- Tam es ticu, Džeimijs padevīgā tonī atteica. Galu galā, viņš piebilda angļu valodā, pagriezies pret mani, savilcis uz augšu vienu uzaci, nevar taču gaidīt, ka kaut kāds vīrs tev liksies tikpat pievilcīgs kā sastrutojusi zarna vai aknu plankumi, vai ne? Taču
viņam raustījās lūpu kaktiņi, un es zināju, ka patiesībā viņš nemaz nedusmojas, ir tikai noraizējies, ka neesmu mājās. Jutu uzplaiksnījām nožēlu, ka biju sagādājusi viņam uztraukumus.
Vēlreiz paklanījies Forēza kungam, viņš satvēra mani aiz augšdelma un iegrūda pa vārtiem.
- Kur ir Fērguss? es jautāju, tiklīdz vārti aiz mums bija aizvērušies. Džeimijs nosprauslojās.
- Virtuvē. Laikam gaida atmaksu.
- Atmaksu? Ko tu ar to gribi teikt? es noprasīju. Negaidīti viņš iesmējās.
- Nu, viņš sacīja, es sēdēju kabinetā, lauzīdams galvu, kur, pie joda, tu esi iekūlusies, jau grasījos pats doties uz slimnīcu, kad atsprāga durvis, iešāvās mazais Fērguss, nokrita uz grīdas man pie kājām un lūdzās, lai es šo uz vietas nogalēju.
- Nogalēt? Kāpēc?
- Nu, tieši to es viņam jautāju, Armaliet. Nodomāju, varbūt tev un viņam ceļā uzklupuši laupītāji zini, pa ielām klejo bīstamas neliešu bandas, un man iešāvās prātā, ka puika tā uzvestos vienīgi tad, ja būtu tevi pazaudējis. Bet viņš teica, ka tu stāvot pie vārtiem, tā nu es pa galvu pa kaklu metos ārā, lai redzētu, vai ar tevi viss kārtībā, Fērguss sekoja man cieši uz pēdām un visu laiku murmulēja, ka nodevis uzticību, ka viņš nav tā vērts, lai sauktu mani par savu saimnieku, un lūdzās sist viņu līdz nāvei. Visā tajā jezgā man domāšana diez ko nevedās, tāpēc es teicu, ka ar viņu tikšu galā vēlāk, un aizsūtīju uz virtuvi.
- Ak, sasodīts! es sacīju. Vai viņš patiešām domā, ka nodevis tavu uzticību tāpēc, ka es mazliet nokavējos?
Džeimijs sāniski uz mani paskatījās.
- Nu kā tad. Un tā ari ir, ļaujot tev braukāt kopā ar svešu cilvēku. Viņš zvēr, ka būtu meties priekšā zirgiem, nevis ļautu jums sēsties ratos, vienīgi tu, viņš ar uzsvaru sacīja, biji draudzīgi noskaņota pret to vīrieti.
- Nu skaidrs, ka draudzīgi, es nikni atcirtu. Tikko biju palīdzējusi viņam salikt lauztu kāju.
- Mphm. Šis aizbildinājums Džeimiju laikam nepārliecināja.
- Ak, labi, es negribīgi piekritu. Varbūt tas nebija sevišķi gudri. Bet viņš patiešām šķita caur un cauri cienījams, un es nudien steidzos mājās zināju, ka tu raizēsies. Tomēr tagad es vēlējos, kaut būtu pievērsusi vairāk uzmanības Fērgusa izmisīgajai purpināšanai un piedurknes raustīšanai. Tobrīd mani interesēja tikai viens pēc iespējas ātrāk tikt mājās.
- Tu taču nesitīsi to puiku, vai ne? es mazliet noraizējusies jautāju. Tā itin nemaz nebija viņa vaina es uzstāju, ka jābrauc ar Forēza kunga karieti. Tas ir, ja kāds pelnījis pērienu, tad tā esmu es.
Pagriezies, lai ietu uz virtuvi, Džeimijs, izsmējīgi savilcis uz augšu uzaci, atskatījās uz mani.
- Kā tad, tā ir, viņš piekrita. Taču, tā kā esmu zvērējis to vairs nekad nedarīt, es varētu samierināties ar Fērgusa nopēršanu.
- Džeimij! Tu to nedarīsi! Es apstājos kā zemē iemieta un paraustīju viņu aiz rokas. Džeimij! Lūdzu! Tad ieraudzīju slēptu smaidiņu viņa lūpās un izdvesu atvieglojuma nopūtu.
- Nē. Viņš ļāva smaidam kļūt redzamam. Man nav nodoma Fērgusu nogalēt vai, starp citu, arī sist. Varbūt pāris reižu iešaušu pa ausi, ja ne citādi, tad lai glābtu viņa godu. Viņš domā, ka, neievērojot manas pavēles sargāt tevi, izdarījis smagu noziegumu… es nemaz nevaru atļauties atstāt viņu formāli nesodītu.
Džeimijs apstājās pie virtuves durvīm, kas bija apsistas ar biezu audumu, lai aizpogātu aproces un atkal sasietu kaklasaiti.
