Mērija bieži jutās satriekta par to, kādi tikumi dažkārt valda galmā, viņa gan neko daudz neredzēja, bet viņu bija viegli satriekt. Savukārt es nemanīju īpašas nepatikas izpausmes vai šausmas, ieraugot vikontu Mariņī, tāpēc es izdarīju secinājumu, ka samaitātā ģimene vēl nav novedusi sarunas par laulībām līdz sekmīgam iznākumam un tāpēc potenciālajai līgavai neko nebija teikusi.
Šis secinājums nāca atklātībā kādā dienā aprīļa nogalē, kad ceļā uz Eņģeļu slimnīcu viņa pietvīkušiem vaigiem atzinās, ka ir iemīlējusies.
- Ak, viņš ir tik skaists! Mērija jūsmoja, stostīšanās bija pilnīgi aizmirsta. Un tik… nu, arī tik garīgs.
- Garīgs? es pārjautāju. Mm, jā, ļoti jauki. Pie sevis nodomāju, ka tieši šī īpašība nav tā, kuru es liktu saraksta augšgalā kā vēlamu mīļākajam, bet par gaumi nestrīdas.
- Un kurš tad ir tas laimīgais kungs? es mazliet paķircinājos.
- Vai es viņu pazīstu?
Sārtums vaigos kļuva tumšāks.
- Nē, diez vai. Tad viņa pacēla skatienu, un es redzēju, ka acis viņai dzirksti. Tomēr… o, man nevajadzētu jums to teikt, bet es
nevaru nerunāt. Viņš atrakstīja manam tēvam. Nākamajā nedēļā viņš atgriezīsies Parīzē!
- Tiešām? Tie bija interesanti jaunumi. Esmu dzirdējusi, ka nākamnedēļ galmā gaida ierodamies grāfu de Palešu. Vai jūsu, khm, iecerētais ir viņa pavadonis?
No šī minējuma Mērija sastinga šausmās.
- Francūzis! Ak nē, Klēra! Nudien, kā es varētu precēties ar francūzi?
- Vai tad frančiem ir kāda vaina? es jautāju, visai pārsteigta par tādu dedzību. Jūs galu galā runājat franču valodā. Varbūt tomēr tieši tur slēpās nepatikšanas; lai gan Mērija ļoti labi runāja franciski, bikluma dēļ stostīšanās šajā valodā kļuva vēl ļaunāka. Vēl tikai vakar biju nejauši dzirdējusi, kā divi virtuves puikas izklaidējās, nežēlīgi izmēdot “la petite Anglaise maladroite
- Jūs neko nezināt par frančiem? viņa, acis šausmās iepletusi, čukstēja. Nu, protams, kā gan jūs to varētu. Jūsu vīrs ir tik maigs un laipns… viņš to nedarītu, es d-domāju, viņš jūs n-neapgrūtinātu tādā veidā… Meitenes seja bija kļuvusi koši sārta kā peonija no zoda līdz matu līnijai -, un stostīšanās gandrīz to nosmacēja.
- Vai jūs gribat teikt… es iesāku, cenšoties izdomāt kādu taktisku izteiksmes veidu, kā atbrīvot viņu no prātojumiem par franču paradumiem, pašai tajos neiepinoties. Taču, ņemot vērā, ko Hokinsa kungs bija pastāstījis par Mērijas tēvu un viņa plāniem attiecībā uz meitas izprecināšanu, iedomājos, varbūt vajadzētu mēģināt atbrīvot viņu no priekšstatiem, kurus viņa noteikti saklausījusies salonu un ģērbistabu pļāpās. Negribēju, lai viņa mirst no bailēm, ja tomēr apprecēsies ar francūzi.
- Tas, ko viņi d-dara… gultā\ atskanēja piesmacis čuksts.
- Nu, es lietišķā balsī atbildēju, galu galā izvēle, ko var darīt ar vīrieti gultā, nav pārāk liela. Un, tā kā es pilsētā redzu diezgan daudz bērnu, tad pieņemu, ka pat franči tīri labi zina tradicionālās metodes.
- 0! Bērni… nūjā, protams, viņa izklaidīgi sacīja, it kā neredzētu nekādu sakaru starp šīm divām lietām. B-b-bet viņi teica, viņa sakaunējusies nodūra skatienu, un balss kļuva vēl klusāka,
- …k-ka viņš… francūža lieta, jūs zināt…
- Jā, es zinu, centos būt pacietīga. Bet, cik man zināms, tā ir apmēram tāda pati kā citiem vīriešiem. Angļi un skoti ir apveltīti ar līdzīgu rīku.
