- Džeimij! es beidzot ierunājos.
-Jā?
- Es negribu apstrīdēt tavas metodes, sacīju, un mes vienojāmies, ka tev varbūt vajadzēs šo to atļauties, bet… vai tev tiešām vajag…
- Ko, Armaliet? Viņš pārtrauca mazgāties un, galvu piešķiebis, mani vēroja.
- Nu… nu… Sev par dusmām, es nosarku tikpat tumši kā vīrs, tikai es nevarēju aizbildināties ar karsto ūdeni.
No vannas izcēlās liela roka un, ūdens lāsēm pilot, uzgūla manējai. Slapjums un karstums spiedās cauri plānajam kleitas audumam un svilināja man ādu.
- Armaliet, viņš sacīja, kā tu domā: ko es esmu darījis?
- Ē… nu… Es centos, bet man neizdevās novērst skatienu no viņa saskrāpētajām ciskām. Džeimijs smējās, kaut ari neizklausījās, ka viņam būtu patiesi jautri.
- Ak jūs mazticīgie! viņš izsmējīgi novilka.
Es atkāpos tik tālu, ka mani vairs nevarēja aizsniegt.
- Nu, es teicu, kad vīrs pārnāk mājās saskrāpēts, sakosts un smird pēc smaržām, turklāt atzīst, ka nakti pavadījis bordelī un…
- Un izliek visu kā uz delnas, ka viņš nakti pavadījis vērojot, nevis darot?
- No skatīšanās kājas tā nevar saskrāpēt! es pēkšņi noskaldīju, tad sakniebu lūpas. Jutos kā greizsirdīga vista, un man bija vienalga. Biju zvērējusi uzņemt visu mierīgi, kā gudra sieviete, sakot sev, ka pilnīgi uzticos Džeimijam un katram gadījumam ka nav iespējams uzcept omleti, nepārsitot olas. Pat ja kaut kas būtu noticis…
Izlīdzināju slapjo plankumu sev uz piedurknes, jūtot, kā gaiss cauri vēsajam zīdam sāk saldēt. Pūlējos atgūt agrāko bezrūpīgo toni.
- Varbūt tās ir godājamā cīņā iegūtas rētas, aizstāvot savu tikumu? Nez kādēļ vieglais tonis nepadevās. Dzirdot savu balsi, man vajadzēja atzīt, ka visumā tā skan neganti. Bet man pavisam drīz tas kļuva vienaldzīgi.
Džeimijs tīri labi spēja iztulkot balss noskaņu, tāpēc viņš samiegtām acīm raudzījās manī un, šķiet, grasījās atbildēt. Viņš ievilka elpu, tad acīmredzot pārdomāja, ka būs labāk, ja tas, ko viņš grib teikt, paliks pie viņa, un izelpoja.
- Jā, viņš rāmi noteica. Viņš kaut ko meklēja vannā sev starp kājām un beidzot izvilka ziepju gabalu, sašķobītu, baltu un glumu pikuci. Viņš uzlika to sev uz delnas.
- Vai palīdzēsi izmazgāt man matus? Kad braucām mājās, Viņa Augstība karietē mani apvēma, un, to visu ņemot vērā, es mazliet smirdu.
Brīdi es svārstījos, bet pieņēmu olīvkoka zaru, vismaz uz laiku.
Jutu zem biezajiem, saziepētajiem matiem stingrā galvaskausa izliekumu un pakausī aizdzijušās brūces izciļņo rētu. Stingri iespiedu īkšķus Džeimija kakla muskuļos, un viņš mazliet atslāba.
Ziepju putas slīdēja lejup pa slapjajiem, spīdīgajiem pleciem, un manas plaukstas izlīdzinot slīdēja tām līdzi, mugura kļuva tik slidena, ka, likās, mani pirksti virs ādas peld.
Viņš ir liels, es nodomāju. Ļoti daudz laika pavadot kopā, man bieži bija piemirsies, cik ražens ir Džeimija augums, līdz es
negaidīti ieraudzīju to no attāluma slejamies kā tornis īsāku vīriešu pūlī, un katru reizi mani no jauna izbrīnīja viņa vingrums un fiziskais skaistums. Bet tagad Džeimijs sēdēja, ceļus pievilcis gandrīz pie zoda, un pleci aizpildīja visu vannas platumu. Viņš paliecās mazliet uz priekšu, lai man būtu vieglāk viņu mazgāt, tādējādi atklājot briesmīgās rētas uz muguras. Džeks Rendels Ziemassvētkos bija Džeimijam pasniedzis dāvanu, kuras atstātās biezās, sarkanās švīkas smagnēji krustu šķērsu klājās pāri plānajām, baltajām pēc iepriekšējās pēršanas palikušajām zīmēm.
