Es pastiepu roku un pieskāros vienam galvaskausam. Varētu domāt, ka kauls būs auksts, bet tas bija savādi neitrāls, it kā siltums, sen izgaisis, kavētos tepat tuvumā.
Biju redzējusi, ka pret cilvēku mirstīgajām atliekām izturas ar mazāku cieņu; katakombās bija kaudzēs sasviesti pirmo kristiešu mocekļu galvaskausi, zem tiem kā kokteiļu salmiņi sakrituši stilba kauli.
- Lācis? es runāju klusi. Šis bija liels galvaskauss, acu zobi līki, lai varētu plēst, bet dzerokļi neparasti plakani.
- Jā, madonna. Redzēdams, ka es nebaidos, Raimons nomierinājās. Viņa roka paslīdēja uz priekšu, tik tikko skarot izliekto, biezo, spēcīgo galvaskausu. Redzat zobus? Zivju, gaļas ēdājs, mazais pirksts nobrauca pa garo, draudīgo acu zoba līkumu un izlēkāja pa dzerokļa plakanajiem robiņiem, bet ogu, vaboļu malējs. Viņi reti ir izsalkuši, jo ēd visu.
Es apbrīnā lēnām pagriezos te pret vienu, te otru sienu, šad tad kādam galvaskausam pieskardamās.
- Brīnišķīgi, es sacīju. Mēs runājām pusbalsī, it kā skaļa runāšana varētu uzmodināt gulētājus.
- Jā. Raimona pirksti pieskārās galvaskausiem tāpat kā manējie, glāstot slaidos sejas kaulus, nobraucot pa trauslo vaigukaula arku. Redziet, te slēpjas dzīvnieka raksturs. No tā, kas atlicis, daudz var pateikt par to, kas agrāk bijis.
Viņš pagrieza vienu no mazākajiem galvaskausiem, norādīja uz puniņiem apakšā, kas izskatījās pēc maziem, plāniem baloniņiem.
- Šeit… te ieiet auss kanāls, un skaņa atbalsojas galvā. Tāpēc žurkām ir smailas ausis, madonna.
- Tympanic bullae. Es palocīju galvu.
- Ko? Latīņu valodu tikpat kā neprotu. Es tādas lietas saucu par… pa savam.
- Tie… Es pamāju uz augšu. Tie ir īpaši, vai ne?
- Ā. Jā, madonna. Tie ir vilki. Ļoti veci vilki. Raimons ar bijīgu rūpību nocēla vienu no galvaskausiem. Purns bija garš un raksturīgs sunim, ar spēcīgiem acu zobiem un platiem dzerokļiem. Pieres daļa izliecās stipra un dominējoša pār mugurpusi, piere liecināja par izturīgiem muskuļiem, kas reiz balstīja spēcīgu kaklu.
Ne maigi, neizteiksmīgi balti kā citi galvaskausi, šos klāja brūni traipi un svītras, un tie blāvi spīdēja no krietnas spodrināmā līdzekļa devas.
- Tādu zvēru vairs nav, madonna.
- Nav? Jūs gribat teikt, ka tie ir izmiruši? Es kā apburta vēlreiz pieskāros galvaskausam. Kur, ellē, jūs tos dabūjāt?
- Ne uz zemes, madonna. Pazemē. Tie nāk no kūdras purva, kur bija aprakti vairāku pēdu dziļumā.
Tuvāk ieskatoties, es pamanīju atšķirības starp šiem galvaskausiem un jaunākiem un baltākiem, kas atradās plauktos pie pretējās sienas. Šie dzīvnieki bijuši lielāki par parastiem vilkiem, to žokļi varēja sašķaidīt kājas kaulus skrienošam alnim vai pārraut rīkli kritušam briedim.
No pieskāriena man pārskrēja viegli drebuļi, jo atgādināja vilku, kuru biju nogalinājusi pie Ventvērtas cietuma, un tā bara vilkus, kas pirms nepilniem sešiem mēnešiem bija mani medījuši ledainajā krēslā.
- Jums nepatīk vilki, madonna? Raimons jautāja. Taču lāči un lapsas jūs nebiedē? Tie arī ir mednieki, gaļas ēdāji.
- Jā, bet ne manējās, es īgni noteicu, sniedzot atpakaļ mūžveco, nomelnējušo galvaskausu. Es daudz vairāk jūtu līdzi mūsu draugam alnim. Ar mīlestību noglāstīju slaido purnu.
- Līdzjūtība? Maigās, melnās acis mani ziņkāri pētīja. Pret kauliem tādas emocijas parasti nejūt, madonna.
- Nu… jā, es sacīju, mazliet apjukusi, bet ziniet, man kaut kā nav sajūtas, ka tie ir tikai kauli. Tas ir, jūs varat par tiem kaut ko pastāstīt un, skatoties uz tiem, pat iztēloties, kāds bijis dzīvnieks. Tie nav nedzīvi priekšmeti.
Raimona bezzobainā mute izstiepās plata, it kā es netīši būtu pateikusi kaut ko tādu, kas viņam patīk, bet viņš neko neteica.