- Jā, bet viņi, viņi… 1-liek to sievietei starp k-k-kājām! Tas ir, viņā iekšā! Kad beidzot Mērija bija dabūjusi pār lūpām šo sensacionālo jaunumu, viņa dziļi ievilka elpu, kas, šķiet, iedarbojās nedaudz nomierinoši, jo briesmīgi tumšais sarkanums kļuva kādu nieku gaišāks. Anglis, pat skots… o, es nebiju domājusi tā… Roka mulsumā aizklāja muti. Bet pieklājīgs vīrietis, tāds kā jūsu vīrs, viņam taču noteikti n-nekad nenāktu prātā piespiest sievieti izciest ko tādu!
Uzliku roku uz sava nedaudz piebriedušā vēdera un domīgi skatījos uz savu ceļabiedri. Sāku apjaust, kāpēc garīgums ieņem tik augstu vietu Mērijas Hokinsas daudzo tikumu sarakstā.
- Mērij, es teicu. Domāju, ka mums šis tas ir jāapspriež.
Ieejot slimnīcas lielajā zālē, joprojām pie sevis smaidīju, kleitai pa virsu biju uzvilkusi neizskatīgo, no izturīga auduma šūto novices habitu.
Krietna daļa no chirurgien, urinoskopiem, kaulu salicējiem, ārstiem un citiem dziedniekiem savu laiku un zināšanas ziedoja slimnīcai kā labdarības dāvanas, citi nāca mācīties vai praktizēties. Eņģeļu slimnīcas nelaimīgie pacienti nebija tādā situācijā, lai varētu iebilst pret to, ka ar viņiem veic visdažādākos medicīniskos eksperimentus.
Atšķirībā no mūķenēm medicīnas personāls mainījās gandrīz ik dienu atkarībā no tā, kuram tobrīd nebija maksājošu pacientu vai kuram vajadzēja izmēģināt jaunu ārstēšanas tehniku. Tomēr lielākā daļa ārštata dakteru nāca gana bieži, lai es drīz vien viņus pazītu.
Viens no interesantākajiem bija garš, kalsns vīrs, kuru pirmajā reizē, kad apmeklēju slimnīcu, biju redzējusi amputējam kāju. Apjautājusies es noskaidroju, ka tas ir Forēza kungs. Sākumā viņš bijis kaulu salicējs, kurš palaikam mēģināja veikt sarežģītāku uzdevumu, piemēram, amputāciju, īpaši gadījumos, kad vajadzēja noņemt visu ekstremitāti, ne tikai tās daļu. Likās, ka mūķenes un sanitāri bijāja Forēza kungu; viņi nekad to nevilka uz zoba vai nestāstīja rupjas anekdotes kā par citiem brīvprātīgajiem mediķiem.
Šodien Forēza kungs strādāja slimnīcā. Es klusiem soļiem viņam tuvojos, lai redzētu, ko viņš dara. Uz matrača gulēja slimnieks, jauns strādnieks bālu seju, un sekli elpoja. Puisis bija nokritis no katedrāles sastatnēm tur pastāvīgi notika remontdarbi un salauzis gan roku, gan kāju. Redzēju, ka roka profesionālam kaulu salicējam īpašas grūtības nesagādātu tikai vienkāršs spieķakaula lūzums. Bet kāja bija daudz nopietnāks gadījums; iespaidīgs kombinētais lūzums, gan augšstilbs, gan lielakauls. Asas kaulu šķēpeles dūrās cauri gan augšējā, gan apakšējā stilba ādai, un saplosītie audi kļuva zili no traumatiskā sasituma gandrīz visā kājas augšdaļā.
Nevēlējos novērst kaulu salicēja uzmanību no slimnieka, bet Forēza kungs likās iegrimis domās; lēnām viņš meta lokus ap pacientu, brīžiem atkāpdamies un tuvodamies kā milzīgs maitasputns, kas izturas piesardzīgi, ja nu upuris nav vēl gluži beigts. Ar lielo kā knābis līko degunu un gludajiem, melnajiem, nepūderētajiem matiem, kas bija saņemti nekārtīgā mezglā uz kakla, viņš patiešām izskatās pēc vārnas, es nodomāju. Drēbes arī bija melnas un atturīgas, bet labas kvalitātes acīmredzot viņam bija ienesīga prakse ārpus slimnīcas.
Beidzot pieņēmis lēmumu, kā rīkosies tālāk, Forēza kungs nolaida roku, kas līdz šim bija turējusi zodu, un sāka raudzīties apkārt, meklējot palīgu. Mani ieraugot, acis viņam iegailējās un viņš ar rokas mājienu aicināja mani pie sevis. Biju ģērbusies raupjā lina novices tērpā, un, koncentrējies uz darbu, Forēza kungs nebija pamanījis, ka man nav žēlsirdīgās māsas galvassegas un plīvura.
- Šeit, ma soeur\ viņš nokomandēja, saņemot pacienta potīti.
- Turi to cieši pie papēža. Nespied, iekams neesmu tev to licis, bet, kad teikšu, velc pēdu tieši uz sevi. Velc ļoti lēnām, bet ar spēku; tu saproti no visa spēka.