Izmisīgi veroties apkārt, viņš ieraudzīja uz grīdas nosviestās drēbes un metās pie tām.
- Nu tad! viņš sauca, meklējot savu siksnu. Še! Ja iekārošana ir laulības pārkāpšana un par laulības pārkāpšanu tu gribi mani nobeigt, tad dari to, labi? Džeimijs pienāca pie manis un ar spalu pa priekšu sniedza man dunci, kuram bija desmit collu garš tumša tērauda asmens. Tad atlieca plecus, atklājot savas platās krūtis, un kareivīgi raudzījās manī.
- Nu, aiziet! viņš mudināja. Ceru, ka tu negribi tikt nozvērināta? Ja jau esi tik jutīga jautājumā par sievas godu?
Tas bija īsts kārdinājums. Manas dūrēs savilktās rokas, ko biju piespiedusi sāniem, drebēja vēlmē paņemt dunci un spēcīgi ietriekt laulības pārkāpējam starp ribām. Tikai apziņa, ka, atmetot visu šo teātri, viņš noteikti neļautu man durt, neļautu pat mēģināt. Jutos pietiekami smieklīga, lai vēl vairāk sevi pazemotu. Es apcirtos, zīda naktskreklam noplīvojot.
Pēc mirkļa es dzirdēju dunci noklaudzam uz grīdas dēļiem. Nekustīgi stāvēju un stingi vēros ārā pa logu uz pagalmu lejā. Dzirdēju, kā aiz muguras klusu nočab, un ieskatījos neskaidrajos atspīdumos rūtī. Man seja atspoguļojās kā izplūdis ovāls, ko ietver
miegā sapinkājušos brūnu matu vainags. Loga stiklā redzēju, kā sakustas Džeimija kailais augums, meklējot dvieli, izskatījās, it kā viņš atrastos zem ūdens.
- Dvielis ir apakšējā plauktā, tur, kur stāv krūze, es teicu un pagriezos.
- Tencinu. Džeimijs nometa netīro kreklu, ar kuru negribīgi bija sācis slaucīties, un, uz mani pat nepaskatījies, paņēma dvieli.
Viņš noslaucīja seju un, šķiet, centās pieņemt kādu lēmumu. Tad nolaida dvieli un tieši paskatījās uz mani. Redzēju, kā Džeimija sejā cīnās emocijas, tikai nevarēju saprast, kuras ņems virsroku, un es jutos tā, it kā vēl arvien skatītos loga atspulgā. Saprāts vienlaicīgi guva uzvaru mūsu abu prātos.
- Piedod, mēs vienā balsī sacījām. Un sākām smieties.
Mitrums no viņa ādas sūcās cauri plānajam zīdam, bet man
bija vienalga.
Pēc dažām minūtēm viņš kaut ko čukstēja man matos.
- Ko?
- Cik tur trūka, viņš atkārtoja, mazliet atkāpdamies. Sasodīts, cik tur trūka, Armaliet, un es nobijos.
Es palūkojos lejup uz dunci, kas aizmirsts gulēja uz grīdas.
- Nobijies? Nekad neesmu redzējusi cilvēku, kurš būtu tik drošs par sevi. Tu sasodīti labi zināji, ka es to nedarītu.
- 0, tu runā par to. Viņš smaidīja. Nē, es nedomāju, ka tu mani nogalēsi, lai cik ļoti gribētu. Viņš spēji atskurba. Nē, es runāju… nu, par tām sievietēm. Kā es jutos kopā ar viņām. Es viņas negribēju, patiešām…
- Jā, es zinu, sacīju, pastiepusi pret viņu rokas, bet viņš turpināja atkāpties tālāk no manis, izskatīdamies noraizējies.
- Bet… iekāre, tā laikam to sauc… tā bij… pārāk tuvu tam, ko es kādreiz jutu pret tevi, un tas… tas man nelikās pareizi.
Džeimijs novērsās, ar linu dvieli berzēdams matus, tāpēc balss skanēja slāpēti.
- Vienmēr biju domājis, ka dzīvot kopā ar sievieti būs vienkārši, viņš klusi sacīja. Un tomēr… es gribu nokrist tavā priekšā
uz vēdera un pielūgt tevi. Viņš nometa dvieli un saņēma mani ap pleciem. Gribu nospiest tevi savā priekšā uz ceļiem, neļaut celties augšā, ar pirkstiem ieķēries tavos matos, un, lai tava mute man… un es gribu abus reizē, Armaliet. Viņš pabāza rokas man zem matiem un cieši saņēma plaukstās manu seju.
- Es pats sevi nesaprotu, Armaliet! Bet varbūt tomēr saprotu. Viņš palaida mani vaļā un novērsās. Seja jau sen bija nožuvusi, bet viņš pacēla nokritušo dvieli un noslaucīja apakšžokli, atkal un atkal. Bārdas rugāji pret smalko lina audumu klusi sprakšķēja. Balss joprojām skanēja pusčukstus, no dažu pēdu attāluma tā gandrīz nebija dzirdama.
