Prātoju, kas tik ļoti viņu nodarbina. Ne jau nu spēle. Divernē kungs spēlēja garlaicīgi, piesardzīgi izdarot gājienus, visu laiku atkārtojot vienus un tos pašus gambītus. Džeimija labās rokas divi vidējie pirksti viegli uzsita sev pa gurnu acumirklīgas, steigšus apslēptas nepacietības uzplaiksnījumā, un es zināju, ka viņš domā ne jau par šaha partiju. Tā varēja vilkties vēl pusstundu, bet viņš turēja saujā Divernē kunga karali.
Man blakus stāvēja de Nevē hercogs. Redzēju, kā viņa mazās, tumšās acis stingi vēro Džeimija pirkstus, tad aizslīd tālāk. Brīdi viņš domīgi pētīja šaha dēli, tad nesteidzīgi devās projām, lai palielinātu derību likmi.
Man aiz muguras apstājās sulainis un pakalpīgi palocījās, piedāvājot glāzi vīna. Es ar mājienu raidīju viņu projām; šovakar man jau pietiek galva bija viegla un kājas bīstami tālu projām.
Pagriezusies, lai sameklētu vietu, kur apsēsties, es telpas otrā malā pamanīju grāfu Senžermēnu. Varbūt Džeimijs bija skatījies uz viņu. Grāfs savukārt skatījās uz mani; patiesībā viņš blenza manī ar smaidā savilktu seju. Tā nebija viņam raksturīga sejas izteiksme, turklāt arī nepiestāvēja. Atklāti sakot, man bija pilnīgi vienalga, bet es, cik graciozi vien spēju, paklanījos viņa virzienā un iejuku dāmu pulciņā, tērzējot par šo un to, vienlaikus cenšoties pie pirmās izdevības virzīt sarunu par Skotiju un izraidīto karali.
Kopumā, šķiet, Stjuartu izredzes atgriezties tronī pārāk nenodarbināja Francijas aristokrātu prātus. Kad laiku pa laikam ieminējos par Čārlzu Stjuartu, parastā atbilde bija izbolītas acis un vienaldzīga plecu paraustīšana. Par spīti pakalpojumiem, ko izdarīja grāfs Mārs un citi Parīzē dzīvojošie jakobīti, Luijs spītīgi atteicās pieņemt Čārlzu galmā. Un trūcīgam trimdiniekam, kurš nav izpelnījies karaļa labvēlību, velti cerēt, ka viņu aicinās sabiedrībā, kur varēs iepazīties ar turīgiem baņķieriem.
- Karalis nav īpaši iepriecināts, ka viņa brālēns ieradies Francijā, nelūdzot viņam atļauju, man sacīja grāfiene de Brabāna, kad ierunājos par šo jautājumu. Karalis esot teicis, ka viņa dēļ Anglija varot palikt protestantiska, viņa man atklāja. Un, ja angļi kopā ar Džordžu no Hannoveriem degs elles ugunīs, jo labāk. Viņa līdzjūtīgi savilka lūpas; grāfiene bija iejūtīga sieviete. Man žēl. Es zinu, ka jūs ar vīru jūtaties vīlušies, bet nudien… Viņa paraustīja plecus.
Nodomāju, ka mēs tiktu galā ar šādu vilšanos, un dedzīgi turpināju medīt tenku drupačas, bet tovakar man neveicās. Man lika saprast, ka jakobīti ir garlaicīgi.
- Tornis, laidnis pieci, Džeimijs nedaudz vēlāk, kad posāmies gulēt, murmināja. Mēs atkal bijām palikuši pili. Tā kā šaha partija beidzās krietni pāri pusnaktij un ministrs negribēja ne dzirdēt par došanos atceļā uz Parīzi tik vēlā stundā, mūs izmitināja nelielos appartement. Es pamanīju, ka šie bija pāris pakāpienu labāki par tiem, kuros nakšņojām pirmajā reizē. Te bija dūnu pēlis un pa logu varēja redzēt dienvidu puses zālienu.
- Ak tad torņi, ko? es pārjautāju, ieslīdot gultā, un, labpatikā iekunkstējusies, izstaipījos. Vai šonakt sapņosi par šahu?
Džeimijs pamāja ar galvu un nožāvājās tik plati, ka žoklis nokrakšķēja un acīs sariesās asaras.
- Kā tad, skaidra bilde. Ceru, ka es tevi, Armaliet, netraucēšu, ja naktī miegā izdarīšu gājienu.
Pēdas man saliecās tīrā priekā, ka tikušas brīvas no pieaugošā svara, muguras lejasdaļa, pielāgojoties guļus stāvoklim, raidīja vieglas, patīkamas sāpju šautras.
-Ja gribi, vari stāvēt miegā kaut uz galvas. Arī es nožāvājos.
- Šonakt mani nekas netraucēs.
Reti biju tik smagi kļūdījusies.
