- Bonjour, Freizera kungs! Mūķene pieklājīgi nolieca galvu, ko sedza plīvurs, manuprāt, drīzāk lai noslēptu plato smaidu, nevis lai sasveicinātos. Redzu, ka esat iepazinies ar Podziņu. Vai varbūt meklējat savu sievu?
Uzskatīdama to par zīmi savam uznācienam, es izslīdēju no kabineta mātei Hildegardei aiz muguras. Mans uzticamais dzīvesdraugs novērsa skatienu no suņa un pievērsa to durvīm, acīmredzot izdarot secinājumus.
- Un cik ilgi tu tur jau stāvi, Armaliet? viņš skābi jautāja.
- Krietnu laiciņu, atteicu augstprātīgā pašpārliecinātībā, jo biju viena no Podziņa draugu saraksta. Ko tu būtu ar viņu darījis, kad ietītu pledā?
- Izsviestu pa logu un ņemtu kājas pār pleciem, viņš atbildēja, uzmetot īsu, bijīgu skatienu mātes Hildegardes iespaidīgajam stāvam. Vai viņa gadījumā nerunā angliski?
- Tev par laimi, ne, es atbildēju. Un pārgāju uz franču valodu, lai iepazīstinātu vīru un slimnīcas priekšnieci. Ma mиre, je vous prйsente mon mari, le seigneur de Broch Tuarach1 .
- Milord! Māte Hildegarde bija tikusi galā ar savu humora izjūtu un, kā parasti, sasveicinājās ārkārtīgi laipni. Mums ļoti pietrūks jūsu sievas, bet, ja jums viņa vajadzīga, tad, protams…
- Es neatnācu pēc sievas, Džeimijs viņu pārtrauca. Es atnācu pie jums, ma mиre2 .
Mātes Hildegardes kabinetā Džeimijs, apsēdies piedāvātajā krēslā, nolika papīru žūksni, kuru bija atnesis sev līdzi, uz viņas spoži nospodrinātā rakstāmgalda. Podziņš, drošs paliek drošs, paturēdams acīs iebrucēju, apgūlās saimniecei pie kājām. Purnu suns atbalstīja Džeimijam uz kājas, bet ausis palika saspicētas un lūpa pavilkta uz augšu tā, ka viens ilknis bija redzams, gadījumā ja vajadzētu saraut viesi gabalos.
Māte Hildegarde brīdi pētīja Džeimiju, vienu biezo uzaci jautājoši savilkusi. Tad viņas uzmanība pievērsās papīru kaudzītei, kā mēdz darīt iestādes vadītāji, it kā visu uzmanību veltot šobrīd apspriestajam jautājumam, vienlaikus atstājot sajūtu antenu noskaņotu tā, lai uztvertu vismazākās vibrācijas, kas ziņotu par steidzamu gadījumu pat slimnīcas tālākajos nostūros.
- Jā? viņa ierunājās. Viens strupais pirksts viegli pārslīdēja neveikli rakstītajām notīm, pa vienai, it kā, tā pieskaroties, viņa spētu dzirdēt tās skaņu. Aša kustība ar pirkstu, un lapa paslīdēja tālāk, daļēji atsedzot nākamo.
- Ko jūs vēlaties uzzināt, Freizera kungs? viņa jautāja.
- Īsti nezinu, māt. Džeimijs, pilnīgi koncentrējies, bija paliecies uz priekšu. Viņš arī pieskārās melnajām līnijām, viegli pabakstīdams traipu, kur rakstītāja roka nevērīgi bija pārbraukusi līnijām, iekams tinte bija paguvusi nožūt.
1 Māt, iepazīstieties ar manu viru, Broktūrekas muižas īpašnieku. (Franču vai.)
2 Māt. (Franču vai.)
- Ar šo mūziku, māt, kaut kas nav kārtībā.
Mūķenes lūpas mazliet sakustējās, varbūt tas bija smaids.
- Tiešām, Freizera kungs? Un tomēr, cik saprotu… ceru, ka neņemsiet ļaunā… ka jums mūzika ir… durvis, kurām trūkst atslēgas?
Džeimijs iesmējās, un māsa, kas tobrīd gāja garām pa gaiteni, pagriezās, izbijusies kaut ko tādu dzirdot slimnīcas telpās. Te bieži trokšņoja, bet smējās reti.
- Ļoti taktisks manu spēju trūkuma apraksts, māt. Un pilnīgi pareizs. Ja jūs kādu no šiem gabaliem dziedātu, viņa pirksts, garāks un slaidāks, bet gandrīz tikpat liels kā mātei Hildegardei, uzsita pa pergamentu, kas klusi nočabēja, es to neatšķirtu no “Kyrie eleison" vai “La Dame fait bien”. Tikai vārdus, viņš ar smaidu piebilda.
Tagad bija mātes Hildegardes kārta smieties.
- Nudien, Freizera kungs, viņa sacīja. Jūs vismaz klausāties vārdus! Viņa paņēma rokā papīru kaudzīti un sāka šķirstīt lapas. Redzēju, ka lasot viņas kakls virs ciešā galvassegas saitējuma ir mazliet pietūcis, it kā viņa pie sevis dziedātu, un viena lielā pēda viegli kustējās, sitot ritmu.
