Выбрать главу

Lielā, siltā plauksta, kas bija gulējusi uz gultas, lēnām pacēlās un uzgūla manam apaļajam vēderam sargājot un glāstot.

-     Tu to esi izdarījusi, mana dārgā, viņš sacīja. Tu to esi iz­dalījusi.

Pirmo reizi es to sajutu nākamajā rītā, guļot gultā un skato­ties, kā Džeimijs ģērbjas, lai dotos dienas gaitās. Sīka drebēšana, vienlaikus sen pazīstama un pilnīgi jauna sajūta. Džeimijs stāvēja, uzgriezis man muguru, pūloties iespraukties kreklā, kas sniedzās līdz ceļiem, un tad izstiepa rokas, sakārtojot baltā lina auduma kro­kas uz platajiem pleciem.

Es gulēju pavisam mierīgi, cerot, ka tas atkārtosies. Un tā arī notika, šoreiz vairākas tik tikko jūtamas vibrācijas pēc kārtas, it kā gāzēta dzēriena burbulīši būtu pacēlušies līdz virsmai un pār­sprāgtu.

Man pēkšņi atmiņā atausa kokakola; savādais, tumšais, puto­jošais amerikāņu dzēriens. Reiz biju to nogaršojusi, vakariņojot ar amerikāņu pulkvedi, kurš pasniedza šo dzērienu kā delikatesi un toreiz, kara laikā, tā arī bija. Kola bija pildīta biezās, zaļganās pudelēs ar gludām, izcilnām rievām, ar šauru kakliņu un augšgalā iežņaugu, tāpēc pudelei bija tāds kā sievietes siluets ar noapaļotu izaugumu tieši zem kakla; zemāk tā kļuva vēl platāka.

Atcerējos, kā miljoniem sīku burbulīšu, mazāki un smalkāki par šampanieša burbuļiem, traucās pa šauro pudeles kaklu, kad atvēra korķi, un, tikuši gaisā, priecīgi pārsprāga. Ļoti viegli uzliku roku sev uz vēdera, tieši virs dzemdes.

Te tas bija. Es nesajutu viņu, zēnu vai meiteni, kā biju iedo­mājusies, bet kādu es sajutu pavisam noteikti. Prātoju, varbūt bērniņiem nav dzimuma ja neņem vērā fiziskās pazīmes līdz dzimšanai, kad atklāšanās ārējai pasaulei uz visiem laikiem padara to vai nu par vienu, vai otru.

-     Džeimij, es sacīju. Viņš bija saņēmis matus biezā astē aiz­mugurē uz kakla un sēja ar ādas sloksnīti. Galvu noliecis, viņš palū­rēja mani no uzacu apakšas un uzsmaidīja.

-     Pamodies, ko? Vēl ir agrs, mo duinne. Vēl vari mazliet pa­gulēt.

Es biju nodomājusi viņam pateikt, bet kaut kas mani atturēja. Protams, viņš vēl nevarēja to just, vēl ne. Es jau nedomāju, ka vi­ņam būtu vienalga, bet šajā pirmajā apzināšanās mirkli bija kaut kas ļoti personisks; mans un bērna otrais kopīgais noslēpums pir­mais bija viņa eksistences apzināšanās, manējā ar prātu, embri­jam vienkārši būt. Šīs kopīgās zināšanas mūs cieši saistīja kā asi­nis, kas plūda abu dzīslās.

-     Vai tu gribi, lai es tev sapinu bizi? jautāju. Kad Džeimijs gāja uz dokiem, reizēm viņš lūdza man matus sapīt stingrā bizē, lai vējš uz kuģa klāja un piestātnē neplivina matus. Viņš vienmēr jokoja, ka iemērks tos darvā kā jūrnieki, lai reizi par visām reizēm atrisinātu šo problēmu.

Džeimijs papurināja galvu un pastiepa roku pēc kiltiem.

-    Nē, es šodien došos pie Viņa Augstības prinča Čārlza. Un, lai arī viņa mājā stipri velk caurvējš, nedomāju, ka tas pūtīs man matus acīs. Viņš man uzsmaidīja un nostājās pie gultas. Redzēdams manu roku guļam uz vēdera, viņš viegli uzlika tai savu plaukstu.

-    Vai tu jūties labi, Armaliet, ko? Vai nav slikta dūša?

-     Nepavisam. Patiesību sakot, rīta nelabumi bija atkāpušies, lai ari viegla šķebināšana uzbruka visnegaidītākajos brīžos. Atklāju, ka neciešu ar sīpoliem ceptu ķidu smaržu, un man vajadzēja izslēgt šo kalpotāju iecienīto ēdienu no “ēdienkartes”, jo smarža no pa­grabstāva virtuves kā rēgs manījās augšup pa kalpotāju kāpnēm, lai negaidīti mestos man virsū, kad atvēru dzīvojamās istabas durvis.

-     Labi. Viņš pacēla manu roku un noliecās uz atvadām no­skūpstīt pirkstu kauliņus. Paguli vēl, mo duinne, viņš atkārtoja.

