- Mans vīrs! es iesaucos un nobālēju. Prāts pēkšņi spēja izskaidrot slāpētos trokšņus, kas nāca no veikala mums virs galvas. Kaut kas skaļi nobūkšķēja, it kā liela dūre no visa spēka būtu triekusies pret leti, tad nodārdēja dobja balss, kas nepieļāva jebkādus kavēkļus, kuri, iespējams, traucētu to sadzirdēt citu skaņu vidū.
- Velns un elle! Es aizmirsu par Džeimiju!
- Jūsu vīrs ir te? Raimona acis iepletās platākas nekā parasti, un, ja viņa seja jau tā nebūtu bāla, tad droši vien būtu kļuvusi pilnīgi balta.
- Es atstāju viņu ārā, paskaidroju un pieliecos, lai līstu atpakaļ pa slepeno izeju. Viņam noteikti apnicis gaidīt.
- Pagaidiet, madonna! Raimona roka satvēra manu elkoni un apturēja. Otru plaukstu viņš uzlika man uz rokas, kurā es turēju balto kristālu.
- Kristāls, madonna. Es teicu, ka tas jūs pasargās.
- Jā, jā, es nepacietīgi attraucu, dzirdot, kā ārā arvien skaļāk tiek izkliegts mans vārds. Ko tad tas dara?
- Uzrāda indes, madonna. Vairāku bīstamu mikstūru klātbūtnē tas maina krāsu.
Šie vārdi lika man apstāties. Es iztaisnojos un skatījos uz večuku.
- Indes? es lēnām atkārtoju. Tad jau…
- Jā, madonna. Jums var draudēt briesmas. Raimona krupja seja izskatījās ļoti nopietna. Nevaru apgalvot, nedz arī pateikt, no kuras puses, jo es to nezinu. Ja uzzināšu, tad esiet droša, ka darīšu jums to zināmu. Viņa skatiens bailīgi aizslīdēja pie ejas, kas veda cauri kamīnam. Arējā siena drebēja no triecieniem. Un, lūdzu, pārlieciniet ari savu vīru, madonna.
- Neraizējieties, es solīju, pieliecoties zem zemā pārseguma.
- Džeimijs nekož… es tā domāju.
- Es neraizējos par viņa zobiem, madonna, atskanēja man aiz muguras, kad es rausos pāri pavarda pelniem.
Džeimijs, kurš tobrīd grasījās ar dunča spalu klaudzināt pa sienu, ieraudzīja mani iznirstam no pavarda mutes un to nolaida.
- Ak re, kur tu esi, viņš mīlīgi noteica. Piešķiebis galvu, Džeimijs vēroja, kā es nopurinu no kleitas apakšmalas sodrējus un pelnus, tad viņa skatiens, pamanījis Raimonu piesardzīgi paglūnam no žāvējamā galda apakšas, kļuva nikns.
- A, un te ir tavs krupītis! Vai viņš spēs ko izskaidrot, Armaliet, vai arī man piespraust viņu blakus citiem krupjiem? Nenovēršot acu no Raimona, viņš pamāja ar galvu uz veikalu, kur pie filca gabala piesprausti karājās vairāki žāvēti krupji un vardes.
- Nē, nē! es steidzos iejaukties, kad Raimons gribēja bēgt atpakaļ savā patvērumā. Viņš man visu izstāstīja. Patiesībā viņš man ārkārtīgi palīdzēja.
Mazliet negribīgi Džeimijs nolika dunci, un es pastiepu roku, lai aptiekārs tiktu ārā no paslēptuves. Ieraugot Džeimiju, viņš mazliet sarāvās.
- Vai šis cilvēks ir jūsu vīrs, madonna? viņš jautāja balsī, kādā runā, cerot saņemt atbildi “nē”.
- Jā, protams, es atbildēju. Mans vīrs, Džeimss Freizers, Broktūrekas kungs. Es norādīju uz Džeimiju, lai gan diez vai te bija kāds cits, par kuru es varētu runāt. Tad pamāju pretējā virzienā. Metrs Raimons.
- Tā jau es sapratu, Džeimijs vēsi noteica. Viņš paklanījās un pastiepa roku Raimonam, kura galva atradās pāris collu Džeimijam virs jostasvietas. Aptiekārs īsi pieskārās pastieptajai rokai un steigšus atrāva plaukstu, nespēdams nomākt vieglus drebuļus. Es dziļā izbrīnā skatījos uz viņu.
Džeimijs tikai savilka uz augšu vienu uzaci, atspiedās pret galda malu un sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Nu labi, viņš ierunājās. Kas ir?
