Es atbrīvoju vienu roku un to, kas gulēja man uz galvas, nogrūdu nost.
- Lieciet mani mierā, jūs, pūšļotājs tāds! Džeimij! Neļauj viņiem man pieskarties! Platons, Fleša kunga palīgs, tuvojās man ar lanceti un bļodu, tikmēr aizmugurē stāvošās dāmas noelsās un apvēdināja cita citu, lai satraukums, ko radīja šī drāma, viņas nepiebeigtu.
Džeimijs bālu seju bezpalīdzīgi skatījās te uz mani, te Fleša kungu. Pēkšņi pieņēmis lēmumu, viņš sagrāba nelaimīgo Platonu, atrāva no gultas, pagrieza un stūma uz durvīm, lancetei graizot gaisu. Istabenes un dāmas viņa priekšā bļaudamas atkāpās.
- Kungs! Le chevalier kungs! Ārsts centās iejaukties. Kad viņu sauca pie manis, viņš profesionāli bija uzlicis galvā parūku, bet nebija tērējis laiku, lai apģērbtos, un tagad naktskrekla platās piedurknes plivinājās kā spārni, kad viņš, vicinādams rokas kā sajucis putnubiedēklis, sekoja Džeimijam.
Sāpes atkal kļuva stiprākas, šķita, ka iekšējos orgānus saspiedušas skrūvspīles, es noelsos un atkal saliecos līkumā. Kad spazmas
mazliet atlaidās, es atvēru acis un redzēju, ka viena no dāmām modri vēro manu seju. Viņas vaibstiem pārslīdēja izteiksme, kas liecināja: viņa visu ir sapratusi, un, joprojām skatīdamās uz mani, viņa pieliecās, lai pačukstētu kaut ko savām biedrenēm. Istabā valdīja pārāk liels troksnis, lai es spētu sadzirdēt, ko viņa saka, bet es to skaidri nolasīju viņai no lūpām.
- Inde, dāma sacīja.
Sāpes spēji traucās lejup, biedējošas burzguļošanas pavadītas, un beidzot es sapratu, kas man vainas. Tas nebija spontānais aborts. Ne arī apendicīts un vēl mazāk apaukstētas aknas. Ne arī gluži inde. Tas bija melnais krūklis.
- Jūs, es sacīju, draudīgi tuvodamās metram Raimonam, kas sargādamies slēpās aiz sava galda krokodila izbāžņa ēnā. Jūs! Nīkulīgais tārps ar krupja ģīmi!
- Es, madonna? Es jums neesmu darījis neko ļaunu, vai ne?
- Jūs neesat man nodarījis neko ļaunu, tikai vairāk nekā trīsdesmit cilvēku acu priekšā izraisījis stipru caureju, licis domāt, ka izmetīšu bērnu, un līdz nāvei nobiedējis manu vīru!
- 0, jūsu vīrs bija klāt? Metrs Raimons izskatījās samulsis.
- Bija gan, es apstiprināju. Atklāti sakot, man tikai ar ievērojamām grūtībām izdevās aizkavēt Džeimiju nākt uz aptieku un ar varu izspiest visu, ko metrs Raimons zināja. Beidzot viņš bija ar mieru gaidīt mani karietē, kamēr es aprunājos ar aptiekas īpašnieku, kas stipri atgādināja abinieku.
- Bet jūs taču neesat mirusi, madonna, mazais zāļu vīriņš norādīja. Tā kā viņam nebija pieminēšanas vērtu uzacu, tad uz augšu savilkās viena platās, izvelbtās pieres puse. Jūs jau zināt, ka tā varēja būt.
Šo faktu trauksmainā vakara gaitā un tam sekojošā fiziskā nespēka dēļ biju palaidusi garām neievērotu.
- Tātad tā nebija vienkārši izjokošana? es vārgā balsī pajautāju. Kāds mani patiešām gribēja noindēt, un es esmu dzīva tikai tādēļ, ka jums ierunājās sirdsapziņa?
- Varbūt mana sirdsapziņa nav gluži atbildīga par to, ka palikāt dzīva, madonna. Iespējams, tas bija tikai joks droši vien es neesmu vienīgais aptiekārs, pie kura var dabūt krūkļa mizu. Bet pēdējā mēneša laikā esmu to pārdevis diviem cilvēkiem bet ne viens, ne otrs nebija pats pēc tās nācis.
- Skaidrs. Es dziļi ievilku elpu un ar cimdu noslaucīju nosvīdušo pieri. Tātad apkārt staigā divi potenciālie indētāji; tā tikai man vēl trūka.
- Vai pateiksiet, kuri tie bija? es tieši noprasīju. Nākamajā reizē viņi var iet uz citu aptieku. Pie kāda, kuram nav jūsu sirdsapziņas.
Metrs palocīja galvu, platā vardes mute domīgi kustējās.
- Tāda iespēja pastāv, madonna. Ja runājam par pircējiem, diez vai jums tas ko līdzēs. Tie bija kalpotāji; skaidrs, ka viņi pildīja pavēli. Viena bija vikonteses de Rambo istabene, otrs bija vīrietis, kuru es nepazīstu.