Es viegli pieskāros rētām, un, tās skatot, man sažņaudzās sirds. Biju šos ievainojumus redzējusi pavisam svaigus, biju redzējusi, kā viņš, spīdzināts un piesmiets, bija novests līdz vājprāta robežai. Bet es biju viņu dziedinājusi un viņš bija cīnījies ar visu savas drosmīgās sirds spēku, lai atkal kļūtu vesels un lai atgrieztos pie manis. Maiguma uzplūdā es atbīdīju noslīdējušās matu šķipsnas un pieliecos, lai noskūpstītu slapjo skaustu.
Tad es spēji izslējos. Sajutis manu straujo kustību, Džeimijs pagrieza galvu.
- Kas ir, Armaliet? Balss miegainā apmierinājumā skanēja piesmakusi.
- Itin nekas, es atbildēju, skatoties uz tumši sarkanajiem plankumiem vienā kakla pusē. Pembrukas kazarmu medmāsas nākamajā rītā pēc tikšanās ar karavīriem no tuvējās bāzes mēdza tos slēpt, sienot ap kaklu košas šallītes. Man vienmēr bija licies, ka šalles patiesībā vairāk bija paredzētas reklāmai, nevis slēpšanai.
- Nē, nē, itin nekas, es atkārtoju, pastiepjot roku pēc krūzes, kas stāvēja uz statīva. Pieskaroties tā likās ledusauksta, jo atradās netālu no loga. Nostājos Džeimijam aiz muguras un uzgāzu ūdeni viņam uz galvas.
Parāvu uz augšu sava zīda naktskrekla apakšējo malu, lai izvairītos no pēkšņā viļņa, kas pārlija pāri vannas malai. Viņš sprauslāja no aukstuma, bet bija pārāk satriekts, lai spētu izteikt to vārdu, ko redzēju veidojamies viņa lūpās. Es pasteidzos pirmā.
- Tikai skatījies, ko? es dzedri jautāju. Laikam jau tev tas nemaz nepatika, nabaga puisēn, vai ne?
Džeimijs ar tādu sparu atgāzās vannā, ka ūdens pāršļakstījās pāri malām, izlija uz akmens grīdas, tad viņš pagriezās, lai paskatītos uz mani.
- Ko tu vēlies, lai es saku? viņš noprasīja. Ka es gribēju ar viņām jāties? Kā tad, ka gribēju! Tik traki, ka pauti sāpēja. Bet pietika iedomāties, ka tikai pieskaros kādai no tām palaistuvēm, lai man samestos šķērma dūša.
Viņš atgrūda no acīm slapjos matus un nikni blenza manī.
- Vai to tu gribēji no manis dzirdēt? Vai tagad esi apmierināta?
- Ne gluži, es atteicu. Man dega seja, un es, ar rokām iekrampējusies palodzē, piespiedu vaigu pie ledainās rūts.
- Ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas laulību ar viņu jau ir pārkāpis savā sirdī.
- Vai tu tā domā?
- Nē, viņš strupi izmeta. Nedomāju. Un ko tu darītu, Armaliet, ja es būtu gulējis ar palaistuvi? Iecirstu man pliķi? Izdzītu no istabas? Negulētu man blakus?
Es pagriezos un lūkojos viņā.
- Es tevi nogalinātu, izspiedu caur zobiem.
Uzacis uzlēca augstu pierē, un žoklis neticībā viegli pavērās.
- Nogalinātu mani? Ak Dievs, ja es pieķertu tevi ar citu vīrieti, es nogalinātu viņu. Džeimijs apklusa, un viens mutes kaktiņš sašķiebās.
- Liec vērā, viņš turpināja, ja arī es nebūtu ar tevi īpaši apmierināts, tomēr nogalinātu es viņu.
- Cik tipiski, sacīju. Vīrietis nekad nesaskata galveno.
Viņš iespurcās drūmos smieklos.
- Ak tā? Tātad tu man netici. Gribi, lai es tev pierādu, Armaliet, ka pēdējās stundās neesmu ne ar vienu gulējis? Viņš piecēlās stāvus, ūdenim līstot pa garajām kājām. No loga plūstošā gaisma izcēla sarkanīgi zeltainās spalvas uz auguma, no kura cēlās tvaika
plūksnas. Šis vīrietis līdzinājās no kausēta zelta nupat izlietai statujai. Es pametu ašu skatienu uz leju.
- Ha! Es šajā vienā zilbē ieliku tik daudz nicinājuma, cik spēju sevī atrast.
- Karsts ūdens, viņš noteica, izkāpjot no vannas. Neraizējies, tas nebūs ilgi.
- Tā, es precizēju, tu domā.
Džeimija seja pietvīka vēl tumšāka un rokas nevilšus savilkās dūrēs.
- Ar tevi saprātīgi runāt nav iespējams, vai ne? viņš noprasīja. Ak Dievs, es visu nakti mokos ar riebumu un sāpēm, pudeles brāļi izsmej mani par to, ka neesmu vīrišķīgs, tad pārnāku mājās un mani spīdzina par to, ka neesmu tikumīgs! Mallaichthe bas!1