaņu torti kā burundukam.
- Vēstuli mēs dabūjām no pāvesta ziņneša, Džeimijs paskaidroja, iznirstot līdz apziņas līmenim tik ilgi, lai aptvertu, ka esmu
pārnākusi mājās. Fērguss to viņam izvilka no somas krogā, kamēr viņš ieturēja vakariņas. Nekādu grūtību nebij, Fērgus?
Zēns norija kumosu un papurināja galvu.
- Nē, milord. Viņš guļ viens baidās, ka citi gulētāji nenočiepj viņam vēstules no somas. Par to viņš nicinoši pasmaidīja. Otrais logs kreisajā pusē, virs staļļiem. Puika bezrūpīgi novicināja ar roku, veiklie, nosmulētie pirksti pastiepās pēc nākamā kūkas gabala. Tas ir nieks, milord.
Pēkšņi man parādījās vīzija, ka šī trauslā roķele raustās uz bluķa un bende pacēlis cirvi virs locītavas, kas ir tieva kā žagars. Es norīstījos, apspiezdama pēkšņi uznākušo nelabumu. Fērgusam ap kaklu aukliņā karājās zaļgans vara medaljons; cerams, Svētā Dima tēls.
- Labi, es noteicu un dziļi ievilku elpu, lai nomierinātos, kas tur ir ar tiem kažoku tirgoņiem?
Lēnām visu izpētīt mums nebija laika. Beidzās ar to, ka es ātri vēstuli pārrakstīju, oriģināls tika rūpīgi salocīts un zīmogs atlikts atpakaļ ar sveces liesmā sakarsētu naža asmeni.
Kritiski noskatījies, kā tas notiek, Fērguss palūkojās uz Džeimiju un pakratīja galvu.
- Jums ir ķēriens, milord. Žēl, ka viena roka jums samaitāta.
Džeimijs vienaldzīgi paskatījās uz savu labo roku. Tā nemaz
nebija tik sakropļota pāris pirkstu saauguši mazliet šķībi, bet pa vidējo pirkstu visā garumā stiepās plata rēta. Lielākais un nopietnākais ļaunums bija nodarīts ceturtajam pirkstam, kurš nelocījās, jo otra locītava bija tā sadragāta, ka sadzīšanas procesā divi kauli bija saauguši kopā. Roku Džeimijam salauza Ventvērtas cietumā pirms nepilniem četriem mēnešiem, un to izdarīja Džeks Rendels.
- Tas nekas. Džeimijs pasmaidīja. Viņš palocīja pirkstus un rotaļīgi paņirbināja Fērgusam acu priekšā. Manas ķetnas tāpat jau ir pārāk lielas, lai es varētu pelnīt iztiku ar kabatu aptīrīšanu. Manuprāt, Džeimijs bija atguvis neticami daudz no kustību spējas.
Turklāt viņš vēl aizvien nēsāja līdzi mīkstas lupatu bumbas, ko biju viņam pagatavojusi, un, darot savus darbus, neuzkrītoši spaidīja tās simtiem reižu dienā. Un, ja roku trenēšana darīja viņam sāpes, viņš nekad par to nesūdzējās.
- Nu, laidies projām, Džeimijs mudināja Fērgusu. Kad būsi sveiks un vesels atgriezies, atnāc pie manis, lai es zinu, ka tevi nav saņēmusi ciet policija vai krodzinieks.
Par šādu iedomu Fērguss nicinoši savilka degunu, tomēr pamāja ar galvu, rūpīgi noglabāja vēstuli kamzolī un izgaisa pa sētas puses durvīm naktī, kas viņam bija gan pierasta vide, gan sargātāja.
Džeimijs ilgi noskatījās puikam pakaļ, tad pagriezās pret mani. Pirmo reizi šovakar viņš pa īstam palūkojās uz mani, un viņa uzacis uzšāvās līdz puspierei.
- Jēziņ, Armaliet! viņš iesaucās. Tu esi balta kā mans krekls! Vai tev viss kārtībā?
- Tikai gribu ēst, atbildēju.
Viņš uzreiz pazvanīja, lai pasniedz vakariņas, un mēs ēdām pie kamīna, kamēr es izstāstīju par Luīzi. Man par izbrīnu, lai arī Džeimijs rauca uzacis par izveidojušos situāciju un pie sevis purpināja skarbus vārdus gēlu valodā, raksturojot gan Luīzi, gan Čārlzu Stjuartu, tomēr piekrita manis piedāvātajam risinājumam.
- Es domāju, ka tu būsi satriekts, sacīju, ar maizes gabaliņu uzslaukot no šķīvja atlikušo sulīgo sautējumu. Siltās pupas ar speķi mani nomierināja, jo pildīja mani ar apcerīgu labsajūtu. Arā bija auksts un tumšs un gaudoja brāzmains vējš, bet istabā pie kamīna kopā ar vīru bija silti un klusi.
- 0, par to, ka Luīze de Latūra grib iesmērēt savam vīram bastardu? Džeimijs saviebies vērās savā šķīvī, ar pirkstu no malas uzslaucīdams pēdējās mērces paliekas. Zini, Armaliet, neteikšu, ka man tas ļoti patiktu. Tā ir netīra spēle, ko izspēlē pret vīrieti, bet ko tad citu tas nabaga sasodītais sievišķis lai dara? Viņš papurināja galvu un, paskatījies uz rakstāmgaldu istabas otrā malā, skābi pasmaidīja.
- Turklāt man jau nepiedien nostāties augstās tikumības pozīcijās, spriežot par citu ļaužu uzvedību. Vai, zogot vēstules, spiegojot un vispār cenšoties iegāzt cilvēku, mana ģimene atbalsta karali? Nevēlētos, lai mani tiesātu pēc tā, ko es šobrīd daru, Armaliet.
- Tam, ko dari tu, ir sasodīti labs iemesls! es iebildu.
Džeimijs paraustīja plecus. Nemierīgajā gaismā, ko radīja kamīna uguns, viņa vaigi izskatījās iekrituši un acis grima ēnā. Tā viņš izskatījās vecāks par saviem gadiem; man visu laiku piemirsās, ka viņam vēl ir tikai divdesmit četri gadi.