Klusi aizvēris aiz sevis durvis, it kā es jau būtu aizmigusi, viņš atstāja mani agra rīta stundas klusumā guļamistabā, kur ozolkoka sienas paneļi droši sargāja no saimniekošanas trokšņiem.

Uz pretējās sienas koši izcēlās gaiši saules gaismas kvadrāti no sīkrūšu loga. Es redzēju, ka būs skaista diena, pavasara gaiss kļūs siltāks, Versaļas dārzos sprāgs plūmju sārti un balti ziedpumpuri un zumēs pilni bišu. Galminieki šodien dosies ārā dārzos, priecā­sies gan par jauko laiku, gan tirgotājiem, kas ratiņos vedīs pa ielām savas preces.

Tāpat es priecājos, būdama un nebūdama viena savā mierpil­najā klusuma un siltuma kokonā.

-     Sveiks, es klusi sacīju, vienu roku uzlikusi uz tauriņa spār­niem, kas plivinājās manī.

Trešā daļa Neveiksme

 ..

18 nodaļa Izvarošana Parīzē

Kaut kad maija sākumā Karaliskajā arsenālā notika sprādziens. Vēlāk dzirdēju, ka kāds nevīžīgs nesējs nolicis nepareizā vietā lāpu un jau minūti vēlāk Parīzes lielākā pulvera un šaujamieroču krātuve uzgāja gaisā ar tādu troksni, ka izbiedēja baložus Dievmātes katedrālē.

Es strādāju Eņģeļu slimnīcā un pašu eksploziju nedzirdēju, bet sekas manīju ļoti skaidri. Lai arī slimnīca atradās vienā, bet arse­nāls pretējā pilsētas malā, sprādziena upuru bija tik daudz, ka viņi pārplūdināja citas slimnīcas un tika nogādāti arī pie mums; sakrop­ļotus, apdegušus un vaidošus tos atveda vezumos vai pa pilsētas ielām uz nestuvēm atnesa draugi.

Bija jau pilnīgi satumsis, kad bija apkopts pēdējais no cietu­šajiem un pārsējos savīkstītais augums saudzīgi noguldīts rindā starp citiem netīriem un anonīmiem pacientiem.

Kad sapratu, cik smags darbs gaidāms Eņģeļu slimnīcas māsām, aizsūtīju uz mājām Fērgusu ar ziņu, ka pārnākšu vēlu. Viņš atgrie­zās kopā ar Mērtegu, un viņi abi slaistījās uz kāpnītēm pie durvīm, gaidot, kad varēs pavadīt mani uz mājām.

Mēs ar Mēriju nogurušas iznācām pa dubultdurvīm un ierau­dzījām, ka Mērtegs apmāca Fērgusu nažu mešanas mākslā.

-     Nu tad aiziet! Mērtegs komandēja, stāvot ar muguru pret mums. Cik taisni vari, uz trīs. Viens… divi… trīs! Fērgusam rokā bija liels, balts sīpols, ko viņš pie “trīs” aizlidināja, ļaujot tam lēkāt pa nelīdzeno zemi.

Mērtegs stāvēja atslābinājies, roku atvilcis nevērīgā līkumā, un turēja dunci aiz asmens galiņa starp pirkstiem. Kad sīpols lidoja garām, viņa plauksta vienreiz sakustējās, asi un strauji. Nekas cits, pat kilti, nesakustējās, bet sīpols, dunča caurdurts, palēca sānis un, nāvējoši ievainots, nokrita, tad vārgi aizripoja un palika dubļos viņam pie kājām.

-    B-bravo, Mērtega kungs! smaidīdama iesaucās Mērija. Satrū­cies Mērtegs pagriezās, un gaismā, kas plūda pa durvīm mums aiz muguras, es redzēju, ka viņa kārnajos vaigos ielīst sārtums.

-    Mmmphm, viņš noņurdēja.

-    Piedodiet, ka tik ilgi kavējos, es atvainojos. Pagāja krietns laiciņš, līdz visus daudzmaz apkopa.

-     0, kā ta’, mazais vīrelis lakoniski atteica un pagriezās pret Fērgusu. Darīsim, ko varēsim, lai dabūtu karieti, puis. Ir par vēlu, lai dāmas ietu kājām.

-    Te nevienas nava. Fērguss paraustīja plecus. Pēdējās stun­das laikā esmu skraidījis pa ielu šurpu turpu; visi brīvie pilsētas ormaņi devušies uz arsenālu. Varbūt dabūsim kādu Sentonorē priekšpilsētas pusē. Zēns norādīja, kur gabaliņu tālāk starp ēkām vīdēja tumša, šaura sprauga, kas nozīmēja, ka tur ir eja uz blakusielu. Pa turieni mēs ātri tiksim cauri.

īsu bridi valdīja klusums, kamēr Mērtegs, pieri saraucis, do­māja, tad piekrītoši pamāja.