Rodžers paraustīja plecus un aizkaitināts ar rokas mājienu patrenkāja nez no kurienes uzradušos izsalkušu knišļu mākoni. Lai izskatītu šos dokumentus sakarīgi, vajadzētu vairākus gadus. Nespēdams izbēgt no uzmācīgajiem kukaiņiem, jaunais cilvēks ienira tumšajā alus krodziņā, atstājot badīgo knišļu mākoni meklējam jaunu ēdamo.
Maziem malciņiem dzerot vēso, rūgto alu, Rodžers domās pārskatīja līdz šim paveikto un iespējas, kādas vēl pavērās. Šodien viņam bija laiks aizbraukt uz Fortviljamu, lai arī tas nozīmētu Invernesā atgriezties vēlu. Un, ja Fortviljamas muzejs neko neatklātu, tad nākamais loģiskais un arī ironiskais solis būtu kārtīgi parakņāties pa mācītāja arhīviem.
Un pēc tam? Rodžers izdzēra pēdējās alus lāses un pamāja, lai krodzinieks atnes vēl vienu kausu. Nu, ja nonāks tik tālu, tad klaiņāšana ap katru Skotijas baznlciņu un kapsētu Broktūrekas apkārtnē noteikti bija labākais, ko viņš varēja izdarīt īsā laika sprīdī. Diez vai Rendelas uzturēsies Invernesā nākamos divus vai trīs gadus, pacietīgi gaidot meklēšanas rezultātus.
Rodžers sataustīja kabatā piezīmju grāmatiņu, vēsturnieka pastāvīgo ceļabiedru. Pirms aizbraukšanas no Broktūrekas vismaz jāpaskatās, kas atlicis no vecās kapsētas. Nekad nevar zināt, kas uzrodas, un tādējādi viņš sev aiztaupīs vēl vienu braucienu šurp.
Nākamās dienas pēcpusdienā Rendelas pēc Rodžera ielūguma ieradās uz tēju, lai noklausītos atskaiti par padarīto.
- Esmu atradis vairākus jūsu sarakstā minētos vārdus, viņš sacīja Klērai, vedot viņu uz kabinetu. Tas ir ļoti savādi. Neesmu pamanījis vēl nevienu, kurš noteikti būtu kritis Kalodenā. Domāju, ka man ir trīs kandidāti, bet pēc tam izrādījās, ka tie ir citi cilvēki ar tādu pašu vārdu. Rodžers paskatījās uz dakteri Klēru Rendelu; viņa stāvēja gandrīz nekustīgi, ar vienu roku stingri turoties pie atzveltnes krēsla, it kā būtu aizmirsusi, kur atrodas.
- Vai jūs… ē… neapsēstos? Uz Rodžera piedāvājumu Klēra strupi pamāja ar galvu, it kā būtu satrūkusies, un steigšus apsēdās uz krēsla malas. Rodžers ziņkāri noskatīja viešņu, bet, turpinādams runāt, izņēma mapi, kurā bija salicis meklējumos izdarītās piezīmes, un pasniedza to viņai.
- Kā jau teicu, tas ir savādi. Neesmu uzgājis visus vārdus; laikam jau vajadzēs parakņāties pa baznīcas grāmatām un kapsētu reģistrācijas žurnāliem Broktūrekas apkaimē. Lielāko tiesu no šiem dokumentiem es atradu sava tēva arhīvā. Varētu domāt, ka man vajadzēja atrast vismaz pāris kaujas laukā kritušu cilvēku, ņemot vērā, ka viņi visi bijuši Kalodenā. īpaši, ja viņi, kā jūs sakāt, bija vienā no Freizeru pulkiem; tie gandrīz visi bija pašā karadarbības epicentrā, kur notika visasiņainākās kaujas.
- Jā, jums taisnība. Klēras balsī ieskanējās kas tāds, ka Rodžers neizpratnē paskatījās uz viņu, bet sievietes seja nebija redzama, jo viņa bija noliekusies pār rakstāmgaldu. Lielākā daļa no dokumentiem bija kopijas, kuras Rodžers bija pārrakstījis pats ar savu roku, jo tādas eksotiskas tehnoloģijas kā fotokopēšana vēl nebija izlauzušas ceļu līdz valdības arhīviem, kur glabājās Stjuartu dinastijas liecības; pāris lapu tomēr bija oriģināli, kas izrakti no nelaiķa mācītāja Veikfilda 18. gadsmita dokumentu krājuma. Klēra uzmanīgi ar pirkstu šķīra lapas, sargājoties pieskarties tām vairāk, nekā nepieciešams.
- Jums taisnība tas ir savādi. Tagad viņš pazina Klēras balsī skanošās emocijas tā bija aizrautība, tikai sajaukusies ar apmierinājumu un atvieglojumu. Tatad viņa zināmā mērā jau bija to gaidījusi vai cerējusi.
- Sakiet… Viņa saminstinājās. Tie vārdi, kurus jūs atradāt… Kas ar šiem cilvēkiem noticis, ja viņi nav krituši Kalodenas kaujā?