Es biju galvenā skaidrotāja, Raimons tikai laiku pa laikam, iespraužot pa vienzilbes vārdam, pauda piekrišanu. Mazais
aptieķnieks šķita zaudējis savu parasto viedumu un, piesardzīgi uzmetis kūkumu, čurnēja uz soliņa pie kamīna. Tikai tad, kad biju beigusi stāstīt par balto kristālu un to, ka tas, iespējams, būs vajadzīgs, viņš sakustējās un šķita mazliet atdzīvojies.
- Tiesa, milord, viņš apstiprināja Džeimijam. Patiesībā es nezinu, vai briesmas draud jūsu sievai vai jums pašam, vai varbūt jums abiem. Neesmu dzirdējis neko noteiktu, tikai pieminam “Freizerus” vietā, kur cilvēku vārdi reti tiek pieminēti ar labu.
Džeimijs asi uz viņu paskatījās.
- Ak tā? Un jūs bieži apmeklējat tādas vietas, vai ne, metr Raimon? Vai cilvēki, par kuriem runājat, ir jūsu palīgi?
Raimons pasmaidīja diezgan vārgu smaidu.
- Es gan labāk vēlētos viņus raksturot kā darījumu sāncenšus, milord.
Džeimijs noņurdēja:
- Mmpfmm. Nūjā, un ikviens, kurš mēģina, var dabūt mazliet vairāk labuma, nekā norunāts. Viņš pieskārās duncim, kas karājās pie siksnas, un izslējās.
- Tomēr tencinu par brīdinājumu, metr Raimon. Džeimijs paklanījās aptiekāram, bet roku vairs nesniedza. Par to otru lietu, Džeimijs savilka uzacis un paskatījās uz mani, ja mana sieva ir noskaņota jums piedot, tad nav mana daļa vēl ko teikt. Es jums, viņš piebilda, ieteiktu pazust atpakaļ tajā alā nākamajā reizē, kad jūsu veikalā ienāks vikontese. Nāc, Armaliet!
Brīdi vēlāk, kad mēs karietē kratījāmies uz Tremulīna ielu, Džeimijs klusēdams skatījās ārā pa logu, bet labās rokas stīvie pirksti bungāja pa cisku.
- Vietā, kur cilvēku vārdi reti tiek pieminēti ar labu, viņš nomurmināja, kad kariete iegriezās Gambožē ielā. Nez kas tā par vietu?
Atcerējos kabalas zīmes uz Raimona skapja, un viegli drebuļi lika sacelties matiņiem uz apakšdelmiem. Atcerējos Margeritas stāstītās tenkas par grāfu Senžermēnu un de Ramāža kundzes brīdinājumu. Pastāstīju Džeimijam par tiem un arī Raimona sacīto.
- Viņš varbūt uzskata to par krāsojumu un logu rotājumu, es beidzu, bet viņš noteikti pazīst cilvēkus, kuri tā nedomā vai kuriem viņš negrib ļaut ieskatīties savā skapī.
Džeimijs pamāja ar galvu.
- Nūjā. Esmu šo to dzirdējis… tikai šo to… ka galmā notiekot tādas lietas. Toreiz nepievērsu uzmanību, uzskatīju tās par muļķībām, bet tagad gan papētīšu tuvāk. Viņš iesmējās un piekļāva mani sev pie sāna. Likšu Mērtegam izsekot grāfu Senžermēnu. Grāfs dabūs paspēlēties ar īstu dēmonu.
17 nodaļa Apsēstība
Mērtegs tūlīt tika norīkots vērot grāfa Senžermēna gaitas, bet, izņemot ziņu, ka grāfs savā namā uzņem ievērojamu skaitu viesu abu dzimumu un visādu šķiru -, nekā aizdomīga nebija. Tomēr viens grāfa Senžermēna viesis bija ievērības cienīgs Čārlzs Stjuarts, kas ieradās kādā pēcpusdienā, stundu pakavējās un devās prom.
Čārlzs bija sācis arvien biežāk aicināt Džeimiju līdzi savās ekspedīcijās pa krogiem un pilsētas zaņķiem. Personiski es uzskatīju, kas šī skraidīšana vairāk saistīta ar viesībām, ko rīkoja Žils de Latūrs de Roans, lai nosvinētu ziņu par sievas grūtniecību, nekā ar grāfa ļauno ietekmi.
Šie klejojumi reizēm ievilkās līdz vēlai naktij, un pamazām es sāku pierast, ka liekos gultā bez Džeimija, pamostos, kad viņš ierāpjas man blakus, nosalis no staigāšanas pa miglainu nakti, mati un āda ož pēc tabakas dūmiem un alkohola.
- Tā sieviete princi tik ļoti izsitusi no sliedēm, ka, manuprāt, viņš aizmirsis pat to, ka ir Skotijas un Anglijas troņmantnieks, Džeimijs sacīja, atgriezies no kārtējās uzdzīves.
- Ak Dievs, viņš noteikti ir traki sabēdājies. Es nosmīkņāju.