- Tādas lietas… tas ir, zināšana, ka tādas ir, pie manis atnāca drīz pēc… pēc Ventvērtas. Ventvērta. Kur viņš, glābdams manu dzīvību, bija atdevis savu dvēseli un izcietis elles mokas, lai to atgūtu.
- Sākumā es domāju, ka Džeks Rendels nozadzis kādu drusku no manas dvēseles, bet tad sapratu, ka ir daudz ļaunāk. Tas viss bij nācis no manis paša un bij vienmēr atradies manī; viņš man tikai to parādīja un darīja man zināmu. Un to es nevaru viņam piedot, lai viņa dvēsele deg elles ugunīs!
Džeimijs nolaida dvieli un paskatījās uz mani, sejā vēl bija redzams nogurums pēc nakts piedzīvojumiem, bet acīs kvēloja lūgums.
- Klēra. Just rokās tavus trauslos kakla kaulus un maigo, gludo ādu uz krūtīm un rokām… Ak kungs, tu esi mana sieva, kuru es loloju un mīlu kā savu dzīvību, un tomēr… es gribu tevi skūpstīt tik skarbi, lai tavas maigās lūpas sāp un lai uz tavas ādas paliek zilumi no manu pirkstu pieskāriena.
Viņš nometa dvieli. Tad pacēla rokas, turēja tās drebošas sev priekšā, pēc tam ļoti lēnām nolaida man uz galvas kā svētīdams.
- Gribu auklēt tevi kā kaķēnu, sava krekla azotē, mo duinne, un vienlaikus pavērt tev kājas un ietriekties tevī kā bullis. Viņa pirksti, iegrimuši matos, ciešāk saspieda manu galvu. Es pats sevi nesaprotu!
Es atbrīvoju galvu no viņa ciešā tvēriena un spēru pussollti atpakaļ. Likās, ka visas asinis saplūdušas ādas virskārtā, un augumam pāršalca aukstuma vilnis, ko izraisīja abu ķermeņu īslaicīgā atvirzīšanās vienam no otra.
- Vai tu domā, ka man ir citādi? Vai tu domā, ka es nejūtu to pašu? asi noprasīju. Reizēm es vēlos iekost tev tik stipri, lai sajustu asins garšu mutē, vai skrāpēt, līdz tu sāc kliegt.
Lēnām es pastiepu rokas, lai pieskartos Džeimijam. Ada viņam uz krūtīm bija mikla un silta. Pieskāros tikai ar rādītājpirksta nagu, tieši zem krūšu galiņa. Viegli, gandrīz nemanāmi es vilku nagu uz augšu un uz leju, uz riņķi un skatījos, kā mazais knibucītis rudo matu ielokā piebriest ciets.
Nags piespiedās mazliet stiprāk, slīdēja uz leju, atstājot uz gaišās krūšu ādas sarkanu svītru. Tagad es jau drebēju pie visām miesām, bet nenovērsos.
- Reizēm es gribu jāt ar tevi kā ar mežonīgu zirgu un pakļaut sev vai tu to zināji? Es to varu, tu labi zini. Pārvilkt tevi pāri malai un iztukšot, līdz no tevis paliek vien elsojoša miziņa. Varu novest tevi līdz bezsamaņas robežai, un reizēm es par to priecājos, Džeimij, tā ir! Un tomēr ļoti bieži es vēlos, pēkšņi man aizlūza balss un vajadzēja norit kaklā iestrēgušo kamolu, tikai tad spēju turpināt, es gribu… piekļaut tavu galvu pie krūtīm, auklēt kā bērnu un mierināt, līdz tu aizmiedz.
Manas acis bija tik pilnas asaru, ka es nevarēju skaidri saskatīt Džeimija seju; neredzēju, vai ari viņš raud. Viņš cieši mani apskāva, un mitrais siltums piekļāvās man kā musona dvesma.
- Klēra, tu mani nogalināsi, pat bez naža, viņš čukstēja, seju ieslēpis man matos. Tad pieliecās, pacēla mani un aiznesa uz gultu. Tur noslīga ceļos, noliekot mani starp saburzītajām segām.
- Tagad tu gulēsi man blakus, viņš klusi sacīja. Un es ar tevi darīšu visu, ko gribēšu. Un, ja tev vajadzēs par to atriebties, tad dari to, un, lai tev veicas, jo mana dvēsele ar visiem tās tumšākajiem nostūriem pieder tev.
Ada uz pleca vēl glabāja karstā vannas ūdens siltumu, bet, kad manas plaukstas slīdēja augšup pa kaklu, viņš drebēja kā nosalis, un es piekļāvu viņu sev klāt.
Un, kad beidzot biju pēdējo reizi atriebusies, es viņu aijāju, atglaužot cietās, jau pažuvušās cirtas.
- Un reizēm, es čukstēju Džeimijam pie auss, es vēlos, lai tu atrastos manī. Lai es varētu uzņemt tevi sevī un glabāt tur drošībā.