Sapnī es redzēju zīdaini. Tik lielu, ka drīz tam vajadzētu nākt pasaulē, tas spārdījās un cilājās manā piebriedušajā vēderā. Rokas aizslīdēja līdz uzkalniņam un masēja nostiepto ādu, cenšoties nomierināt ļembastu tur iekšā. Bet grozīšanās turpinājās, un mierīgi, kā jau sapņos mēdz būt, es sapratu, ka man vēderā lokās nevis bērns, bet čūska. Es saliecos, pievilku ceļus pie krūtīm, cīnoties ar čūsku, rokas tvarstīja un mētājās, meklējot rāpuļa galvu, kas sitās un triecās zem ādas. Mana āda bija karsta, un zarnas raustījās, pārvērtušās par čūskām, kas kožot un svaidoties savijas kopā.
- Klēra! Mosties, zeltenīt! Kas noticis? Beidzot pamodusies no klaigāšanas un purināšanas, es miglaini sāku apjaust apkārtni. Es gulēju gultā zem linu palagiem, un Džeimijs bija uzlicis roku man uz pleca. Bet čūskas manā vēderā turpināja locīties, un es skaļi ievaidējos, mani šī skaņa sabiedēja gandrīz tāpat kā Džeimiju.
Viņš atmeta segas un pagrieza mani uz muguras, cenšoties nospiest uz leju ceļgalus. Es, vēderu saķērusi, spītīgi turējos, savilkusies kamolā, un centos apturēt asās, mokošās sāpes, kas dūrās man miesā.
Džeimijs uzrāva man atkal virsū segu un izskrēja no istabas, tik tikko apstādamies, lai paķertu no sola kiltus.
Es nespēju pievērst uzmanību kam citam kā vien savām mokām. Ausīs man zvanīja, un seja mirka aukstos sviedros.
- Madame? Madame!
Atvēru plakstus tik daudz, ka spēju saskatīt istabeni, kura apkalpoja šo appartement, sievietes izmisušo skatienu, izspūrušos matus zem šķībās naktsmices, stāvu, kas pārliecies man pār gultu. Viņai aiz muguras, līdz pusei kails un vēl izmisušāks, stāvēja Džeimijs. Vaidēdama aizvēru acis, bet vēl paguvu ieraudzīt, ka viņš satver kalpones plecu tik stipri, ka viņai nokrīt naktsmice.
- Vai viņa zaudēs bērnu? Ko?
Tas likās ārkārtīgi ticami. Kunkstēdama es locījos gultā, savilkos vēl ciešākā kamolā, kā gribēdama pasargāt sāpju nastu, kas mita manī.
Istabā arvien skaļāk skanēja dažādas balsis, galvenokārt sieviešu, un vairākas rokas mani bakstīja un taustīja. Visa šī jūkļa vidū izdzirdēju vīrieša balsi; tas nebija Džeimijs, bet kāds francūzis. Pēc balss norādījumiem vairākas rokas cieši satvēra mani pie potītēm un pleciem un izstiepa gultā taisni.
Cita roka paslīdēja man zem naktskrekla un iztaustīja vēderu. Elsodama es atvēru acis un ieraudzīju karaļa ārstu Fleša kungu, viņš bija nometies ceļos pie gultas ar ļoti nopietni savilktu seju. Man vajadzēja justies glaimotai, saņemot šādu karaļa labvēlības pierādījumu, bet man viss bija vienalga. Sāpju raksturs, šķiet, bija mainījies; spazmas kļuva stiprākas un atkārtojās puslīdz regulāri, tomēr bija gandrīz tāda sajūta, ka tās kustētos, ceļojot no vēdera augšdaļas uz leju.
- Tā nav izmešanās, Fleša kungs mierināja Džeimiju, kas nobijies snaikstījās viņam aiz muguras. Asiņošanas nav. Redzēju, ka
viena no galma dāmām sajūsmas pilnās šausmās blenza uz mana vīra rētām klāto muguru. Viņa satvēra draudzenes piedurkni, cenšoties pievērst tās uzmanību.
- Iespējams, žultspūšļa iekaisums, minēja Fleša kungs. Vai ari apaukstētas aknas.
- Idiots, es izspiedu caur zobiem.
Fleša kungs augstprātīgi lūkojās lejup uz mani gar savu visai prāvo degunu, ar nokavēšanos uzliekot pensneju ar zelta ietvaru, lai atstātu lielāku iespaidu. Viņš pataustīja ar plaukstu manu miklo pieri, nejauši aizsedzot manas acis, un es vairs nevarēju uz viņu nikni lūrēt.
- Visticamāk, aknas, viņš sacīja Džeimijam. Žultspūšļa pārslodze rada šādu žultainu šķidrumu uzkrāšanos asinīs, kas izsauc sāpes… un īslaicīgus aknu darbības traucējumus, viņš autoritatīvi piebilda, stiprāk uzspiežot, kad es atkal mētājos šurpu turpu.
- Nekavējoties jānolaiž asinis. Platon, bļodu!