Džeimijs kā sastindzis sēdēja uz soliņa, veselo roku pārlicis pāri sakropļotajai uz viena ceļa, un vēroja mūķeni. Ieslīpās zilās acis pauda dzīvu interesi, un viņš nepievērsa uzmanību trokšņiem, kas turpināja skanēt slimnīcas dzīlēs viņam aiz muguras. Ēkas akmens sienās atbalsojās slimnieku vaidi, māsu un sanitāru sasaukšanās, tuvinieku bēdu un baiļu spalgās vaimanas, klusināta metāla instrumentu šķindoņa, bet ne Džeimijs, ne māte Hildegarde pat nepakustējās.
Beidzot viņa nolaida nošu lapas zemāk un pāri tām paskatījās uz Džeimiju. Acis viņai dzirkstīja, un slimnīcas priekšniece pēkšņi izskatījās kā jauna meitene.
- Domāju, ka jums ir taisnība! — viņa paziņoja. Šobrīd man nav tik daudz laika, lai kārtīgi visu pārdomātu, viņa pameta skatienu uz durvīm, kuru aiļu uz mirkli aizsedza garāmejošs sanitārs ar šarpijas maisu rokā, bet te ir kaut kas savāds. Viņa
paklaudzināja pa lapām, kas gulēja uz rakstāmgalda, un tad sabīdīja tās kārtīgā kaudzītē.
- Cik neparasti! viņa vēl iesaucās.
- Lai būtu kā būdams, māt… vai jūs ar savām spējām varat noteikt, kāds ir šis raksts? Tas būtu grūti; man ir pamats domāt, ka tas ir šifrs un ka saziņas valoda ir angļu, lai arī dziesmu teksti rakstīti vāciski.
Māte Hildegarde izbrīnā klusi nokremšļojās.
- Angļu valodā? Vai esat pārliecināts?
Džeimijs noraidoši papurināja galvu.
- Nē, pārliecināts neesmu, bet tā domāju. Viens iemesls ir valsts, kurā dziesmas radītas; tās atsūtītas no Anglijas.
- Nu, kungs… Māte Hildegarde savilka vienu uzaci. Jūsu sieva runā angliski, vai ne? Un es pieņemu, ka būsiet ar mieru upurēt prieku atrasties viņas sabiedrībā, lai viņa var man palīdzēt izpildīt uzdevumu, kuru jūs mums tikko uzdevāt?
Džeimijs noskatīja garo sievieti, un viņa seja ar vieglo smaidu lūpās gluži vai bija mūķenes spoguļattēls. Viņš palūkojās lejup, kur Podziņa ūsas sakustējās, izlaižot tik tikko dzirdamu ņurdienu.
- Noslēgsim darījumu, māt, Džeimijs piedāvāja. Ja jūsu šunelis neiekodīs man mīkstumos, kad iešu ārā, varēsiet paturēt manu sievu.
Un tā tajā vakarā es nevis devos mājās uz Džereda namu Tremulīna ielā, bet vakariņoju kopā ar Eņģeļu klostera māsām pie garā galda un tad dienas pēdējās stundas pavadīju, strādājot mātes Hildegardes privātajās telpās.
Klostera priekšnieces dzīvoklī bija trīs istabas. Pirmajā bija iekārtota samērā grezna dzīvojamā telpa. Galu galā te viņai bieži nācās pieņemt oficiālos viesus. Ieejot otrā istabā, es biju satriekta vienkārši tādēļ, ka neko tādu nebiju gaidījusi. Sākumā man radās iespaids, ka mazajā telpā nekā nav, izņemot lielu, mirdzošu, lakotu valrieksta klavesīnu, tas bija apgleznots ar sīkām puķītēm, kuras
saziedējušas uz vīnstīgas, kas līkločiem izvijusies virs spožajiem melnkoka taustiņiem visā klaviatūras garumā.
Ieskatoties ciešāk, ieraudzīju vēl dažas mēbeles, to skaitā pie vienas sienas plauktus, pilnus ar grāmatām par mūziku un ar roku sadiegtiem manuskriptiem, ļoti līdzīgiem tiem, ko māte Hildegarde šobrīd lika uz klavesīna pults.
Viņa pamāja, lai es apsēžos uz krēsla, kas stāvēja pie maza sekretāra tālāk pie sienas.
- Tur atradīsiet tīru papīru un tinti, milēdij. Un tagad paskatīsimies, ko mums pastāstīs šī mazā kompozīcija.
Notis bija rakstītas uz bieza pergamenta loksnes, nošu līnijas bija glīti uzvilktas ar lineālu pāri visai lapai. Arī notis, nošu atslēgas, pauzes un alterācijas zīmes bija uzrakstītas ļoti rūpīgi; šis noteikti bija tīrais eksemplārs, nevis melnraksts vai steigā piefiksēta melodija. Lapas augšmalā bija rakstīts nosaukums “Lied des Landes”. Zemes dziesma.