- Vai es izskatos kārtīgi? viņš apjautājās, noglaužot biezos, paspurušos matus. Varbūt man aiziet pēc svārkiem īsti nezinu, kā jāizskatās, kad soda.
- Tu izskaties labi. Es apvaldīju smaidu. Ļoti bargs.
- 0, tas ir labi, viņš nopriecājās, iztaisnoja plecus un saknieba lūpas. Cerams, ka nesmiešos, tas gan nebūtu labi, viņš nomurmināja, atgrūžot durvis uz virtuves kāpnēm.
Virtuvē valdošā gaisotne nepavisam nebija priecīga. Kad mēs ienācām, ierastā pļāpāšana uzreiz aprāvās un visi kalpotāji steidzīgi sarindojās vienā malā. Kādu brīdi viņi stāvēja kā sastinguši, tad divas ķēkšas mazliet pakāpās sānis un mūsu priekšā telpas vidū iznāca Fērguss.
Zēna seja bija bāla un asaru sliedēm izraibināta, bet tagad viņš vairs neraudāja. Ar ievērojamu pašcieņu viņš paklanījās vispirms man, pēc tam Džeimijam.
- Cienītā kundze, kungs, man ir kauns, viņš sacīja klusā, bet skaidrā balsī. Neesmu cienīgs kalpot jums, tomēr lūdzu, lai mani neatlaižat. No šīs domas viņam viegli iedrebējās balss, un es iekodu lūpā. Fērguss skatījās sāņus uz rindā stāvošajiem kalpotājiem, it kā gaidītu morālu atbalstu, un kučieris Fernāns iedrošinoši pamāja viņam ar galvu. Dziļi ievilcis elpu, lai saņemtu drosmi, Fērguss iztaisnojās un vērsās tieši pie Džeimija.
- Esmu gatavs izciest sodu, milord, viņš sacīja. It kā tas būtu signāls, viens no sulaiņiem iznāca no sastingušā pūļa, pieveda zēnu pie noberztā galda, pats nostājās otrā pusē, saņēma pārkāpēju aiz rokām, pārvilka pāri galdam un tā turēja.
- Bet… Džeimijs iesāka, ātrās notikumu attīstības satriekts. Tālāk viņš netika, jo priekšā drūmu seju iznāca vecais virssulainis Magnuss un ceremoniāli pasniedza Džeimijam uz gaļas dēļa uzliktu ādas siksnu, kuru izmantoja virtuves nažu asināšanai.
- Ē… Džeimijs bezpalīdzīgi paskatījās uz mani.
- Um, es noteicu un vienu soli atkāpos. Acis samiedzis, viņš satvēra manu roku un cieši saspieda.
- Nē, nekā nebij, Armaliet, viņš murmināja angļu valodā. Ja man tas jādara, tad tev vajadzēs to skatīties!
Izmisīgi lūkodamies te uz upuri, te uz piedāvāto soda izpildes rīku, viņš vēl mirkli kavējās, tad atmeta ar roku.
- Ek, pie velna! viņš purpināja pie sevis angļu valodā, paķerot siksnu no Magnusa rokām. Neizlēmīgi to paraustīja. Trīs collu plata un ceturtdaļcollu bieza, tā bija iespaidīgs ierocis. Bija skaidri
redzams, ka Džeimijs vēlas atrasties kaut kur citur, kad tuvojās izstieptajam Fērgusa augumam.
- Nu labi. Viņš aplaida niknu skatienu apkārt virtuvei. Desmit sitieni, un vairs nekādas tērgāšanas par to. Vairākas kalpones, to dzirdot, nobālēja un tvērās cita pie citas, bet, kad nama kungs pacēla siksnu, lielajā telpā iestājās pilnīgs klusums.
Siksnas plīkšķis lika man salēkties, un virtuves meitas satraukumā klusi iespiedzās, bet no Fērgusa mutes nenāca ne skaņa. Mazais augumiņš notrīsēja, un Džeimijs uz brīdi aizvēra acis, tad saknieba lūpas un turpināja soda izpildi, sitienus šķīra vienādi laika attālumi. Man kļuva nelabi, un es nevilšus nobraucu miklās delnas gar svārkiem. Vienlaikus es šajā drausmīgajā situācijā jutu nevaldāmu vēlēšanos smieties.
Fērguss visu panesa klusējot, un, kad Džeimijs, beidzis pēršanu, bāls un sasvīdis, atkāpās, mazais puika aizvien vēl gulēja tik mierīgi, ka vienu mirkli jau nobijos, vai viņš nav pagalam no šoka, ja ne no pēriena. Bet tad mugurai pārskrēja trīsas, zēns atmuguriski noslīdēja no galda un stīvi izslējās.
Džeimijs metās uz priekšu, lai satvertu viņa roku, dedzīgi atglaužot sviedriem piemirkušos matus no pieres.
- Vai viss kārtībā, vecīt? viņš jautāja. Ak Dievs, Fērgus, saki, ka viss ir labi!