- Kāpēc jums tie visi ir? es strupi noprasīju, pēkšņi aptvērusi, ka plaukti ar dzīvnieku galvaskausiem diez vai ir parasts aptiekas aprīkojums. Krokodila izbāžņi varbūt, bet ne jau šī izstāde.
Viņš labdabīgi paraustīja plecus.
- Nu, viņi zināmā mērā ir mana sabiedrība, kad strādāju. Večuks pamāja uz apkrautu darba galdu vienā kaktā. Un, kaut gan viņi runā ar mani par daudzām lietām, netaisa tādu troksni, lai piesaistītu kaimiņu uzmanību. Nāciet šurp, viņš spēji mainīja sarunu tematu. Man ir kaut kas priekš jums.
Prātodama, kas tas varētu būt, es sekoju Raimonam pie augsta skapja telpas galā.
Viņš nebija dabaspētnieks, katrā ziņā ne zinātnieks tādā nozīmē, kā es izpratu šo vārdu. Viņš neko nepierakstīja, neko nezīmēja, viņam nebija piezīmju, kuras citi varētu izmantot, lai konsultētos un mācītos. Un tomēr es nez kādēļ jutos pārliecināta, ka viņš ļoti vēlas iemācīt man to, ko pats zināja, varbūt patiku pret kauliem?
Skapis bija apgleznots ar dažādām ērmotām zīmēm, ar garām astēm un līkumiem, starp piecstūriem un apļiem, kabalas simboliem. Es kādus pāris pazinu, jo biju redzējusi tēvoča Lema vēsturiskajās piezīmēs.
- Jūs interesējaties par kabalu? es jautāju, uzjautrināta aplūkojot simbolus. Tas izskaidrotu slepeni iekārtoto darbistabu. Lai arī franču literātu un aristokrātu aprindas stipri interesējās par okultismu, tā tika rūpīgi slēpta, baidoties no Baznīcas šaustījošajām dusmām.
Man par pārsteigumu, Raimons sāka smieties. Viņa strupie pirksti ar īsi apgrieztajiem nagiem šur tur uzspieda skapja priekšpusē, vienam simbolam pašā vidū, citam uz astes.
- Nu nē, madonna. Lielākā tiesa kabalas piekritēju ir trūcīgi ļaudis, tāpēc es viņu sabiedrību meklēju reti. Bet simboli nudien neļauj ziņkārīgiem cilvēkiem bāzt degunu šajā skapī. Un tas, ja tā padomā, nav maz dažiem krāsas triepieniem. Tāpēc galu galā varbūt kabalistiem ir taisnība, apgalvojot, ka šīm zīmēm piemīt spēks.
Viņš nerātni man uzsmaidīja, atverot skapja durvis. Es redzēju, ka tam bija dubultdibens; ja kāds okšķeris neņemtu vērā simbolu pausto brīdinājumu un atvērtu durvis, tas, bez šaubām, redzētu tikai pavisam nevainīgas lietas, kas atrodas jebkura aptieķnieka skapī. Bet, ja pareizā kārtībā nospiež slēptus slēdžus, arī iekšējie plaukti pagriežas, atklājot aiz tiem dziļu alu.
Aptiekārs izvilka vienu no mazajām atvilktnītēm, kas sedza telpas sienu, un visu, kas tajā bija, izbēra sev delnā. Parakņājies pa šiem sīkumiem, viņš izcēla vienu lielu, baltu kristālu un sniedza man.
- Tas jums, viņš teica. Aizsardzībai.
- Ko? Burvju kristāls? es skeptiski pajautāju, grozīdama dāvanu plaukstā.
Raimons smējās. Viņš pacēla virs rakstāmgalda roku un ļāva caur pirkstiem iztecēt saujai mazu, krāsainu akmentiņu, kas sabira uz notraipītā filca susināmā spilventiņa.
- Laikam jau var tā teikt, madonna. Katrā ziņā, lietojot šo vārdu, es par to varu prasīt vairāk naudas. Ar pirksta galu viņš no krāsaino akmentiņu kaudzes izmakšķerēja gaiši zaļganu kristālu.
- Tiem nepiemīt vairāk un arī ne mazāk burvju spēka kā galvaskausiem. Tos var saukt par zemes kauliem. Kristāli uzsūkuši tā klēpja būtību, kurā izauguši, un, ja tam piemita kāds spēks, tas pats atrodams arī te. Viņš pasita uz manu pusi sīku dzeltenīgu piciņu.
- Sērs. Saberž kopā ar citiem niekiem, piešauj sērkociņu, un viss uzsprāgs. Šaujampulveris. Vai tā ir burvestība? Vai an tikai sēra daba?
- Manuprāt, tas atkarīgs no tā, ar ko jūs runājat, es piebildu, un viņa seja savilkās priecīgā smaidā.
- Ja kādreiz vēlaties pamest savu vīru, madonna, viņš iesmējās, esiet droša, ka badā nemirsiet. Es teicu, ka protat savu amatu, vai ne?