Rodžers nobrīnījās, ka šis fakts Klērai liekas tik nozīmīgs, bet viņš paklausīgi paņēma mapi ar piezīmēm un atvēra.
- Divi no viņiem minēti kuģa pasažieru sarakstā drīz pēc Kalodenas notikumiem viņi emigrēja uz Ameriku. Četri mira dabiskā nāvē apmēram gadu vēlāk nav nekāds brīnums, pēc kaujas sākās drausmīgs bads un Hailendā mira daudz ļaužu. Un šo es atradu baznīcas grāmatā bet ne tajā draudzē, pie kuras viņš piederēja. Taču esmu gandrīz pārliecināts, ka tas ir viens no jūsu vīriem.
Tikai tagad, kad Klēras pleci atslāba, jaunais vēsturnieks pamanīja, ka tie bija saspringuši.
- Vai jūs vēlaties, lai es tomēr meklēju arī pārējos? viņš jautāja, cerot, ka atbilde būs “jā”. Pāri mātes plecam viņš vēroja Briannu. Meitene stāvēja, daļēji pagriezusies pret korķa sienu, it kā mātes projekts viņu neinteresētu, taču Rodžers viņas pierē starp uzacīm saskatīja mazu vertikālu rieviņu.
Varbūt viņa sajuta to pašu, ko Rodžers, apspiesto satraukumu, kas ietvēra Klēru kā elektriskais lauks. Viņš to juta kopš brīža, kad Klēra ienāca istabā, un atklājumi to tikai pastiprināja.
Viņš iztēlojās: ja pieskartos viešņai, tad starp viņiem rastos pamatīga statiskās elektrības dzirkstele.
Jaunekļa domas pārtrauca klauvējiens pie kabineta durvīm. Tās atvērās, un ienāca Fiona Greiema, stumjot servējamos ratiņus, uz kuriem bija pēc visiem likumiem saklāts tējas galds ar kannu, tasītēm, sedziņām, triju veidu sviestmaizēm, krēma kūkām, biskvītu, ievārījuma maizītēm un maizītēm ar putukrējumu.
- Ņam! to ieraugot, iesaucās Brianna. Vai tas viss mums vai ari jūs gaidāt vēl desmit cilvēkus?
Klēra Rendela smaidīdama aplūkoja cienastu. Elektriskais lauks nebija izgaisis, bet ar lielām pūlēm nobēdzināts. Rodžers redzēja, ka viena svārku ielocēs paslēptā roka ir tik cieši savilkta dūrē, ka gredzena mala ir iegrauzusies miesā.
- Galds tik bagātīgi klāts, ka mums nevajadzēs ēst vairākas nedēļas, viņa sacīja. Izskatās brīnišķīgi!
Fiona staroja. Viņa bija maza auguma, apaļīga un skaista kā brūna vistiņa. Rodžers iekšēji nopūtās. Lai gan viņš varēja priecāties, ka ir našķi, ar ko pacienāt viešņas, viņš labi apzinājās, ka cienasta dāsnums domāts, lai izpelnītos viņa atzinību, nevis abām sievietēm. Deviņpadsmit gadus vecajai Fionai dzīvē bija viens cēls mērķis. Kļūt par sievu. Vēlams gudra cilvēka sievu. Viņa bija uzmetusi skatienu Rodžeram, kad viņš pirms nedēļas ieradās sakārtot mirušā mācītāja lietas, un nolēmusi, ka asociēts vēstures profesors ir labākais variants, ko Invernesa var piedāvāt.
Kopš tā laika viņš tika piestūķēts kā Ziemassvētku zoss cepetis, kurpes viņam bija nospodrinātas, čības un zobu suka nolikta gatavībā, gulta saklāta, mētelis notīrīts, vakara avīze nopirkta un nolikta blakus šķīvim, sprands izmasēts, kad viņš garas stundas bija nostrādājis pie rakstāmgalda, un Fiona pastāvīgi apjautājās par viņa fizisko labsajūtu, prāta un vispārējo veselības stāvokli. Hdam mājīguma uzbrukumam Rodžers bija pakļauts pirmo reizi.
Vārdu sakot, Fiona darīja viņu traku. Tas, ka viņš šobrīd nebija noskuvies, vairāk bija reakcija uz viņas neatslābstošo uzbāzību nekā nolaišanās tajā dabiskajā nevīžības stāvoklī, kuru izbauda
vīrieši, kas īslaicīgi atbrīvojušies no darba un sabiedrības uzliktajām prasībām.
Iespēja, ka viņu ar Fionu Greiemu varētu saistīt svētās laulības saites, stindzināja jauno vīrieti līdz kaulu smadzenēm. Ar savu pastāvīgo čubināšanos viņa iedzītu Rodžeru ārprātā nepilna gada laikā. Taču bez tā bija vēl Brianna Rendela, kura šobrīd domīgi pētīja servējamos ratiņus, it kā nevarēdama izšķirties, no kura gala lai sāk.