Bungāju ar pirkstiem pa leti. Man draudējis bija vienīgi grāfs Senžermēns. Vai viņš varēja uzpirkt svešu kalpu, lai sadabū indi, un tad pats būtu iebēris to manā glāzē? Domās atgriežoties Versaļā, viesību zālē, es secināju, ka tas ir pilnīgi iespējams. Vīna glāzes iznēsāja sulaiņi uz paplātēm; kaut arī grāfs nebija tuvojies man izstieptas rokas attālumā, nebūtu grūti piekukuļot kalpu, lai iedod man vienu noteiktu glāzi.
Raimons ziņkāri mani vēroja.
- Gribētu jums pajautāt, madonna: vai esat darījusi ko tādu, lai vikontese kļūtu par jūsu ienaidnieci? Viņa ir ļoti greizsirdīga; nebūtu pirmā reize, kad viņa meklē manu palīdzību, lai atbrīvotos no sāncenses, taču, paldies Dievam, greizsirdība viņai ātri vien pāriet. Vikontesei ir šaudīga acs, jūs jau saprotat vienmēr uzrodas jauna sāncense, kas novērš domas no iepriekšējās.
Es nelūgta apsēdos.
- Rambo? es centos pielāgot vārdam atbilstošu seju. Tad atmiņu migla izklīda, atstājot moderni ģērbušos augumu un neizskatīgu, apaļu seju, kas bija bagātīgi apbārstīta ar šņaucamtabaku.
- Rambo! es iesaucos. Nūjā, esmu satikusi šo vīrieti, bet tikai ar vēdekli iesitu viņam pliķi, kad viņš iekoda man kāju pirkstos.
- Ar to pietiktu, lai izaicinātu vikontesi, ja viņa būtu pareizajā garastāvokli, metrs Raimons noteica. Ja tā, domāju, ka no turpmākiem uzbrukumiem varat nebaidīties.
- Liels paldies, vēsi noteicu. Un ja nu tā nav vikontese?
Mazais aptieķnieks mirkli svārstījās, acis samiedzis spilgtajā
rīta saules gaismā, kas lauzās iekšā pa rombveida rūtīm man aiz muguras. Beidzot viņš pieņēma lēmumu un pagriezās pret akmens galdu, kur destilējamā traukā virmoja šķidrums, un pamāja ar galvu, lai eju viņam līdzi.
- Nāciet šurp, madonna! Man priekš jums kaut kas ir.
Man par izbrīnu, mazais vīriņš palīda zem galda un pazuda. Tā kā viņš nenāca atpakaļ, es pieliecos un palūkojos pagaldē. Pavardā gailēja ogles, bet tam abās pusēs bija tukša telpa. Un sienā aiz galda, ēnās noslēpies, vidēja tumšāks laukums durvis.
Tikai mirkli šaubījusies, es sacēlu uz augšu brunčus un palīdu zem galda tāpat kā aptiekārs.
Sienas otrā pusē bija tik daudz vietas, lai varētu piecelties kājās, kaut ari telpa bija maza. No ēkas ārpuses nevarēja nojaust, ka te atrodas slēptuve.
Divas sienas no slepenās istabas aizņēma plaukti, kas veidoti kā medus kāres, katra šūna bija tīra, nemanīja ne puteklīša, un katrā stāvēja kāda dzīvnieka galvaskauss. Skats bija tik iespaidīgs, ka es soli atkāpos; visi tukšie acu dobumi šķita pievērsti man, zobi atņirgti žilbinošā apsveikuma smaidā.
Vairākas reizes samirkšķināju plakstus, līdz man izdevās ieraudzīt metra Raimona atrašanās vietu. Viņš, piesardzīgi sarāvies, tupēja pie plaukta kā ši šķirsta pastāvīgs iemītnieks. Rokas viņš nervozi turēja sev priekšā, skatīdamies uz mani tā, it kā gaidītu, ka es vai nu sākšu kliegt, vai metīšos viņam virsū. Bet es biju redzējusi ievērojami šaušalīgākus skatus par rindās saliktiem, nospodrinātiem kauliem un mierīgi pagāju uz priekšu, lai aplūkotu eksponātus tuvāk.
Šķiet, nekā te netrūka. Sīciņi sikspārņa, peles un ciršļa galvaskausi, caurspīdīgi kauli, plēsēja zobiņi asi kā adatas. Zirga kauli, sākot ar milzu kaujas ratu vilcēju masīvajiem, līkajiem žokļiem, kas izskatās īsti piemēroti, lai saplacinātu filistiešu pūļus, un beidzot ar ēzeļu galvaskausiem, miniatūriem, izliektiem kauliem, kas ir tikpat izturīgi kā milzīgie vezumnieku kauli.
Tie, tik klusi un skaisti, likās savādā veidā pievilcīgi, it kā katrs eksponāts būtu vēl saglabājis sava īpašnieka būtību, kaulu līnijā varēja redzēt atblāzmu no miesas un kažoka, kas kādreiz tos sedza.